Dark Souls ir nosacīts brālis PlayStation 3 ekskluzīvajai spēlei Demon’s Souls, kura pirms diviem gadiem geimerus pārsteidza ne tikai ar savu kvalitāti, bet arī ar grūtības pakāpi. Kāda ir šī cietserdes lomu spēle un vai tā ir domāta tev? Šis apskats izklāstīs manas ciešanas, spēlējot Dark Souls un centīsies atbildēt uz šiem jautājumiem.

Vispirms jāsaka, ka iepriekšēju From Software ražojumu, Dark Souls, neesmu spēlējis, tāpēc šis apskats abas spēles nesalīdzinās, taču ar minimālām priekšzināšanām par iepriekšējo spēli tomēr esmu. Dark Souls ir t.s. dungeon crawler – lomu spēle, kuras darbība norisinās pārsvarā ļoti tumšās un baisās lokācijās. Dark Souls pasaulē visi cilvēki ir nolādēti, kļūstot par dzīvajiem miroņiem, kuri nevar nomirt “pa visam”.  Arī spēlētāja vadītais tēls, kura izskatu un pamatprasmes var pielāgot pirms spēles uzsākšanas, ir šāds saprātīgs zombijs, taču par nelaimi ieslodzīts kādā cietumā. Protams, ne uz ilgu laiku, jo spēlētājs ātri vien pamanās no cietuma izbēgt, sastopoties ar tumšo un atvērto Dark Souls pasauli, kurā nekas netiek pasniegts ar karoti.

Dark Souls spēlējamība pamatā ir balstīta ap nāvi. Ja citās spēlēs nāve tiek izmantota kā spēlētāja sodīšanas veids par neprasmīgu spēlēšanu, tad te tā šķiet teju vai geimpleja sastāvdaļa, jo Dark Souls ir ārkārtīgi sarežģīta un grūta spēle, kurā mirst atkal un atkal, un atkal, taču spēlē saglabāšanas vietas jeb ugunskuri, pie kuriem spēlētājs atdzimst, ir izvietoti pietiekami bieži, atbilstoši grūtības pakāpei. Lai arī spēles daudzos pretiniekus pieveikt nenāksies viegli, talkā nāk kaujas sistēma, kādu meinstrīma spēlēs neatrast – ļoti precīza, lēna un taktiska – tāda, kas no spēlētāja prasa ne tikai prasmes, bet arī pacietību, pieveicot mirst negribošos pretniekus un šķietami nemirstīgos bosus.  Lai uzlabotu savas prasmes, spēlētājam būs jāievāc dvēseles, taču tās ļoti ātri var arī pazaudēt – nomirstot, taču tādā gadījumā tās tiek atstātas vietā, kur spēlētājs atstiepa kājas, tāpēc bieži nāksies pārdomāt, vai zaudēto dvēseļu skaits ir tā vērts, lai izvēlētos atkal atgriezties un pieviekt tos pašus pretiniekus, jo tie, kā zināms, pēc spēlētāja nomiršanas atdzīvojas. Spēlē iestrādāta arī tiešsaistes padomu sistēma – spēlētājs var atstāt citiem Dark Souls entuziastiem padomus, kā rīkoties, piemēram, konkrētā bosu cīņā, vai arī tieši pretēji – atstāt nepareizus norādījumus, lai tas nelaimīgais, kuram patrāpās izlasīt tevis atstāto ziņu, nomirst un pazaudē visas iekrātās dvēseles.

Lai arī Dark Souls spēlēt gribētājiem būs jāsamierinās ar brīžiem pat mokoši grūtu spēlējamību, tīri mākslinieciski spēle ir nostrādāta līdz pēdējam – tā ir tumša un ļauna pasaule, kurā spēlētājs nonāk, konsolē ievietojot Dark Souls disku, taču līdzvērtīgi skaista un patīkami mistiska. Tāpēc katram pirms Dark Souls iegādes labi jāapdomā, vai viņš ir spēlei gatavs. Tā nebūt nav domāta katram un dažs labs to atmetīs jau pēc pirmajām minūtēm. Protams, var rasties jautājums, vai tādas spēles kā Dark Souls – spēles, kas no spēlētāja prasa neatlaidību, uzmanību, domāšanu un pacietību – var uzskatīt par izklaidi. Viennozīmīgi, ka Dark Souls nav priekš tevis, ja vēlies, to spēlējot, atslābināties piektienas vakarā pēc astoņām stundām birojā.

Kā jau iepriekš minēju, Dark Souls apveltīta ar plašu spēles pasauli, kurā uz katra stūra mājo kaut kas draudīgs un asinskārs. Pasauli tumši skaistu palīdz padarīt Dark Souls patiešām labā grafika, arī apgaismojums spēles telpā ir nopelnījis uzslavas. Spēles lielisko atmosfēru papildina arī veiksmīgs skaņu celiņš.

Dark Souls ir patiešām lieliski izstrādāts RPG ar precīzu, unikālu cīņas sistēmu, tumšu, bet ļoti skaistu māksliniecisko pusi, taču to nevarēs izbaudīt katrs geimeris. Šī ir spēle pacietīgākajiem, tiem, kuri gatavi ieguldīt desmitiem stundas spēlē, kurā nāve gaida uz katra soļa, lai pretī saņemtu plašu, skaistu un unikālu pasauli, kuras noslēpumus atklāt. Cietserdes RPG fani jutīsies kā mājās, taču tie, kas iepriekš spēlējuši tikai vieglas lomu spēles un nepacietīgie mocīsies līdz atmetīs Dark Souls ar roku.

