Call of Duty Elite būs daļēji maksas pakalpojums, kas piedāvās detalizētu statistiku par tavu spēlēšanas stilu, piemēram, vietas kartēs, kur tu visbiežāk tiec nogalināts, sīkus ieroču aprakstus un kaudzēm citu līdzīgu lietu. Tev arī it kā tikšot sniegti dažādi padomi, kā uzlabot savu spēlētprasmi, piemēram, rekomendējot labākos ieročus kādai konkrētai kartei. Papildus tam, Beachead veido sava veida sociālo tīklu. Elite sevī iekļaus klanu un dažādu citu grupu atbalstu. Spēlētājiem būs iespēja sacensties ar citiem Call of Duty geimeriem savā prasmju līmenī, kā arī, ja ir tāda vēlme, ar cilvēkiem, kuriem ir vienādas intereses, piemēram, banānu jogurts. Uz šīm savienībām attieksies arī iepriekš minētās statistikas elementi, kā rezultātā būs iespējams sekot visas komandas sniegumam. Papildus tam abonentiem tiks sniegta pieeja plašam klāstam augšupielādēto video un attēlu, kā arī, protams, iespēja pievienot tos pašiem.

Jaunais serviss piedāvās arī dažādus turnīrus un sacensības, kuras nāks kopā ar balvās, gan virtuālām, gan taustāmām. Tas gan nav apstiprināts, taču Activision liek domāt, ka servisa abonenti saņems bezmaksas karšu pakas. Nu, bezmaksas, jo viņi jau par tām samaksāja.

Uz doto brīdi nav zināms cik Call of Duty Elite izmaksās, taču ir skaidrs, ka tas būs ikmēneša abonements, kurš atbalstīs visas platformas un visas CoD sērijas spēles sākot no Black Ops.

Svarīgi ir paturēt prātā to, ka Call of Duty daudzspēlētāju režīms joprojām būs bez maksas. Call of Duty Elite ir tikai papildinājums, kuru, ja vēlies, vari pilnībā ignorēt.

Par laimi, DICE veidotais daudzspēlētāju režīms nav nemaz tik slikts. Jā, to iespējams varētu nodēvēt par Battlefield: Bad Company 2 bez eksplozijām, bet tas tik un tā ir pavisam stabils, labs un interesants režīms, kas ir kaut kas starp perku un killstreaku pilno Modern Warfare 2 un uz klasēm balstīto Battlefield: Bad Company 2 daudzspēlētāju režīmu. Tiesa, diemžēl šis hibrīds nav tik veiksmīgs, kā iepriekš minēto spēļu daudzspēlētāju režīmi. Parādās gan killstreaki, tādi kā UAV, mortar un missle strike, kuri aizņemti no Modern Warfare 2, gan arī braucamie un klases, tās ir Rifleman, Special Ops un Sniper, no Battlefield: Bad Company 2. Kartes ir pietiekami daudzveidīgas un ir pieejami vairāki interesanti režīmi – Team Assault, kas ir tas pats Team Deathmatch, un arī  uz uzdevumiem balstīti režīmi – Objective Raid, Sector Control, Combat Mission. Katrai klasei spēlē ir 15 līmeņi, tas nozīmē to, ka visus ieročus un to uzlabojumus atvērt paies zināms laiciņš. Medal of Honor daudzspēlētāju režīms ir labs, kompetents un pietiekami aizraujošs, taču tas nebūt nav augstas kvalitātes.

Vizuāli Medal of Honor nav nekas iespaidīgs, taču grafika un tekstūras ir tīri labā, 2010. gadam piemērotā līmenī. Man īpaši patika gaismas efekti un spēles HUD, kurš izskatās ļoti īpatnēji. Taču viennozīmīgi vislabākais, kas atrodams Medal of Honor diskā, ir skaņas efekti. Tie ir patiešām izcili – sākot no ieroču skaņām līdz automobīļu rūkoņām un fona trokšņiem. Arī soundtrack nav no sliktākajiem un lai arī tas nav tik lielisks, kā Hansa Zimmera veidotais priekš Modern Warfare 2, tas tik un tā ir labs un spriedzi uzturošs.
Kopumā skatoties uz Medal of Honor, rodas sajūta, ka vienā diskā ievietotas divas spēles, kuras veidotas uz viena dziņa, jo abi galvenie režīmi – kampaņa un daudzspēlētāju režīms kvalitātes ziņā manāmi atšķiras, lai arī neviens no tiem nav lielisks. Kampaņa ir īsa, neinteresanta un tehniskām problēmām pārbagāta, bet daudzspēlētāju režīms ir gana labs, kompetents un interesants alternatīvs DICE izdotajam Battlefield: Bad Company 2 un Activision/Infinity Ward spēlei Modern Warfare 2. Bet FPS tirgū, kurā dominē abas iepriekš minētās frančīzes, nez vai atradīsies vieta tik viduvējai komplektācijai kā Medal of Honor.

