Nintendo 3DS, kā jau tas ir ierasts ar sistēmām no Japānas, vispirms būs pieejama iegādei uzlecošās saules zemē sākot no 2001. gada 26. februāra. Tur tā maksās 25 000 jēnas jeb 299 dolārus un būs pieejama melnā un zilā krāsā. Nintendo 3DS Eiropas un Ziemeļamerikas veikalus ieņems mēnesi vēlāk, martā, taču nav zināms cik šis prieks izmaksās šajās teritorijās.

Nintendo vienlaikus paziņoja arī par dažām jaunām funkcijām, piemēram, iespēju spēles vidū izmantot interneta pārlūku, pārsūtīt datus izmantojot bezvadu savienojumu, kā arī savienoties ar tuvumā esošām 3DS sistēmām. Konsolei līdzi nāks 2 gigabaitu SD atmiņas karte, kurā saglabāt lejupielādējamo saturu. Interesentiem būs pieeja Virtual Console servisam, kas ļaus lejupielādēt Game Boy un Game Boy Advance spēles, kā arī klasiskas Nintendo spēles, kuras būs pieejamas ar 3D atbalstu.

Mūsdienu spēļu industrijā, spēcīgu seriālu veidošana ir svarīgs peļņas veids katrai lielai izstrādes kompānijai. Kamēr Bioware rauš naudu ar Mass Effect, Microsoft ar Halo, Capcom ir nolēmuši veidot savu fantastikas seriālu, kas varētu nest kompānijai slavu sci-fi šuteru lauciņā, tagad kad Resident Evil ir nogrūzts no survival horror pjedastāla. Dark Void ir jauns skaļš virsraksts, kam plānotas ne tikai vairākas spēles, bet pat pilnmetrāžas filma. Vismaz tāds bija plāns uz papīra.

Dark Void visuma darbība sākas 1938. gadā, tieši pirms otrā pasaules kara. Galvenais varonis ielido Bermudas trijstūrī, un nonāk paralēlā pasaulē ar citplanētiešiem un agliski runājošiem Maijiem. Pēc pāris minūšu lidināšanās, spēles process tiek norauts un spēlētājam tiek iedots vadīt citu varoni – lidmašīnas pilotu, kas dīvainā kārtā spēj labāk turēties pretī metāliskajiem citplanētiešiem, kā trennēti militāristi. Spēlētājs nonāk džungļos, kaut kur Amerikas vidienē, kas mudž no citplanētiešiem.

Spēles mehānika ir briesmīgā stāvoklī. Spēle pilnīgi noteikti ir nepabeigta. Lidošanas mehānika ir šausmīgi neērta, kuru apgrūtina briesmīgās kameras darbības. Projekts sastāv no 2 veidu spēles procesa – lidošanas un staigāšanas, tad vēl ir kaut kāda dīvaina lēkāšana pa klinšu apmalēm augšā lejā, ar jet-pack`u uz muguras, kuras laikā kamera veic pietiekami šīzīgas kustības, lai pār klaviatūru atstātu savas brokastis. Gan gaisā, gan uz zemes, personāža vadīšana izraisa spēcīgas galvassāpes. Grūti iedomāties, kā tas viss vadās ar pulti, ja pat ar peli, nav iespējams normāli valdīt pār superpilota kustībām.

Lidošanai vajadzētu papildināt spēles procesu, to daudzveidot. Zemes kauju laikā, spēlētājs jebkurā brīdī var pacelties gaisā ar savu jetpack`u, lai mainītu kauju taktiku, taču pateicoties slikti īstenotajai lidošanas sistēmai, lielāko daļu spēles laika vēlējos turēties tieši uz zemes. Tā pat ar mocībām bija jāpārdzīvo katrs obligātais lidošanas līmenis. Kamēr atrodaties gaisa misijās, ir iespējams noņemt jebkuru lidaparātu, taču tā kā visi transporta līdzekļi, gan vadās gan uzbrūk vienādi, no tā nav īsti lielas jēgas. Nevarētu teikt, ka zemes uzdevumi būtu bijuši daudz kvalitatīvāki. Pretinieki ir ļoti izturīgi. Ir jāizšauj gandrīz vai puse no munīcijas krājumiem, lai nogāztu no kājām vienu robotu. Vai arī otrs variants, jāskrien pretiniekam tieši virsū, jo tuvcīņas paņēmieni ir izteikti spēcīgi, kā arī šaujot no tuva attāluma, ieroču spēks pamatīgi palielinās, padarot katru attālinātu kauju pilnīgi bezjēdzīgu. Pa laikam, zemes kaujas pārceļas, no horizontāla virziena vertikālā, kas varētu būt unikāls un interesants pavērsiens, taču tā īstenošana, manī personīgi izraisija nelabuma sajūtu, kameras kustību dēļ.