 Vienā teikumā: Dziļš un ļoti grūts RPG, kuru pilnībā izbaudīs tikai pacietīgākie un prasmīgākie spēlētāji.

Apskats veidots sadarbībā ar:

Jāsāk ar to, ka dīvainu sagadīšanos dēļ pirmo the Witcher daļu neesmu nemaz spēlējis, tāpēc ķeros šai spēlei klāt nebūdams nedz fans, nedz nīdējs. Skatos uz The Witcher 2 kā uz vēl vienu RPG. Kādi iespaidi?

Spēle sākas gana episki ar skaļu paziņojumu, ka Witcher laikam būs pieaugušo RPG. Ar virtuālajiem plikumiem, asinīm un lamuvārdiem jau pirmajās piecās spēles minūtēs. Geralts, kas ir spēlējamā varoņa vārds, ir nonācis cietumā, par karaļa slepkavību. Tālāk mums mazliet jāpaceļo monstru slepkavas atmiņās par to, kas tad īsti notika.

Domājot par Witcher pārņem dalītas izjūtas. No vienas puses spēle liekas puspabeigta un manāmais kļūdu daudzums ik pa laikam izrauj no spēles pasaules visriebīgākajos veidos, gluži kā vairumā zemās kvalitātes B klases projektos, kas nekad neiegūst vairāk par 10 faniem. No otras puses, beidzot spēlētāja priekšā ir nolikts RPG, kas neauklējas ar stulbākajiem indivīdiem, un liek kārtīgi iedziļināties pasaulē. Pēdējais, kas ko tādu spēja paveikt bija Morrowind. Šī, par nelaimi, ir izmirstoša RPG pasuga. Vide ir salīdzinoši organiska, dziļa, daudzveidīga. Personāži nav kārtējās cenzūras samocītās, infantīlās lelles, ko nav iespējams uztvert nopietni. Sarunas ir dabiskas, lieliski uzrakstītas pieaugušai auditorijai. Lai gan tekstos bieži vien ielaužas frāzes, kas šķiet pārlieku futuristiskas viduslaiku/fantasy uzstādijumam. Tomēr, Witcher 2 nemitīgi dod ziņu, ka tas ir pieaugušo RPG nevis kārtējais Mulinjē projekts.

Pie šī garadarba būs jāpavada daudz stundas, lai spētu iedziļināties, atšķirībā no lielā vairuma popsīgo pseido-rpg. Pa rokai vienmēr jātur lapa ar rakstāmo, kur pierakstīt visdīvainākos nosaukumus, priekšmetiem, vietām un personāžiem, ko vajadzētu paturēt atmiņā, lai veiksmīgi pieveiktu uzdevumus. Jo vairumā gadijumu, nekur nebūs norādes ar milzīgām bultiņām, kas tad īsti ir jādara. Tā pat vienmēr jātur atvērta google, kur sameklēt risinājumus, kā piekļūt lielai daļai iespēju spēlē. Kā pienācīgā lomu spēlē, nāksies pakustnāt palēko vielu, ko mūsdienu geimeri vairs tikai nēsā līdz dekoratīviem nolūkiem.

Witcher fani bieži izceļ spēles detalizēto kauju sistēmu. Grūti pateikt, vai tas ir tikai otrajai daļai, taču no tās nav ne miņas. Kaujas sistēma ir primitīva, nepārdomāta un tikpat līka kā spēles tehniskā puse. Kontroles ir reti neērtas un ar aizturi. Slavenais Monstru slepkava ir pārāk lempīgs priekš zagļu klases karotāja un pārāk vājš priekš “tanka”.  Nav iespējams attīstīt varoni atbilstoši savam kaujas stilam. Nākas vienkārši iemācīties pareizi lietot visus divus witchera paņēmienus un doties virsū monstru bariem. Paskaidrojumi pie papildus spējām arī nenāktu par ļaunu. It kā vārdi – Yrden, Aard,Igni un Quen  būtu ikdienas vārdnīcā parastiem biroju iemītniekiem. Katrā ziņā biju gaidījis interesantāku kauju sistēmu. Taču esošā ir gana izaicinoša, lai uzmanīgi pieietu katram pretinieku bariņam. Jo tie mēdz skaisti ielenkt un tad vienkārši izvarot mūsu varoni cietuma iemītnieku stilā.

Problēmas ir ar ergonomiku. Un pamatīgas. Pogu izvietojums ir maigi izsakoties kā “caur pakaļu”. Tā jau nebūtu kārtīga cietserdes lomu spēle, ja kaut kas nebūtu neērts, nesaprotams vai nelietojams. Vadība ir viena no tādām lietām. Nez kāpēc kādam ienāca prātā, ka mijiedarboties ar aktīvajiem objektiem nepieciešams ar to pašu pogu, ar kuru uzbrukt. Jautrība sākas tad, kad sāc atkauties no pretiniekiem kamēr atrodies tieši virs laupījuma somiņām.

Tā pat uzdevumi, lai gan prasa zināmu devu koncentrēšanos no spēlētāja, tomēr bieži vien apgrūtina ar izdomātiem nosaukumiem, ko parasts zemes iedzīvotājs nevar paturēt galvā, tāpēc vienmēr pie rokas vajag lapiņu ar rakstāmo. Tā pat daudz lietas nekur netiek paskaidrotas. Nav pat īsti nekāda “Codex`a” vai palīdzības sadaļas, kur varētu sēdēt un stundām ilgi lasīt. Vienkārši nākas visu atklāt eksperimentu ceļā, kas gan neliksies kā mīnuss tiem, kam ir brīvas pārsimts stundas, ko veltīt spēlei. Domāšanas, minēšanas spēles būtu bijušas interesantākas, ja kaut kur tiktu paskaidroti noteikumi vai pamata lietas. Nākas vien sēdēt un minēt ko izstrādātāji ir domājuši ar katru no elementiem.