Vienā teikumā: Standarta FPS,  kurā atrodama gan vāja kampaņa, gan stabils daudzspēlētāju režīms.

EA beidzot, 6. Martā izdod savu atbildes triecienu līdz šim lielākajam šuterim – Modern Warfare 2. EA stūrī tikpat gara seriāla jaunākā daļa – Battlefield: Bad Company 2. Vai šim militārajam šuterim ir izredzes pret pārspīlēti slaveno Modern Warfare vai tā ir kārtējā atduršanās pret sienu?

Otrā pasaules kara beigās Japāņi paspēj izveidot pārvietojamu EMP ierīci. Taču kuģis ar šiem eksperimentālajiem ieročiem pazūd, līdz pat aukstā kara laikam, kad PSRS ir uzzinājuši par šīs ierīces eksistenci un cenšas to atrast. Šajā brīdī spēlētājam ir jānāk palīgā Amerikāņiem un armijas specvienības sastāvā jāiegūst šie ieroči pirms Padomju armijniekiem. Līdz uzdevuma izpildei ceļš ir garš un pilns ar negaidītiem pavērsieniem un sarežģījumiem.

Bad Company sērijas lielais reklāmas triks ir māju brucināšana. Ierodoties pilsētā, ir skaidrs, ka aizejot, visas mājas var būt gruvešos, kas pamatīgi bagātina spēles procesu un kopējo atmosfēru padara negaidīti reālistisku. Katru šķērsli un aizsegu ir iespējams iznīcināt. Kad pretinieks noslēpjas mājā, mums nav obligāti jādodas tajā iekšā. Varam to vienkārši nojaukt. Tiesa, tas darbojas abos virzienos, tapēc 5 minūtes sēdēt aiz viena stūra nekad nebūs droši, jo jau pēc vienas granātas sprādziena, stūris vairs nebūs. Vides mainīšana kaujas laikā ne tikai daudzveido spēles procesu, bet arī padara to daudz jautrāku.

Līdzīgi kā Modern Warfare 2, BC2 mums piedāvā kārtīgu, episku kampaņu un kārtīgi nostrādātu daudzspēlētāju režīmu. Vienspēlētāja kampaņa ir daudz garāka kā konkurentam. No spēlēšanas viedokļa arī daudz interesantāka. Sižets nav tik samudžināts, taču tā pat iekļauj pāris nodevības, varoņu nāves un episkus sprādzienus. Personāži nav tik prātā paliekoši kā Modern Warfare varoņi, taču atšķirībā no pirmā BC, nav arī tik kaitinoši. Dialogi nodrāzti un klišejiski. “Negaidītie” pavērsieni misiju vidusdaļās, pilnīgi pa gabalu kliedz, ka nupat kaut kas noies greizi pēc visām šuteru tradīcijām, un sliktie ir ‘atkožami’ jau pašā spēles sākumā. Taču ne sižets ir tas, kas šoreiz kampaņu padara tik lielisku, bet gan pats spēles process. Sagraujamās arhitektūras dēļ, tipiskais kara šuteris ir pacelts jaunos augstumos. Sprādzieni, gruvešu dūmi, un brūkošas sienas ir tas, kas raksturo pilsētu kaujas.

Daudzspēlētāju režīms arī ir priekšā Modern Warfare 2, jau minēto iemeslu dēļ. Taču vēl bez tā, personāžu attīstību sistēmas, klases, un detalizētā community sistēma, nostāda Bad Company 2 tālu priekšā konkurentam. Battlefield jau ilgi pirms Call of Duty bija daudzpēlētāju kara šuteri nr.1, un ar jaunāko reinkarnāciju, Battlefield spēles pieredzes ziņā atkal nostājas vadībā. Kartes ir daudz lielākas, daudzveidīgākas, interesantākas, plus tās mainās mača laikā. Bez tam lieki reklamēt, ka kaujās piedalās arī daudzveidīgi transporta līdzekļi. Kas attiecas uz transporta līdzekļiem, tad Bad Company sirgst ar to pašu slimību, ar kuru visi FPS – nespēju nodrošināt kvalitatīvu transporta līdzekļu vadību. Acīmredzot, savietot transporta līdzekļus un kājiniekus vienā spēlē ir izteikti problēmatiski visiem izņemot Gearbox, kas to ļoti veiksmīgi īstenoja Borderlands. Transporti vadās ļoti arkādiski.