Līmeņu dizains ir pilnīgi nesaprotams. Piemēram, tuvu spēles sākumam, mums nākas sastapties ar līmeni, kurš reāli ir pilnīgi lieks. Līmeņa sākumā, mums jāizvēlas ieroči, kurus tā pat nebūs jāizmanto visa līmeņa garumā. Pēc tam, bez skriešanas iespejas jāseko NPC varonim cauri džungļiem, 1938. gadā, jāsatiek angliski runājoši maiji, kas dzīvo drupās un jāpārmij 2 rindu bezjēdzīga saruna ar ciema vecāko. Spēles procesa dizains atgādina 80tos, kad nekam tā īsti nebija loģiska pamatojuma. Rodas iespaids, ka visa spēle ir vēl viens pagalam neveiksmīgs spēles mods, kura scenāristi un režisori ir amatieri bez jebkādas pieredzes režijā un scenārija rakstīšanā. Tā vien liekas, ka līmeņu dizaineri ir uz ātro sametuši līmeņus vienu otram galā, pie viena pa ceļam paši arī domājuši sižetu balstoties uz to, kā spēlētājs pārvietojas cauri līmeņiem. Šajā spēlē, praktiski nekam, tā īsti nav loģisks pamatojums, kam vajadzētu būt zinātniskās fantastikas stūrakmenim. Personāži ir tukši, sekli un garlaicīgi. Nav iespējams atcerēties kurš ir kurš, nemaz nerunājot par vārdiem. Dialogi ir bezjēdzīgi, balstīti uz Hollivudas klišejām.

Grafiski spēle neskrien pa priekšu konkurentiem un viduvēji attēlo vājas konsoļu jaudas spējas. Taču te varam vainot galvenokārt, līmeņu dizainerus, kuri nav īpaši centušies ar rotājumiem, vienkārši nododot spēlētājam puspabeigtus tuneļus, kuros veidot kaujas. Personāžu modeļi un animācijas ir multfilmu stilistikā, pamatīgi attālinoties no realitātes un vairāk sekojot Broken Sword/Monkey Island pēdās. Tas vēl mazāk ļāva nopietni uztvert gan uzstādijumu, gan sižetu, kas jau tā, ir ļoti bēdīgi attēlots. Ieskaņojums vismaz ir līmenī. Ierunātie varoņi ir paciešami, taču dēļ personāžu vienslāņainuma, nav tie interesantākie.

Kopumā Dark Void ir pilns ar labām idejām, taču veids kā tas viss ir īstenots, padara spēli viduvēji vāju. Uzstādijums ir interesants – pirms kara Rocketeer uzstādijums ar citplanētiešiem varētu piedot unikālu stilu un visumu uz kura pēc tam būvēt spēļu seriālu. Tā pat spēle satur daudz labas idejas, kas varētu, ja ne revolucionēt spēļu procesu, tad vismaz piedāvāt ļoti specifiskus jauninājumus šuteru žanrā, taču vadības vājums un līmeņu trulums iznīcina visas labās idejas. Dark Void pat nesatur daudzspēlētāju režīmu, un ar vienu pašu, zemas kvalitātes vienspēlētāja kampaņu, nespēj īsti konkurēt pašreizējā spēļu tirgū. Manuprāt, spēlē labas idejas un stilistika nenozīmē pilnīgi neko, ja spēles mehānika un spēlējamība sagādā tādas problēmas un rada nepatiku. Spēle varētu patikt cilvēkiem, kam video spēles nav ikdienas aizraušanās, un kas nespēs tik ātri saskatīt vājības, kas spiežas ārā pa visām vīlēm. Visi pārējie, visticamāk, būs vīlušies, it sevišķi šajā periodā, kad izcilas spēles iznāk gandrīz vai katru nedēļu.

Vienā teikumā: Pamatīga izgāšanās, pateicoties  izstrādātāju neprofesionalitātei un nepārdomātai projekta plānošanai.

Daudzi apgalvo, ka 2007. gads bija viens no nozīmīgākajiem gadiem spēļu industrijā un piedāvaja spēlētājiem vienu izcilu spēli pēc otras, kā neviens cits gads video spēļu vēsturē. Es gribētu pievienot, ka 2009. gads, ja ne pārspēj, tad vismaz pilnīgi noteikti tuvu pietuvinās šim leģendārajam laikam.

Šogad, neskatoties uz krīzes apstākļiem, esam saņēmuši ļoti daudz kvalitatīvus produktus. Spēles, kas ne tikai piedāvāja lielisku izklaidi, bet arī ieviesa inovācijas žanrā un sasniedza jaunus rekordus. 2009. gads, manuprāt viens no veiksmīgākajiem gadiem spēļu industrijā. Ko tad mēs šogad tādu saņēmām, kas noteikti ir jūsu laika un izmēģināšanas vērts?