Grafiski spēle izskatās neslikti, tomēr prasības pret datoru ir ļoti neadekvātas. Tehniski spēle ir zemā līmenī. Ļoti daudz animāciju gļuki, lēkājošs kadru skaits, atmiņas caurumi, nepārdomāts un neērts lietotāju interfeiss un lai būtu lielāks stimuls saglabāties pēc katras darbības – spēle ik pa laikam mēdz izslēgties profilakses pēc, lai varētu iet izstaipīt kājas.

Kopumā Witcher 2 nav priekš tiem mazajiem pīkstuļiem, kam tikai vajag košas bruņas un 80 līmeņus, ko sasniegt. Spēle ir domāta tai nobriedušākajai geimeru daļai, kas no vecuma jau kļuvuši gana toleranti, lai paciestu neērtības, kārtīga stāsta un piedzīvojumu dēļ. Pasaulē, kur pretinieki patiešām sit pretīm, visi personāži nesarunājas kā bērnudārza auklītes, milzīgas ceļazīmes nerāda kur jāiet un spēlētāju nebeidz pārsteigt visdīvainākās neparedzētās grafiskās parādības, ko izstrādātāju aprindās sauc par gļukiem. Spēlē ir gana daudz pārsteigumu un sīkumu, kas nebeidz pārsteigt, ko negribu uzskaitīt, lai spēlētājiem pašiem paliek ko atklāt. Toties var just, ka veidotāji kārtīgi ir piedomājuši pie vides izveides un spēles pasaules atdzīvināšanas. Tikai par nelaimi šo uzmanību vajadzēja vairāk veltīt spēles procesa izplānošanai, kas ir vienkārši bardaks. Stāsts un lomu spēles daļa ir lieliska. Kauju mehānika ne tik ļoti. Spēles ērtums gandrīz nemaz. Situācija ir līdzīga kā ar Alpha Protocol – kā RPG lielisks, kā video spēle – mēdz šausmināt. Un tomēr spēles galvenā mērķauditorija – kārtīgi RPG fani vēl ilgi mocīsies cauri šim haotiskajam gara darbam, lai tikai atvērtu visus 16 nobeigumus. Kaut vai tikai tāpēc, ka šī izdomātā pasaule patiešām spēj ieraut.

Vienā teikumā: Ja spēles būtu cilvēka temperamenta tipi, tad šī būtu jēgu pārdzēris holēriķis zem kokaīna.

Manuprāt, šis nemaz nav tik peļams lēmums, jo papildus izstrādes laiks ļaus BioWare spēlētājiem sniegt spēli tik augstā kvalitātē, kādā tā tiek sagaidīta. Tomēr, jācer, ka nebūs nekādas turpmākas kavēšanās un ka šī ir pēdējā reize, kad spēle tiek pārcelta uz vēlāku laiku.

Dragon Age 2 sižets sākas laikā, kad spēles pirmā daļa iet uz beigām, bet vēl visaptverošais ļaunums nav uzveikts. Kāda ģimene ar burvjiem sastāvā bēg no monstru invāzijas dzimtajā zemē un no templiešu genocīdiskajiem izgājieniem pret maģijas izmantotāju subkulturu. Tiem, kas neko nezin par Dragon Age pasauli, templieši šeit ir ordenis, kas izveidots, lai kontrolētu maģijas izmantošanu. Un par templiešiem šajā spēles daļā stāsts būs diezgan garš, bet tas jums pašiem ko atklāt. Paliek vien iespaids, ka šajā ordenī var tikt uzņemts vienīgi tad ja kāds mags ir nodarījis gauži tavai ģimenei un viņus tu tagad ienīsti vairāk par odiem jāņu naktī. Jāsaka, ka neskatoties uz netipisku RPG klasikas varoņteiku uzbūvi, sižets patiešām reizēm atstāj ar puspavērtu žokli, atklājot stāstu un notikumus kārtīgas Latvijas deputātdrāmas līmenī. Tas satur gan lielu devu cilvēku sliktāko īpašību akcentēšanu, gan ASV tik ļoti izcelto rasisma tēmu, kas caurstrāvo praktiski visus galvenos spēles uzdevumus.

Vājības sākas pēc tam, kad noliekam sižetu malā. Kā spēles sižets akcentē rasismu un diskirmināciju starp magiem un templiešiem, tā spēles process šo plaisu pastiprina starp PC spēlētājiem un konsolistiem.

Spēles ritms ir manāmi audzis ātrumā. Grūtības pakāpe kritusies. Klasisko RPG īpašības arvien vairāk noliktas aizmirstībai par labu ātrai ielekšanai spēles procesā uz piecām minūtēm, gluži vai pēc konsoļu filozofijas. Diemžēl tas pilnībā neatbilst lomu spēļu filozofijai. Ja uz konsolēm šis projekts ir kā atsvaidzinošs tilts uz klasisko RPG formātu salīdzinoši ērtā un vienkāršotā veidā, tad PC spēlētājiem šis gara darbs liksies kā līdz nemaņai notrulināta pazīme, ka viens no svarīgākajiem PC elitāristu žanriem lēnām maina formu par labu cilvēkiem, kam par šāda tipa spēlēm pirmām kārtām būtu vispār nospļauties. Kāpēc izstrādātāji pielāgo kārtīgus RPG cilvēkiem, kuriem lomu spēles kopumā nepatīk? Ja pirmā daļa lieliski gāja ceļu pa vidu un piedāvāja daudz vērtības un aizraujošu piedzīvojumu abām pusēm, tad Dragon Age 2 ir ieslīdzējis vienā no grāvjiem un nav cienīgs priekšgājējam pat apakšveļu mazgāt. Lūk kāpēc.