Grafiski, Bad Company 2, manuprāt ir pašlaik skaistākā spēle, kas pieejama. Ainavas, kaujās brūkošās pilsētas, apgaismojums, specefekti, viss ir elpu aizraujošs un par brīnumu ļoti labi izskatās arī uz viduvējiem datoriem un pašiem zemākajiem uzstādijumiem. Grafiski spēle patiešam ir nostrādāta lieliski, tai pat laikā kārtīgi optimizēta.

Skaņas ir tipiskas un neizceļas ar neko īpaši iespaidīgu. Muzikālais pavadījums vienmuļš. Ierunātie tēli audiāli tik pat pelēki kā to dialogi.

Bad Company 2 tika būvēts kā Modern Warfare 2 konkurents, un tas arī ir veiksmīgi izdevies. BC2 liekas daudz dziļāks, daudzveidīgāks, komplicētāks un jautrāks. Daudzspēlētāju komūnas sistēma ir detalizētāka un labāk sakārtota. Vienspēlētaja kampaņa, sinematogrāfiskuma ziņā atpaliek, taču pats spēles process ir daudz aizraujošāks. Pateicoties vājākai PR kampaņai, MW2 joprojām ir tālu priekšā, taču gala produkta kvalitātes ziņā BC2 noteikti ir nākamais solis daudzspēlētāju kara šuteru žanrā.

Vienā teikumā: Pašlaik vizuāli pievilcīgākais un labākais daudzspēlētāju šuteris.

Šo sestdien notika VGA `09, par kuru rakstiju jau iepriekš. Diemžēl, pašlaik nevar atrast vēl nekur ierakstu ar pilnu balvu pasniegšanas ceremoniju, taču ir pieejami atsevišķi video materiāli kā arī tabulas, kā tad balvas tika īsti sadalītas.

Tad nu jāsāk ar iepriekš izziņotajiem ekskluzīvajiem publiskojumiem no vairāku slaveno kompāniju puses. Vakara gaitā tika rādīti materiāli, kurus nekad agrāk plašāka publika nav redzējusi. Tik paziņoti arī vairāki pārsteigumi, par jaunu spēļu izstrādi.

Pasauli, drīzumā sagaidīs pavisam jauna Tron spēle – Tron Legacy, kurai VGA `09 laikā tika parādīts pirmais Teaser video. zemāk apskatāms. Iepriekšējā Tron spēle pasauli ieraudzija 2003. gadā. Tiem, kas nezin par ko iet runa – ielūkoties šeit – Tron ir 1982. gadā uzņemta fantastikas filma par datorprogrammām.

Tālāk tika paziņots par turpinājuma izstrādi izcilajai Betmena spēlei. Vēl gan nav zināms vai spēli precīzi sauks Batman: Arkham Alysum 2, vai tiks mainīta darbības vieta, taču pēc tīzera izskatās, ka šoreiz visi tumšā bruņinieka pretinieki varētu atrasties ārpus cietuma salas, Gotemas pilsētā.

Tā pat tiek izstrādāta jauna Prince of Persia spēle, kas sauksies PoP: the Forgotten Sands. Pie kārtējā, neievērojamā turpinājuma tiek arī Rock Band, šoreiz tas tiks veidots par godu amerikāņu pank rock`a grupai – Green Day.

Beidzot video ar spēles procesu, ir ieguvis arī jaunākais Medal of Honour. Spriediet paši, vai šī daļa būs labāka par Airborne un vai sekošana Call of Duty pēdās, šim seriālam atnesīs lielāku veiksmi kā līdz šim.

Vēl turpinājums gaidām arī Halo seriālam, un beidzot publiski tiek parādīti vairāk materiāli kā līdz šim. Vēl viens no pārsteigumiem ir Star Wars Force Unleashed 2.

Tad pārejot pie pasākuma galvenā temata – spēļu nominācijām un uzvarētājiem. Lai gan nominantus, katrā kategorijā, izvēlējās speciālistu žūrijas, kas sastāvēja no video spēļu žurnālistiem un industrijas speciālistiem, gala vārdu teica cilvēki, balsojot par savām iemīļotākajām spēlēm. Tad nu lūk, kā lēma paši geimeri.