Mirrors Edge

Uz PC šī spēle iznāca, tikai 2009. gada Janvārī. EA ik pa laikam nāk klajā ar kādu inovatīvu virsrakstu. Šis parkour/action gabals, ir viens no jaunajiem šī gada pavērsieniem uz PC. Pirmās personas Action spēles bez ieročiem nav bieži sastopamas videospēlēs. Spēlei raksturīgi izteikti zilie un oranžie krāsu toņi, kas veido visu atturīgo un stilīgo vizuālo tēlu. Tiesa pats spēles process, lai gan inovatīvs, ne gluži ir aizraujošs un adiktīvs. Parkour no trešās personas, kad var vērot personāžu animācijas un skatam paveras pievilcīgākas ainas, acīmredzot būtu ieguvis vairāk panākumu, taču šāda veida spēles jau mums ir gana daudz, un tādā veidā Mirrors Edge visticamāk nebūtu izsities virs ūdens vispār, lai tiktu pamanīts.

Demigod

Warcraft 3, ir ļoti veca spēle, kas vēl joprojām ir topā starp profesionālajiem spēlmaņiem. Tā pat šī spēle ir saņēmusi veselu rindu RPG modu, kas pārvērš spēles procesu liekot uzsvaru uz varoņiem spēlē. Tieši tāds ir Demigod. Kā RPG mods priekš Warcraft 3, taču akcentējot arī stratēģijas pusi. Savāds, taču aizraujošs Action/RPG/Strategy multiplayer krustojums, kas ļauj daudzspēlētāju režīmā, arēnās cīnīties ar citiem spēlētajiem, izmantojot elementus no visiem trim žanriem. Spēles process domāts ne tikai profesionālajiem spēlētājiem, taču visiem tiem, kas vēlas iedziļināties spēles vidē, kārtīgi iepazīt varoņus un iespējamās taktikas, arēnās, komandu spēlē ar RPG tipa varoņiem. Šis ir rezultāts, kas iznāktu sakrustojot Warcraft 3, ar Quake 3 un Diablo 2.

Zeno Clash

Neatkarīgo kompāniju spēles, lielāka publika pazīst kā mazas, flash formāta spēlītes, īslaicīgai laika nosišanai. Pavisam neliela kompānija – ACE – šogad apgāza šos iespaidus, parādot kārtīgu 3D FPS spēli ar unikālu spēles procesu, kuru nav izdevušas un sponsorējušas kompānijas ar vairāku miljonu budžetu. Pamatā Zeno Clash ir uz Source (Half-Life 2) dzinēja un būvēta izmantojot Source SDK modifikācijas paku. Taču ja komandā ir pietiekami talantīgi un brīvi domājoši dalībnieki, rezultāts var būt AAA klases spēļu līmenī. Zeno Clash ir savāds miksējums starp Pirmās personas kaušanos un šaušanu, orģinālā un unikālā paralēlā pasaulē, ar patiešam interesantu vides dizainu un spēles stāstu. Varētu aizraut Action spēļu cienītājus un zāles pīpētājus.

X-MEN Origins: Wolvarine

Kopš bēdīgi slavenās E.T. , tā vien liekas, ka spēlēm, kas veidotas balstoties uz filmām, ir uzlikts lāsts, vienmēr būt neticami sliktām. Ļoti iespējams, ka Wolvarine spēle šo lāstu beidzot ir lauzusi, piedāvājot patiešam baudāmu spēli balstītu uz tāda paša nosaukuma un sižeta filmas. Acīmredzot, formula, lai to izdarītu – vajadzīgs projekta vadītājs ar smadzenēm, kas patiešām tiek izmantotas, un protams normāls līgums ar filmas izdevējiem, kas ir pieņēmams abām pusēm. Spēle ne tikai seko tiešam filmas sižetam, bet piedāva arī papildus materiālus no Marvel komiksu avotiem. Pats spēles process, lai gan ļoti brutāls, tomēr aizraujošs un raits. Par pamatu izmantots slavenais Unreal 3 dzinējs, kas novērš sliktas spēles tehniskās uzbūves iespēju. Spēle, visticamāk patiks ne tikai X-MEN, bet arī Action spēļu faniem, kam, protams, ir pāri 16 gadiem.

The Sims 3

Modern Warfare 2 šogad nebija vienīgā spēle ar milzīgu budžetu. Vēl viens milzu virsraksts bija the Sims, kas ir visu laiku visvairāk pārdotais spēles nosaukums. Beidzot, parastie, netipiskie spēlētāji ir sagaidijuši savas iemīļotākās spēles trešo versiju. EA pamatā vārās tieši uz papildinājumiem katrai daļai, un ļoti reti saņemas izdot pilnu, jaunu daļu. Šogad tas beidzot notika, un ja spēlējāt pirmo spēli tālajā 2000. gadā vai otro versiju, un patiešam patika, tad noteikti vajadzētu pamēģināt arī trešo reinkarnāciju, par cik šī, šķiet ir vislabāk nostrādātā un pilnīgākā no visām. Beidzot, lietas, kas pirms tam bija kaitinošas vai vienkārši neloģiskas, ir izlabotas. Interesants fakts, par The Sims 3, ka nelegālajos avotos spēle bija pieejama praktiski mēnesi, pirms officiālās izdošanas.