Viss spēles process notiks vienā vienīgā pilsētā. Vides kuras apceļosiet, kopskaitā būs aptuveni 3. Un ne par vienu sērkociņu vairāk. Viens pilsētas līmenis, viens klinšu līmenis un viens pazemes līmenis. Gabali un daļas vienmēr atkārtojas, un veidotāji šoreiz kārtīgi ir iekonomējuši uz līmeņu dizainu. Kas izskaidro arī mazo spēles izmēru. Līmeņu dizains pēc pirmās daļas liekas neizteiksmīgs, depresīvs, garlaicīgs un rada iespaidu, ka graindingojaties kārtējā MMORPG nevis spēlējat vienspēlētāja piedzīvojumu sāgu.

Jo nākamais uz peramā soliņa ir uzdevumi. Arī tie ir nomācoši. Vairs nav iespējams atšķirt kuri ir galvenie uzdevumi un kas ir sānu misijas. Nākas iet cauri visiem un izbaudīt spēles pasauli tuvāk realitātei, kas nebūtu sliktākā īpašība. Taču arī tehniski visi uzdevumi ir identiski, visas sarunas vienmēr noved pie viena rezultāta, lai ko arī jūs neizvēlētos dialogu logos, un vienādie līmeņi uzdod pa smadzenēm vēl nepieredzētu deja vu devu.

Spēlēju spēli cauri vairākkārt ar dažādiem personāžiem, darot polāri pretējas lietas, bet par lielu pārsteigumu, viss, kas man bija jādara, un viss ko piedzīvoju bija identisks pārējām spēlēšanas reizēm. Ja nemaldos, viens no esošiem RPG nosacījumiem ir, ka spēlētājs var ietekmēt ceļu, kādu iet un labākajā gadijumā pat ietekmēt spēles pasauli. Tā kā var spēlēt tikai ar vienu vienīgu cilvēku rasi, spēlē nemainās nedz sākums, nedz vidus, nedz beigas. Lai kādu ilūziju arī radītu sarunu izvēles, spēles kampaņa nav pārspēlējama neskaitāmas reizes, ja vien jūs īpaši neuzbudina atkārtoti darītu vienu un to pašu. Diemžēl vienveidīgo uzdevumu pūlī neatradu un nedabūju noalgot visus izreklamētos sabiedrotos.

Attīstības koki beidzot ir sakārtoti, sadalīti pa vairāk klasēm, un kopsummā patīkamāki. Lielākas izvēles iespējas, taču rezultātā daudz nemainīs spēles procesu. Magiem atšķirsies uguns krāsa, kādā nākas šaut, taču pilnībā nemainīs spēles taktiku. Tuvcīņas ekspertiem gan. Personāžs ar zobenu un vairogu ir vienkārši bezjēdzīgs. Jo uzbrukuma spēks ir tikpat liels kā Stīvenam Hawkinam neskatoties uz visām spējām. Divu roku ieroču attīstība ir ceļš, kuru iet, jo lai uzvilktu normālas bruņas, dzīvības daudzumu nāksies attīstīt jebkurā gadijumā un vismaz šis variants var nodarīt kādus manāmus bojājumus pretinieku pūļiem. Katrā ziņā, spēcīgiem uzbrukumiem ķeraties pie magiem vai zagļu klases, kam arī ir daudz spēcīgāki uzbrukumi par karotājiem. Klases noteikti nav balansētas. Lielos vilcienos no vienkāršajiem karotājiem nav jēgas, un burvji ar zagļiem pilnībā var tikt galā ar jebkuru pretinieku izsaucot kārtīgu elli zemes virsū, kamēr vismaz viens aizmugurē nodarbojas ar ārstēšanu. Pārējie ir tikai daudzveidībai nevis praktikalitātei.

Inventārs beidzot ir patiešam ērts un lieliski organizēts. Pārējiem komandas biedriem nevar vairs uzvilkt bruņas, tikai tās apgreidot ar īpašiem objektiem, kas nedaudz samazina komandas mikromenedžementu, bet ne noteikti ir slikta lieta. Ļauj vairāk koncentrēties uz savu spēlētāju un spēles procesu. Tā saucamais – Heads up display (HUD), kas rāda dzīvības daudzumu, spējas utt, izskatās tieši tikpat nepabeigts un samocīts, kā demo versijā. Nekas nav mainijies. Kamēr izvēlnes vēl ir gana patīkamas, šī daļa ir vizuāli nepiemērota un nesaskaņota ar spēles pasauli. Lai gan vidē ir manāmas nelielas modernisma pazīmes un akcentēta animācijas filmu stilistika, tā ir pārlieku depresīva un klasiskās fantastikas stila, lai komplimentētu modernizēto un minimalizēto HUD.