Labākā Action Adventure: Assassin`s Creed 2
Labākā spēļu studija: Rocksteady Studios (Izstrādāja Batman Arkham Alysum)
Labākā komandu sporta spēle: NHL 10
Labākā ierunātā vīriešu loma: Hjū džekmens par Wolvarine spēli
Labākā ierunātā sieviešu loma: Megana Foksa par Transformeru spēli

Labākā neatkarīgā izstrādātāju spēle: Flower
Labākā individuālā sporta spēle: UFC 2009
Visgaidītākā spēle: God of War 3
Labākais DLC: Ballad of Gay Tony
Labākā Wii spēle: Super Mario Bros Wii
Labākā PC spēle: Dragon Age Origins
Labākais RPG: Dragon Age Origins
Labākais Šuteris: Modern Warfare 2
Labākā daudzspēlētāju spēle: Modern Warfare 2
Labākā pārvietojamo konsoļu spēle: GTA China town wars
Labākais Fighting: Street Fighter IV
Labākā braukšana: Forza 3
Labākā XBL arkāde: South Park
Labākā lejupielādējamā spēle: Shadow Complex

Labākais skaņu celiņš: Halo 3 ODST
Labākā mūzikas spēle: Rock Band Beatles
Labākā Play Station 3 Spēle: Uncharted 2
Labākā Xbox360 spēle: Left 4 Dead 2
Labākā grafika: Uncharted 2
Gada labākā spēle: Uncharted 2

Iespējams vairākās nominācijās negaidīti rezultāti, taču tā ir lēmuši pasaules geimeri.

Daudzi apgalvo, ka 2007. gads bija viens no nozīmīgākajiem gadiem spēļu industrijā un piedāvaja spēlētājiem vienu izcilu spēli pēc otras, kā neviens cits gads video spēļu vēsturē. Es gribētu pievienot, ka 2009. gads, ja ne pārspēj, tad vismaz pilnīgi noteikti tuvu pietuvinās šim leģendārajam laikam.

Šogad, neskatoties uz krīzes apstākļiem, esam saņēmuši ļoti daudz kvalitatīvus produktus. Spēles, kas ne tikai piedāvāja lielisku izklaidi, bet arī ieviesa inovācijas žanrā un sasniedza jaunus rekordus. 2009. gads, manuprāt viens no veiksmīgākajiem gadiem spēļu industrijā. Ko tad mēs šogad tādu saņēmām, kas noteikti ir jūsu laika un izmēģināšanas vērts?

Mirrors Edge

Uz PC šī spēle iznāca, tikai 2009. gada Janvārī. EA ik pa laikam nāk klajā ar kādu inovatīvu virsrakstu. Šis parkour/action gabals, ir viens no jaunajiem šī gada pavērsieniem uz PC. Pirmās personas Action spēles bez ieročiem nav bieži sastopamas videospēlēs. Spēlei raksturīgi izteikti zilie un oranžie krāsu toņi, kas veido visu atturīgo un stilīgo vizuālo tēlu. Tiesa pats spēles process, lai gan inovatīvs, ne gluži ir aizraujošs un adiktīvs. Parkour no trešās personas, kad var vērot personāžu animācijas un skatam paveras pievilcīgākas ainas, acīmredzot būtu ieguvis vairāk panākumu, taču šāda veida spēles jau mums ir gana daudz, un tādā veidā Mirrors Edge visticamāk nebūtu izsities virs ūdens vispār, lai tiktu pamanīts.

Demigod

Warcraft 3, ir ļoti veca spēle, kas vēl joprojām ir topā starp profesionālajiem spēlmaņiem. Tā pat šī spēle ir saņēmusi veselu rindu RPG modu, kas pārvērš spēles procesu liekot uzsvaru uz varoņiem spēlē. Tieši tāds ir Demigod. Kā RPG mods priekš Warcraft 3, taču akcentējot arī stratēģijas pusi. Savāds, taču aizraujošs Action/RPG/Strategy multiplayer krustojums, kas ļauj daudzspēlētāju režīmā, arēnās cīnīties ar citiem spēlētajiem, izmantojot elementus no visiem trim žanriem. Spēles process domāts ne tikai profesionālajiem spēlētājiem, taču visiem tiem, kas vēlas iedziļināties spēles vidē, kārtīgi iepazīt varoņus un iespējamās taktikas, arēnās, komandu spēlē ar RPG tipa varoņiem. Šis ir rezultāts, kas iznāktu sakrustojot Warcraft 3, ar Quake 3 un Diablo 2.