Prototype

Sandbox tipa spēles mūsdienās nav vairs nekas īpašs, kopš Rockstar parādija, cik ļoti daudz jautrības tās var sagādāt. Taču Prototype ir unikāla, šajā ziņā. Tā pievādā, no sirds, izārdīties pa Ņujorku, veidos, par kādiem agrāk varēja tikai sapņot. Spēles process ir tik aizraujošs, ka pilnībā var neinteresēt nedz sižets, nedz galvenās misijas, jo vienkārša superspēju izmantošana uz bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, un skriešana pa māju sienām ir viena no jautrākajām pēdējā laikā. Nekādu muļķīgu ierobežojumu, kā konkurentā uz PS 3 – Infamous. Vari uzskriet, uzrāpties jebkur. Vari atvērt superspējas, kas ir vienas par otru spēcīgākas un interesantākas. Un pa laikam vari arī izpildīt, kādu uzdevumu, lai paturpinātu sižetu. Noteikti inovatīvs un lielisks paraugs, kā vajadzētu veidot supervaroņu sandbox spēles.

Burnout Paradise: Ultimate Box

Lai gan šīs pakas pamata spēle, šķiet iznāca 2008. gadā, PC šo spēli, kopā ar DLC pakām saņēma tikai šogad. Automašīnu dauzīšana nekad nav bijusi tik jautra, kopš Carmageddon laikiem. Un beidzot šo seriālu var izmēģināt arī PC spēlētāji. Spēle piedāvā, patiešam lielu klāstu ar transporta līdzekļiem, lielu atvērtu pilsētu, un daudz dažādas lietas, ko darīt, un veidus, kā iznīcināt mašīnas. Šīs spēles motociklu DLC, satur vienu no labākajām motociklu vadīšanas fizikām spēļu industrijā. Un protams, jo vairāk, jo jautrāk. Daudzspēlētāju režīmi, šajā spēlē piedāvā īpašu jautrību un baudu, vistrakākajiem un nenopietnākajiem braucējiem. Grafiski spēle izskatās labi, darbojas arī uz vidēji vājiem datoriem.

Call of Juarez: Bound in Blood

Šai spēlei, konkrēti otrajai daļai, ir salasijies liels cienītāju loks. Lai gan spēle cieta no daudz problēmām un briesmīgas pirmās daļas, kopumā šī spēle liek domāt par Call Of Duty seriālu mežonīgajos rietumos. Ļoti līdzīga spēles formula, kvalitatīvs grafiskais noformējums, dažādas minispēles procesa daudzveidībai, un tradicionāls mežonīgo rietumu sižets. Dueļi spēlē ir viens no vājākajiem posmiem, taču acīmredzot, tas bija vienīgais veids, kā mežonīgajos rietumos noskaidroja attiecības. Ja pagāšgad, vienkāršo šuteru sarakstā bija FarCry 2, tad šoreiz analogs ir Call of Juarez 2.Tipisko FPS cienītāji noteikti būs sajūsmā.

Fuel

Fuel vairāk ir inovācija, nevis laba spēle, no patiešam labas braukšanu kompānijas – Codemasters. Vizuāli un tehniski spēle ir lieliska. Problēma ir divos elementos – fizikā un spēles notikumu intensitātē. Fuel noteikti ir spēle ar vislielāko vienoto teritoriju spēļu vēsturē. Taču tepat arī ir galvenā spēles problēma, ja vien jūs īpaši neuzbudina skaisti dabas skati un romantiska braukšana saulrietā, spēle garlaikos. Teritorija ir milzīga, taču tajā nav īsti ko darīt. Transporta līdzekļi ir pievielcīgi, bet vienveidīgi, sacensības ļoti vienkāršas. Taču šī ir vienīgā spēle, kurā maksimāli reālistiski vari izbaudīt kritienu lielajā kanjonā ar mašīnu vai uz motocikla. Spēle vairāk atgādina dzinēja reklāmu nekā nopietnu, atsevišķu spēli, un tajā varētu būt vērts ielūkoties tieši teritorijas dēļ, nevis tapēc, ka tā būtu ļoti interesanta un aizraujoša, jo tā patiešam nav. Katrā gadijumā, spilgts projekts no šī gada saraksta.