Un tad vēl sākas tehniskās problēmas. Tika apskatīta PC versija, tapēc gļuki attiecas galvenokārt uz to. Nerunāšu daudz par to, ka EA serveri tiek apdeitoti palēnām gatavojoties Old Republic, un ik pa laikam vienkārši nedarbojas. Pati spēle bieži piedzīvo ļoti strauju kadru kritumu sarunu laikā un ļoti dīvainu spēles ‘sastingšanu’ pilnīgi nesaistītos brīžos, kam nav nekāda sakara ar PC jaudu, jo spēle kopumā ir labi optimizēta un drosmīgi griežas ar visiem 60 kadriem. Acīmredzot, šis gļuks pieejams tikai AMD/ATI kartēm, bez īpaša draiveru apdeita, ko var iegūt šeit. Bez tā, spēles aktīvie reģioni ir reti gļukaini, kas liedz PC versiju normāli spēlēt tikai reālajā laikā, jo bieži vien nav iespējams iezīmēt pretiniekus un laupījumu, jo to aktīvie reģioni ir neprecīzi un nekad neatbilst modeļu aprisēm, kas padara personāžu vadību, par klasisko kvestu cienīgu pikseļu medīšanu. Un tad vēl tāds sīkums, lai dabūtu augstas izšķirtspējas tekstūras spēlē, nāksies vilkt no Bioware lapas papildus augstās izšķirtspējas tekstūru ielāpu.

Mūzika īpaši nepaliek atmiņā ar fenomenāliem skaņdarbiem, Elder Scrolls līmenī. Bieži vien mūzika sākas pilnīgi nepiemērotā brīdī ar lielu troksni, pat nobaidot pa pusei aizmigušo spēlētāju. Specefektu skaņa vairs nepapildina iespaidu par bruņu un ieroču svaru, kas pirmo daļu padarija tik ļoti episku. Ierunātās balsis joprojām ir augstā līmenī un šoreiz beidzot galvenais varonis runā. Dialogi ir Mass Effect stilā un vairs neprasa no spēlētāja garu lasīšanu, bet gan noskaņas izvēli un sarunas klausīšanos. Un ja meklējat subtitru iespēju, tā šoreiz ir viltīgi noslēpta zem audio opcijām, nevis kur parasti.

Nekad nebūtu iedomājies, ka Bioware no visām komānijām būs tā, kas padosies svētdienas spēlētāju spiedienam un notrulinās lielākās seriāla vērtības, lai tikai izpatiktu EA vai konsoļu mērķauditorijai, bet acīmredzot tur ir visa lielā nauda. Spēlētāji, kuriem par RPG žanru ir nospļauties un kas vienkārši grib asinis, nejutīs īpašu vilšanos. Kāpēc Bioware veidoja šo produktu, šai sabiedrības daļai, man nav skaidrs. Stāsts par Dragon Age 2 pamatīgi atgādina Force Unleashed 2, kas arī bija īss, vienkāršots, ātrs atgremojums ar galveno mērķi – nopelnīt uz pazīstama nosaukuma rēķina. Tiesa, DA2 nav tik briesmīgā kvalitātē, un beigās tomēr ir diezgan kvalitatīvs un izklaidējošs produkts, vismaz konkrētai tirgus daļai. Konsoļu īpašnieki noteikti būs priecīgi par šo RPG atblāzmu, kas veltīta tieši viņiem, kamēr PC spēlētāji neapmierinātībā turpinās raukt uzacis. Joprojām ir daudz lasāmvielas par spēles pasauli, sānu uzdevumi un priekšmetu vākšana. Taču galvenie lomu spēles aspekti – kā izvēles iespējas un klašu balanss ir atstāts novārtā. Viss episkums, detalizācija un dzīvā pasaule ar ko sevi drosmīgi pieteica Origins, ir pagaisusi, atstājot vien īsu blakusstāsta cienīgu papildinājumu ar ciparu 2 nosaukuma galā.  Jebkurā gadijumā, šis projekts varētu būt kā viens no pirmajiem soļiem laikmetā, kur spēles žanrs vairs nav svarīgs. Tikai tas, par ko īsti ir spēle.

Vienā teikumā: Salīdzinoši labas kvalitātes piedzīvojumu spēle, bet zemas kvalitātes RPG.

Apskats veidots sadarbībā ar:

Elder Scrolls V: Skyrim

Tagad arī mēs oficiāli zinām pie kā pašlaik strādā Bethesda – tas nav vis kāds Fallout 4, bet gan turpinājums Elder Scrolls frančīzei, zem nosaukuma Elder Scrolls V: Skyrim. Spēle gaidāma veikalu plauktos 2011. gada 11. novembrī.

Thor: God of Thunder

Pašam pērkons dievam Toram būs ne tikai sava filma, bet arī spēle, to izstrādā studija Sega. Visticamāk, ka spēle gaidāma līdz ar filmu, 2011. gada maijā, kopā ar jau iepriekš minēto kino ekranizāciju.

Prototype 2

Turpinājums gaidāms arī Activision supervaronis-on-crack spēlei Prototype, tiesa, tikai 2012. gadā. Cerams, ka šoreiz būs kārtīgāk piestrādāts pie spēles geimpleja, jo pirmā daļa šajā ziņā neizcēlās.

SSX: Deadly Descents

Electronic Arts snovborda spēļu frančīze atgriezīsies, daudz draudīgākā paskatā, kā iepriekš. Pēc treilera un nosaukuma spriežot, spēlētājam būs iespēja iemēģināt daudz bīstamākas nogāzes, nekā iepriekšējās spēlēs. Par izdošanas datumu nekādas informācijas nav.