Street Fighter IV

PC kaušanās spēles nedabū pārlieku bieži. Kur nu vēl tādas, kurām pat tiek veidoti nopietni turnīri un kuras tiek uzskatītas par vadošājām šajā žanrā. Jaunākais Street Fighter, kas ir pirmais 3D vidē un ar advancētu grafisko iepakojumu, ir ticis portēts uz visām platformām. Neesmu liels fighting pazinējs vai spēlētājs, taču šo versiju pamēģināju. Jasaka, ka tehniski SFIV pieturās pie tradīcijām un rokraksta un kaušanās mehanika ir palikusi tā pati, kas izcilajā Street Fighter II, un vairāk līdzinās King Of Fighters nekā modernajiem Soul Calibur un Tekken.  Lai vai kā, 2009. gads beidzo uz PC atnesa kādu nopietnu Fighting spēli, kopš Mortal Combat laikiem.

The Secret of Monkey Island: Special Edition/ Tales of The monkey Island

Lucasarts, šogad mums piedāvāja vecu, iemīļotu spēļu atgriešanos. Pirmām kārtām jau piedāvājot pašu pirmo, leģendāro Monkey Island spēli mūsdienīgā apdarē, iepazīstinot ar savu jauno plānu, atdzīvināt vecās labās spēles, pārstrādājot tās atbilstoši mūsdienām. Taču labākā ziņa, šajā visā – Monkey Island beidzot ir sagaidijusi 5. daļu – Tales of The Monkey Island. Atšķirība šai daļai, spēle tiek piedāvāt pa nodaļām, nevis visa uzreiz. Kā pierādija Sem & Max, tad atšķirībā no Šuteriem (Half-Life 2), uz kvestiem šī formula darbojas lieliski. Spēlētāji ātrāk tiek pie spēles, un izstrādātāji paralēli var turpināt darbu pie spēles, nemitīgi piedāvājot stāsta turpinājumu, katru mēnesi pa epizodei. Seriāla turpinājums tradicionāli saglabā unikālo un labsirdīgo humoru, tai pat laikā piedāvājot kārtējo uzlaboto vizuālo tēlu, pie kura gan ir jāpierod. Ja esat kvestu fans, noteikti zinat par Monkey island, un ja zinat par Monkey Island, tad noteikti gaidijāt šo daļu ar nepacietību. Arrr… I`m Guybrush Treepwood, Mighty pirate!

Batman: Arkham Alysum

Grūti pat atcerēties, kad bija pēdējā Betmena spēle. Prātā nāk vien platformeri uz NES un Commodore 64 sistēmām. Taču šogad mēs beidzot saņēmām vienu, un pats galvenais, ļoti kvalitatīvu un interesantu. Šīs spēles galvenie trumpji – daudzveidība, atmosfēra un artiskums. Galvenie varoņi ļoti spilgti, patīkami un interesanti. Spēles process nemitīgi mainās, piedāvā dažādus, lai gan skriptētus, taču interesantus veidus, kā tikt galā ar slavenākajiem Betmena pretiniekiem. Ļoti īsas un nemanāmas spēles līmeņu ielādes, skaists vizuālais tēls. Daudz papildus saturs, blakus uzdevumi un Betmena visuma papildmateriāli. Izcila, nomācoša atmosfēra. Supervaroņu spēļu faniem, obligāto spēļu sarakstā. Un protams arī visiem pārējiem, kurus izklaidē Action un piedzīvojumu žanra spēles, kur galvenais uzsvars ir uz stāstu.

Tropico 3

Beidzot, pie mums atgriežas īstais Tropico. Otrā daļa, atkāpās no aizsācēja tradīcijām un piedāvāja spēles elementus, kas iekš Tropico galīgi nebija vajadzīgi, iesaistot pirātus un citas muļķības. Trešā daļa ir gandrīz tā pati pirmā, tikai skaistākā iepakojumā un ar dažiem spēles procesa uzlabojumiem. Spēle patiešam ir stilīga, vizuāli pievilcīga, atmosfēriska un interesanta visiem Tycoon faniem. Sarežģītības līmenis gan nav pārlieku augsts, taču lieliski attēlo Latvijas ekonomikas problēmas un situāciju, ja spēlējat nepareizi. Tas palīdz labāk izprast Latvijas politiķus.

Borderlands

Vēl viena inovācija, no šī gada saraksta, kas ne tikai ieviesa jaunus elementus, iesūnojušos video spēļu noteikumos, bet arī izdarija to pilnīgi pareizi, prasmīgi un nogādāja pie mums izcilu daudzspēlētāju spēli ar grūti nosakāmu žanru. Borderlands ir RPG un FPS apvienojums, jeb Diablo 2 no pirmās personas, kas vēl nepieredzētā veidā pārvērš FPS pieredzi. Kooperatīva režīms ir vienkārši viens no labākajiem vispār. Lai gan pēc padsmit stundām, tas sāk palikt nogurdinošs un vienveidīgs, bosu cīņas kopā ar draugiem ir neaizmirstamas un dažādo personāžu saspēle izmantojot klašu īpašas spējas, ļoti bagātina, citādi vienveidīgo FPS spēles procesu. Ja jums patīk kooperatīva šuteri, šī spēle jau noteikti atrodas uz jūsu datora.

Dragon Age: Origins

Pēdējo gadu labākais RPG. Beidzot, pēc milzīga skaita Action-RPG, atkal viens īsts RPG, no pasaules labākās RPG kompānijas  - Bioware. Šie ir tie paši izstrādātāji, kas mums deva Baldur`s Gate un Neverwinter Nights (gan 1997., gan 2002.). Dragon Age ir versija, kāds izskatītos Buldur`s Gate mūsdienās. Milzīgs, episks un tikpat dziļš un daudzveidīgs. Dragon Age ir daudzslāņains – to ir viegli apgūt un iziet uz vieglajiem grūtības līmeņiem, taču ir jāzin visas iespējas padziļināti, lai pieveiktu uz augstākajiem grūtības līmeņiem. Īpašās maģiju kombinācijas, personāžu skili, liek vienam spēlētājam ienest MMORPG reidu taktikas ar 4 spēlētājiem, īpaši nostrādātās un skaistās lokācijās. Kā arī hardcore RPG faniem ļauj padziļināti iepazīties ar pasaules ‘lore’, kas atrodams visās malās spēlē. Bieži vien attopies, ka spēlēšanai izvēlies sabiedrotos, kas nevis būtu labāki cīņā, bet kuri tev patīk labāk kā personāži, kas jau vien parāda, cik dziļa un īsta RPG šī ir. Noteikti jāpamēģina visiem, kas no spēlēm negaida tikai monstru šaušanu un asinis.

Call of Duty: Modern Warfare 2

Pēdējās desmitgades, vai pat visu laiku skaļākā spēle. Šķiet, vairs nav neviens, kas nebūtu dzirdējis šīs spēles vārdu pēdējā pus gada laikā. PR bija lielākais, kāds līdz šim kādai spēlei ir bijis. Un pateicoties izdevēju naudai, spēle noteikti kļūs par gada spēli neskaitāmos topos un balvu pasniegšanās. Taču ja piever acis uz ieguldīto naudu un skatās uz pašu spēli, spēles process nav mainijies kopš pirmā Modern Warfare un spēle vairāk atgādina Cod4 papildinājumu nekā pavisam jaunu spēli. Vēlreiz viss tas pats. Paris stundu kinematogrāfiska kampaņa. Pārāk uzkrītoši un muļķīgi skripti, kas pātrauc spēles pasaules darbību spēlētāja prombūtnes laikā, padarot apkārtējo vidi pilnīgi nedzīvu, taču Holivudas Action filmas cienīgu specefektu ziņā. Daudzspēlētāju režīms ir tas, kas šai spēlei ir galvenais. Vienspēlētāja kampaņas dēļ, nav jēgas tērēt naudu, taču ja esat FPS multiplayer fans, šī spēle noteikti ir jāiegādājas, jo piedāvā vienu no labākajām daudzspēlētāju šuteru pieredzēm pēdējos gados. Gada skaļākā spēle, taču ne labākā.

Left 4 Dead 2

Zombiju apokalipse tagad ir modē. Zombiju spēles, filmas visās malās. Vēl mazliet un patiešam sāksim ticēt un nopietni gatavoties gaidāmai zombiju apokalipsei. Left 4 Dead bija unikāla daudzspēlētāju pieredze, kas piespiedu kārtā pat pilnīgi svešus cilvēkus, bez mikrafoniem piespieda beidzot saspēlēties komandā un pieskatīt vienam otru. Left 4 Dead 2 ir šīs apokalipses turpinājums. Uzlabota pirmā versija, kas tikpat labi varēja būt vienkārši papildinājums nevis jauna daļa. Gada sākumā Valve fani taisija boikotu par godu paziņojumam, ka Valve jau izstrādā otro daļu, tik ātri pēc pirmās versijas, lai gan parasti šī kompānija nekad nesteidzās ar turpinājumu izstrādi (Half-Life 2 Episode 3 vēl joprojām tiek izstrādāta). Rezultātā ieguvām patiešām noslīpētu un perfekcionētu Left 4 Dead, kādai bija jābūt pirmajai daļai pašā sākumā. Patiešām laba spēle. Un viena no labākajām daudzspēlētāju pieredzēm kādu mūsdienās var dabūt.