Forza Motorsport 4

Kas to būtu domājis, ka jau šogad redzēsim pirmo treileri ceturtajai Forza spēlei? Tā ir patiesība, un treileris izskatās pietiekoši iespaidīgi. Forza Motorsport 4 gaidāms jau nākamā gada rudenī.

inSANE

Šis nudien ir visneaprastākais treileris, kuru redzējām Spike VGA’s šogad. Šausmu spēle, kurā sadarbosies meistarīgais režisors Giljermo del Toro un Saints Row izstrādātāji Volition. Diemžēl, treileris mums nedod nekādu priekšstatu par to, kāda būs pati spēle (labi, minēšu – traka?), taču relīze tai būs tikai 2013. gadā. Nudien interesanti.

Resistance 3

Jau 2011. gada 6. septembrī gaidāms turpinājums Playstation 3 ekskluzīvajai Resistance frančīzei, kurā būs iespēja sejā traumēt vēl vairāk svešo, nekā iepriekš. Jauns galvenais tēls, bet izstrādātājs tas pats Insomniac Games.

Mass Effect 3

Jau 2011. gada beigās veikalu plauktos varēsim sagaidīt Mass Effect 3, kura darbība, balstoties uz treileri, norisināsies uz Zemes. Interesanti, ka treilerī tā arī nav minēts, vai Mass Effect 3 būs pieejama arī Playstation 3 lietotājiem.

Uncharted 3: Drake’s Deception

Neitans Dreiks ir atgriezies, lai dotos dārgumu medībās tuksnesī. Tik daudz mēs zinājām arī pirms treilera noskatīšanās, taču tas tāpat ir gana baudāms. Šī Playstation 3 ekskluzīvā Naughty Dog spēle veikalu plauktos nonāks 2011. gada 1. novembrī.

Batman: Arkham City

Protams, Arkham City tika anonsēts jau pagājušā gada VGA’s, taču tas nav iemesls, lai nenoskatītos šo lielisko treileri. Arkham City gaidāms 2011. gada rudenī.

Kompānija vēsta, ka APB savu atkārtoto iznākšanu piedzīvos nākošā gada otrajā pusē un šoreiz būs spēlējama par velti. Protams, spēle tad nebūs tāda pati, kā tad, kad tā kļuva pieejama plašākai publikai šī gada vasarā. K2 Network ir izteikušies, ka tai ir patikuši vairāki APB elementi un pašlaik spēle tiek pārstrādāta un uzlabota, lai tā atbilstu kompānijas vīzijai par APB.

Kā jau minēju, notikumi iekš Fable III risinās pamatīgu laiciņu pēc tiem, kas notika Fable II, precīzāk, 50 gadus vēlāk. Tu spēlē kā Fable II galvenā tēla pēctecis, Albionas karaļvalsts princis. Tiesa, laiki nav tie patīkamākie, jo pie varas karaļvalstī ir tavs ļaunais brālis Logans, kurš Albionu pārvalda kā tirāns. Vienu jauku dienu, pēc pamatīga strīda ar brāli, galvenais varonis nolemj pamest pili, lai kopā ar sabiedrotajiem dotos savākt pietiekami daudz sekotāju (nu, ne jau Twitter sekotāju), lai veiktu revolūciju karaļvalstī un gāztu karali Loganu no troņa. Šādi jūs pavadīsiet aptuveni 70% spēles, vācot sekotājus un pildot dažādus kvestus priekš viņiem, taču pēc tam, nav nekāds noslēpums, spēlētājs kļūs par Albionas karali. Bet par to nedaudz vēlāk.

Spēlējamība iekš Fable III, vismaz pirmajā spēles daļā (kā jau minēju, to viegli var iedalīt divās daļās – tajā, kas notiek pirms kroņa iegūšanas, un tajā, kas pirms) varbūt arī tik krasi neatšķiras no tā, ko varējām piedzīvot iepriekšējās Fable daļās, bet ir šādas tādas vērā ņemamas izmaiņas. Pirmkārt jau, ir ieviesta nedaudz savādāka spēju uzlabošanas sistēma. Līdzīgi kā iepriekšējos Fable, arī te spēlētājs varēs izmantot gan maģijas, gan tuvcīņas ieročus, gan tādus, ar kuriem veiksmīgāk šaut no attāluma. Savas spējas uzlabot katrā no šīm klasēm spēlētājs varēs, atverot vaļā lādes, kuras atrodamas mistiskā ceļā uz varu, ar nosaukumu “Road to Rule”. Šis ceļš sastāv no vairākām iedaļām, katra jauna iedaļa atvērsies, kad spēlētājs būs ko zīmīgu paveicis galvenās sižeta līnijas ietvaros. Protams, tās lādes tā gluži vienkārši vaļā nevērsies. Katrai lādei būs nepieciešams zināms ģildes emblēmu skaits, lai tā tiktu atvērta. Šīs emblēmas, savukārt, var iegūt visdažādākajos veidos – nogalinot pretiniekus, veicot kvestus un blakuskvestus, kontaktējoties ar iedzīvotājiem u.c. Ir arī tādas lādes, kurās varēs atrast savas pīrāgu cepšanas, kalēja spēju uzlabojumus, kā arī jaunus veidus, ar kuru palīdzību izpausties uz citiem spēles tēliem, tās maksās nelielākas summiņas ģildes emblēmās. Šī sistēma, manuprāt, strādā pietiekami veiksmīgi un ir viens no labākajiem jauninājumiem iekš Fable III. Daudz savādāka ir arī izvēlne, kurā pielāgojiet savu tēlu. Pareizāk sakot, tādas vairs nav. Tagad visas lietas, kuras saistītas ar galveno tēlu – drēbju, ieroču maiņa, trofeju un panākumu apskate, notiks svētnīcā – spēles vidē, kurā var nonākt, nospiežot Start pogu, un kura veiksmīgi aizstāj parastu izvēlni.

Fable III pasaule Albiona vēl arvien ir ārkārtīgi dzīva, un tā ir manāmi mainījusies, kopš Fable II laikiem. Žēl, ka to pašu nevarētu teikt par cīņas sistēmu, tā vēl arvien ir samērā monotona un ar laiku kļūst garlaicīga. Katram no cīnīšanās veidiem ir viena poga, kuru, nospiežot vienreiz, tiks veikts vājāks uzbrukums pretiniekam, bet, paturot kādu laiciņu, pretinieks tiks tā pamatīgi ievainots, ja ne uzreiz nogalināts. Kā jau iepriekš minēju, Fable III ir spēle, kuru var iedalīt divās daļās, proti, revolūcijā un tājā, kas notiek pēc tās, jo spēlējamība diezgan mainās. Pirmā daļa aizņems aptuveni septiņas stundas un tā būs pilna daudzveidīgu kvestu, kuri pārsvarā ir gana interesanti, taču daži no tiem varbūt nav tie veiksmīgākie. Līdzīgi kā iekš iepriekšējās Fable, arī šajā spēlē ir tā sauktie morālie lēmumi, kuros pārsvarā tiek piedāvātas divas vai trīs iespējas – starp labo, dažreiz neitrālo un ļauno iespēju, tāpēc tās ir ļoti virspusējas, taču var izmainīt gan spēles vidi, gan sižeta turpmāko gaitu un nobeigumu. Visizteiktākās šīs morālās izvēles būs Fable III otrajā daļā, kad tu kļūsi par Albionas karali un būs jāpieņem vairāki svarīgi lēmumi, kā arī jāizvēlas, vai pildīsi solījumus tiem, kuri palīdzēja tev nonākt tronī. Jāsaka, ka šī Fable III daļa un arī spēles nobeigums lika vilties. Spēles pēdējā bosu cīņa un nobeigums kopumā atstāja ļoti sliktu iespaidu, galvenokārt tāpēc, ka tā bija ļoti vienkārša. Gala bosu, ja galvenais tēls spēles gaitā ir ticis veiksmīgi attīstīts, varēsi pieveikt pat trīsdesmit sekundēs. Godīgi sakot, bosi arī iepriekš spēlē nebija ļoti spēcīgi, taču beigās biju gaidījis ko grandiozāku, iespaidīgāku un grūtāku, tādēļ biju samērā neapmierināts ar paviršo nobeigumu.

Fable III vizuāli varbūt arī nav tā iespaidīgākā spēle, bet arī zemē metama tā pavisam noteikti nav. Man ļoti patīk tas, ka Fable III vēl joprojām ir ļoti smieklīga spēle, humors vietām ir patiešām ļoti labs, it īpaši dažos blakuskvestos. Protams, es izmantoju izdevību un izgāju lielāko daļu spēles tērpies cāļa kostīmā, kas bija samērā absurdi, ņemot vērā kontekstu. Fable III ir arī saujiņa tehnisku problēmu, piemēram, vismaz viens blakuskvests pavisam noteikti nestrādā tā, kā vajag. Respektīvi, ja tu nokavē to laiku, kad spēle tev piedāvā šo kvestu pildīt, tu to vairs nekad nevari izpildīt.

Fable III ir kvalitatīvs piedzīvojumu RPG, un to pavisam noteikti var ieteikt visiem iepriekšējo spēļu faniem, taču spēlei ir arī vairākas vērā ņemamas problēmas. Tās beigas lika pamatīgi vilties un varbūt dēļ tā atstāja negatīvāku iespaidu uz mani, bet tas ir visnotaļ pamatoti. Interesants produkts, ar brīnišķīgu spēles pasauli, lielisku humoru un tēliem, bet nākošajam Fable būtu pamatīgi vizuāli un tehniski jāattīstas, lai tā būtu vērā ņemama spēle.

Vienā teikumā: Laba piedzīvojumu spēle, taču tās nobeigums var likt pamatīgi vilties.

Fallout universā veidotais MMORPG beta testēšanai būs pieejams 2012. gada pirmajā pusē un tā paša gada nogalē spēle būs nopērkama veikalos. Interplay pārstāvis izteicās, ka viņaprāt Fallout 3 esot bijis nedaudz par nopietnu, turpretī viņu veidotā spēle būšot ārkārtīgi smieklīga.

Vācieši līdz šim ir bijuši lepni par savu stiprāko seriālu – gothic, kas veiksmīgi piesaistijis Hardcore action/rpg fanus ar detalizēto un sarežģīto kauju sistēmu. 4. daļas izveide nodota citas kompānijas rokās, kas tikko kā ieraudzījusi dienas gaismu.  Kādi iespaidi?

Sižets, labi derēs arī tiem, kam šī būs pirmā saskaršanās ar Gothic pasauli. Stāsts ir par kādu aitu ganu, kas sagribējis precēties, tapēc jāizpilda pāris muļķīgas līgavas tēva iegribas. Nav pat nekas daudz jāspoilo, lai katram RPG spēlētājam būtu skaidrs, ka drīz vien viss saiet pilnīgā ‘pa…’ un galvenais varonis pēkšņi attopas kā vienīgais pasaules glābējs. Šoreiz varbūt ne tik dramatiski, bet uz to pašu pusi. Jau pašā spēles sākumā sanāks satikt iepriekš pazītus personāžus no Gothic pasaules, kas dos faniem patīkamu sajūtu pakrūtē. Kas tad varēs izkliegt – hei, es pazinu šito kadru, kad viņš vēl bija jauns!