Izskatās, ka 2009. gads video spēlēs, uz PC platformas vien, ir bijis daudz bagātīgāks, nekā atmiņa ļauj atcerēties. Tik daudz skaļas un pamanāmas spēles, dažādām gaumēm. Liela daļa ieviesusi inovācijas žanrā un pavērušas iespēju ceļu nākotnes spēlēm. Šis saraksts būtu bijis vēl garāks, ar vairāk nopietniem virsrakstiem, ja vien pateicoties Modern Warfare 2 kamapaņai, liela daļa nopietno virsrakstu netiktu pārcelti uz 2010. gadu – tai skaitā Max Payne 3, Mass Effect 2, Splinter Cell Conviction, Bioshock 2, Alan Wake. Šajā sarakstā vēl netika iekļauti vairāki virsraksti, kas iespējams būtu izpelnijušies vietu, dažu spēlētāju acīs:

Bionic Commando, kas atgrieza supergrāvēju no NES, 3 dimensiju vidē; Red Faction Guerilla; Residen Evil 5, kas vēl vairāk pārvērta seriālu; Dirt 2, kā gada, viena no skaļākajām braukšanām; Need For Speed Shift – kā gada lielākā izmaiņa seriālā, taču tehniska katastrofa; Wolfenstein – kā vēl viena vecās spēles reinkarnācija, bet viduvējs un slinks šuteris; Overlord II, kā lielisks, humoristiskā seriāla turpinājums, tikai faniem; Trine – kā lielisks 3D platfromeris, klasiska gameplay cienītājiem; Still Life 2 – kā ilgi gaidītais sižeta turpinājums, ļoti kvalitatīvam un aizraujošam kvestam, bez kārtīgām beigām pirmajā daļā; Plants vs Zombies – vēl viena izcila neatkarīgo veidotāju spēle, kas pamanijās izcelties starp konkurentiem adiktīvā spēles procesa dēļ; Cryotasis – auksts un šausminošs Crysis/Farcry tradīciju turpinātājs; Saints Row 2 – bardaka rīkotajiem un huligāniem;

Šis gads ir bijis ļoti bagātīgs, un ja neesat paspējuši izmēģināt visas, labākās gada spēles, vēl ir laiks pirms sāksies nākamais grāvēju uzbrukums 2010. gada pirmajā ceturksnī, uz kuru tad tika pārceltas liela daļa labas spēles. Ja jums liekas, ka mūsdienās vairs neražo tik labas spēles, kā bērnībā, padomājiet vēlreiz.

Sen atpakaļ Capcom uztaisija nelielu revolūciju pārvēršot survival horror spēļu žanru par daļu no populārās kulturas ar seriālu Resident Evil. Kopš tā laika šis seriāls ir ieguvis neskaitāmas ciparotas un ne tik ciparotas versijas uz visām iespējamajām spēļu platformām, tā ka nummurs 5 nepavisam nenozīmē, ka šī ir tikai 5. spēle. Šī ir kārtējā spēle garajā sarakstā, kas pēc sižeta ir tiešs turpinājums 4. daļai, kas ieviesa pavisam jaunu gameplay gan RE seriālā, gan šajā žanrā vispār. Resident Evil 5 ir nākamā spēle, veidota pēc jaunās formulas.

Atzīšos, ka 4. daļu tā īsti nemaz nespēlēju, tik dažas minūtes pašaudijos uz vecā PlayStation 2. Tāpēc precīzi iepriekšējo sižetu atstāstīt nevarēšu. Resident Evil 5 sākas ar to, ka pēc Umbrella korpurācijas krišanas. Terroristi ir dabūjuši savas netīrās roķeles uz T,G vīrusiem (vai kārtējiem to paveidiem) un nu inficē ciematus dziļi Āfrikā. Galvenais varonis tiek nosūtīts uz vienu šādu ciematu, sagūstīt terroristus. Viņam pretī tiek iedota izteikti pievilcīga partnere, kas palīdz tikt galā ar zombiju bariem un padara spēles procesu bagātīgāku kā RE4.

Šoreiz viss uzsvars tiek likts uz Co-op, par ko arī vislielākais prieks. Varam, kā parasti spēlēt viens pats ar AI sabiedroto, taču jebkurā brīdī var pieslēgties palīgā otrs cilvēks un kopīgiem spēkiem tikt galā ar parastajiem līmeņiem. Gluži kā Gears of War 2 vai Unreal Tournament 3. Visi sīkumi lielā mērā atgādina iepriekšējo versiju. Skats pār plecu, ne vairs caur kartē izvietotām kamerām. Tēmēšana ar peli neskaitāmas reizes pārspēj trulo analogo kloķu bīdīšanu uz pultīm.

Lielākās bailes, ieraugot šādas spēles, ir par portēšanas kvalitāti. Resident Evil 5 arī iesākumā tika taisīta konsolēm un vēlāk tikai pielāgota PC lietotājiem. Gluži tā pat kā Red Faction Guerrilla, arī RE5 ir portēta negaidīti kvalitatīvi un vairumā gadijumu spēles process netiek traumēts. Grafiski spēle uz vidusmēra PC sistēmām darbosies gludi un izskatīties tik pat labi kā uz konsoles. Taču uz PC ir iespējams vēl uzlabot grafiku jaudīgo datoru īpašniekiem. Uz maksimālajiem uzstādijumiem, galvenokārt dēļ tekstūru izšķirtspējas un DirectX10 specefektiem, PC versija izskatās labāk nekā X360 vai PS3. Problēmas ir ar pārvietošanos. Kamēr tēmējam ar ieroci viss ir lieliski, taču griežot varoni ar peli, tiek piedzīvota nepatīkama aizture, tā it kā grieztos izmantojot analogo kloķi uz pults. Kā arī skrienot streifošana vairs nedarbojas. Kas arī ir vienīgās problēmas portēšanas dēļ.

RE5, kā jau gaidīts, viss spēles process ir dinamiska multfilma. Ik pa dažām minūtēm spēles procesu pārtrauc video ielaidumi uz spēles dzinēja, gluži kā Metal Gear Solid vai jebkurā citā japāņu veidotā konsoles spēlē. Mīklas, kā tādas, nav vērā ņemamas, jo aprobežojas ar atslēgu atrašanu, bosu ievilināšanu lamatās, un partneres svaidīšanu augšā pa salauztās kāpnēm. Galvenais uzsvars ir uz šaušanu, pa dažāda paveida izdzimteņiem, patronu vākšanu dauzot mucas un kastes, kā iekš Diablo un T vīrusa augu kombinēšānu inventārā.  Inventārs, kā parasti, ir nepatīkami mazs. Šoreiz, vismaz, ir 2 tādi – sev un partnerim/-rei. Ir iespējams izvēlēties ar kuru no abiem varoņiem spēlēt.

Kā parasti ik pa laikam spēles procesu pārtrauc kaitniošas bosu cīņas, kam it kā spēles procesu vajadzētu padarīt daudzveidīgāku, taču manī personīgi, izraisa nepatiku pret spēli un vēlme to izslēgt. Lielākā problēma ir tieši vadībā. Nekas nebūtu pret kārtīgu bosu, ja būtu iespējams normāli skraidīt, lēkāt un notēmēt. Taču, lai spēli padarītu ‘baisāku’, Capcom ir spēcīgi ierobežojuši varoņa kustības spējas. Piemēram nav iespējams pārvietoties, kad šauj. Nav iespējams streifot, kad skrien. Nav pat iespējams lēkāt, lai gan tas šajā konkrētajā spēlē īpaši nemaz nav nepieciešams. Pievienojam vēl nelielo vadības gļuku ar peli griežot personāžu. Rezultātā iegūstam neticami kaitinošas bosu cīņas, kad ar šādu vadību nemitīgi ir jāspēlē pēc formulas, iešauj un bēdz. Tas ir tā pat kā bēgt pa sapņiem, kad attopies, ka skrien uz vietas un nekur īsti nemaz netiec.

Grafiski spēle ir portēta un nostrādāta lieliski. Beidzot pēc ilgiem laikiem, atkal var izbaudīt spēli ar patiešam izcilām animācijām. Pēdējā laikā ar modernajiem, nopērkamajiem dzinējiem visi prot izveidot skaistus skatus, taču neprot to visu pienācīgi animēt. Japāņu konsoļu spēles, pārsvarā ar šo slimību nesirgst. Ieskaņota arī pienācīgi. Biežie video iepraudumi uz spēles dzinēja izskatās lieliski un ir skatāmi ar baudu. Sižets ir nedaudz muļķīgs, taču to atsver jautrā zombiju šķirošana ar bisi vai snaipera šauteni. Noteikti atradīsies arī cilvēki kas ar interesi ies līdz beigām, tikai lai redzētu, kas notiks tālāk.  Arī sprādzieni izskatās patīkami.

Resident Evil 5 ir domāta daudz lielākam spēlētāju lokam kā tās priekšgājēji. Pirmām kārtām, jau tā ir ļoti kvalitatīva un patīkama Co-op spēle no sākuma līdz beigām, kādas mūsdienās tik bieži nemaz neatrodas. Šausmas no šīs spēles netiek tā īsti nevienā acī. Šī RE daļa vairs nav īsti horror, ir vairs tik survival. Zombiji vairs nav īsti zombiji, bet gan saniknoti ciema iedzīvotāji. Starp tiem pa laikam tik uzrodas kāds īpaši pretīgs izdzimtenis, kā boss vai mini boss. Tāpēc šī spēle var kalpot kā vienkārši labs šaujamgabals. Ir iespējams atkārtoti pārspēlēt gan atsevišķus līmeņus, gan visu kampaņu, kā rezultātā būs iespēja atvērt daudz un dažādus bonusus, pēc visām japāņu tradīcijām. Ja jums patika Gears of Wars un Metal Gear Solid,  ļoti liela iespējamība, ka patiks arī RE5. Iesācējiem gan spēles process varētu likties pagrūts, taču nav nepieciešams daudz laika lai to apgūtu. Šķiet, ka verdikts ir – Resident Evil 5 ir Jūsu laika un naudas vērta. Ļoti kvalitatīvs un interesants darbs no Capcom.

Vienā teikumā: Joprojām izteikti konsoliska, taču labākā no Resident Evil daļām, kas seriālu no šausmu trillera ir pārvērtusi par vienkārši trilleri.