Spēles process lielos vilcienos nav mainijies. Par nelaimi, nekas nav mainijies uz labo pusi, kopš mazliet kroplās 3. daļas. Tieši pretēji, viss sāk iet tikai uz leju. Ja 3. daļā kauju sistēma jau bija vienkāršota, tad šoreiz viss ir vēl vienkāršāk un pat brašais konsoļu spēlētājs varēs ar spieķi rokās apsist visus tuvējos goblinus bez īpašām prasmēm vai piepūles. Tātad svarīgākais aspekts, kas gotikai līdz šim bija, ir pazudis.

Kas attiecas uz stāsta pusi, tad šeit veidotāji arī neizceļas ar īpaši radošu pieeju, un dod RPG faniem vēlreiz tās pašas pārbaudītās vērtības. Dialogi spēlē ir vienkārši neticami zemā līmenī. Tieši tā pat ierunātie varoņi. Dialogu kvalitāte liek noprast, ka šajā pasaulē izplatās smadzenes degradējošs mēris. Ierunātie varoņi ir truli, neizteiksmīgi un bieži pat krīt uz nerviem. Piemēram, uz spēles sākuma salas, ragana – tik neticami kaitinošu aktieru darbu vēl neesmu pieredzējis nevienā spēlē. Grūti pateikt, vai tas ir sākuma versijas gļuks, vai dizaina kļūda, taču parasti nāksies aizvērt dialogu logu ar pogu END, pat tad ja tā pat nav atbilžu varianti ko izvēlēties. Iesmesls šim logam, manam prātam nav aptverams.

Uzdevumu daudzveidība Gothic`ā parasti nav bijusi vājība, un atšķirībā no lielās masas RPG, dažreiz piedāvā patiešām interesantus uzdevumus. Arī šoreiz pa laikam spēle pārsteidz ar pāris negaidītiem pavērsieniem, taču 90% no spēles būs pamatīgs Deja Vu no visām pārējām lomu spēlēm. Cik reizes viens geimeris var skriet pāri pus kartei, lai nosistu pāris žurkas?! Nu cik?! Vismaz līmeņu dizains ir gana labā kvalitātē, un vietas, kurām nāksies iet garām vairāk kā vienu reizi, paliks atmiņā ar raksturīgajām iezīmēm, par cik katrs pasaules kakts patiešam liekas unikāls.

Visvairāk nepatīkamās emocijas rada tehniskais nodrošinājums. Lai gan spēle, it kā, nav veidota uz tā paša dzinēja, uz kura gothic 3, tomēr vizuālā līdzība ir vienkārši milzīga. Kas vēl nebūtu tas trakākais, jo uz augstiem uzstādijumiem, spēle pat izskatās gana pievilcīgi. Problēmas ir ar optimizāciju. Spēlei būs briesmīgs kadru skaits praktiski uz jebkāda datora. Un ja vien jūsu spēļu ierīce ir vecāka par diviem gadiem, neķerieties klāt vispār, jo neies spēlējamā režīmā pat uz zemākajiem uzstādijumiem. Neskatoties uz to, ko raksta pie minimālajām prasībām. Veidotāji jau paspējuši izlaist nelielu patchu, kas izlabo pāris lietas, taču problēmas vienalga paliek vairāk nekā vajadzētu būt. Gothic 4 uz PC kārtīgi izmanto tikai vienu kodolu, un pārējos knapi līdz 20%. Grūti spriezt, kas notiek uz X360, taču tehniski PC versija vienkārši nav lietojama un tai vajadzēja pavārīties izstrādātāju studijā vēl dažus mēnešus.

Kopumā, vēl lielāku haltūru sen nav nācies pieredzēt kādam tik slavenam seriālam. Grafiski spēle ir tā pati Gothic 3. Tehniski spēle ir vienkārši bardaks. Scenārijs, dialogi un akieru darbs ir nepanesami briesmīgs un atgādina kārtīgu mazbudžeta B klases spēli no modderu rokām. Kauju sistēma ir vienkāršota vēl vairāk, kas varbūt ne vienmēr ir slikti, taču noteikti iedragā vienu no galvenajām Gothic vērtībām. Ja neesat iepriekš saskārušies ar šo seriālu, neaiztieciet šo daļu, labākā gadijumā vispār. Samaitās tikai iespaidu par seriālu. To pašu var ieteikt seriāla faniem. Risen bija 10x labāks Gothic turpinājums nekā Arcania, kaut tur sižets nebūt neturpināja Gothic 3.  Ja ļoti gribas, tad pagaidiet dažus mēnešus, pirms to paspēs kārtīgi nopačot. Un kamēr Spellbound bojā Gothicu, paši seriāla autori – Piranha bytes strādā pie Risen turpinājuma. Pat Risen 1 būs labāka izvēle Gothic faniem par šo. Jebkurā gadijumā, laikā, kad spēļu industrija ir pārpludināta ar kvalitatīviem action/rpg, neredzu iemeslu, kāpēc, lai kāds tērētu savu laiku uz šo projektu.

Vienā teikumā: Briesmīgas kvalitātes noriets lieliskam Action/RPG seriālam.