Zeno Clash

Neatkarīgo kompāniju spēles, lielāka publika pazīst kā mazas, flash formāta spēlītes, īslaicīgai laika nosišanai. Pavisam neliela kompānija – ACE – šogad apgāza šos iespaidus, parādot kārtīgu 3D FPS spēli ar unikālu spēles procesu, kuru nav izdevušas un sponsorējušas kompānijas ar vairāku miljonu budžetu. Pamatā Zeno Clash ir uz Source (Half-Life 2) dzinēja un būvēta izmantojot Source SDK modifikācijas paku. Taču ja komandā ir pietiekami talantīgi un brīvi domājoši dalībnieki, rezultāts var būt AAA klases spēļu līmenī. Zeno Clash ir savāds miksējums starp Pirmās personas kaušanos un šaušanu, orģinālā un unikālā paralēlā pasaulē, ar patiešam interesantu vides dizainu un spēles stāstu. Varētu aizraut Action spēļu cienītājus un zāles pīpētājus.

X-MEN Origins: Wolvarine

Kopš bēdīgi slavenās E.T. , tā vien liekas, ka spēlēm, kas veidotas balstoties uz filmām, ir uzlikts lāsts, vienmēr būt neticami sliktām. Ļoti iespējams, ka Wolvarine spēle šo lāstu beidzot ir lauzusi, piedāvājot patiešam baudāmu spēli balstītu uz tāda paša nosaukuma un sižeta filmas. Acīmredzot, formula, lai to izdarītu – vajadzīgs projekta vadītājs ar smadzenēm, kas patiešām tiek izmantotas, un protams normāls līgums ar filmas izdevējiem, kas ir pieņēmams abām pusēm. Spēle ne tikai seko tiešam filmas sižetam, bet piedāva arī papildus materiālus no Marvel komiksu avotiem. Pats spēles process, lai gan ļoti brutāls, tomēr aizraujošs un raits. Par pamatu izmantots slavenais Unreal 3 dzinējs, kas novērš sliktas spēles tehniskās uzbūves iespēju. Spēle, visticamāk patiks ne tikai X-MEN, bet arī Action spēļu faniem, kam, protams, ir pāri 16 gadiem.

The Sims 3

Modern Warfare 2 šogad nebija vienīgā spēle ar milzīgu budžetu. Vēl viens milzu virsraksts bija the Sims, kas ir visu laiku visvairāk pārdotais spēles nosaukums. Beidzot, parastie, netipiskie spēlētāji ir sagaidijuši savas iemīļotākās spēles trešo versiju. EA pamatā vārās tieši uz papildinājumiem katrai daļai, un ļoti reti saņemas izdot pilnu, jaunu daļu. Šogad tas beidzot notika, un ja spēlējāt pirmo spēli tālajā 2000. gadā vai otro versiju, un patiešam patika, tad noteikti vajadzētu pamēģināt arī trešo reinkarnāciju, par cik šī, šķiet ir vislabāk nostrādātā un pilnīgākā no visām. Beidzot, lietas, kas pirms tam bija kaitinošas vai vienkārši neloģiskas, ir izlabotas. Interesants fakts, par The Sims 3, ka nelegālajos avotos spēle bija pieejama praktiski mēnesi, pirms officiālās izdošanas.

Prototype

Sandbox tipa spēles mūsdienās nav vairs nekas īpašs, kopš Rockstar parādija, cik ļoti daudz jautrības tās var sagādāt. Taču Prototype ir unikāla, šajā ziņā. Tā pievādā, no sirds, izārdīties pa Ņujorku, veidos, par kādiem agrāk varēja tikai sapņot. Spēles process ir tik aizraujošs, ka pilnībā var neinteresēt nedz sižets, nedz galvenās misijas, jo vienkārša superspēju izmantošana uz bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, un skriešana pa māju sienām ir viena no jautrākajām pēdējā laikā. Nekādu muļķīgu ierobežojumu, kā konkurentā uz PS 3 – Infamous. Vari uzskriet, uzrāpties jebkur. Vari atvērt superspējas, kas ir vienas par otru spēcīgākas un interesantākas. Un pa laikam vari arī izpildīt, kādu uzdevumu, lai paturpinātu sižetu. Noteikti inovatīvs un lielisks paraugs, kā vajadzētu veidot supervaroņu sandbox spēles.

Burnout Paradise: Ultimate Box

Lai gan šīs pakas pamata spēle, šķiet iznāca 2008. gadā, PC šo spēli, kopā ar DLC pakām saņēma tikai šogad. Automašīnu dauzīšana nekad nav bijusi tik jautra, kopš Carmageddon laikiem. Un beidzot šo seriālu var izmēģināt arī PC spēlētāji. Spēle piedāvā, patiešam lielu klāstu ar transporta līdzekļiem, lielu atvērtu pilsētu, un daudz dažādas lietas, ko darīt, un veidus, kā iznīcināt mašīnas. Šīs spēles motociklu DLC, satur vienu no labākajām motociklu vadīšanas fizikām spēļu industrijā. Un protams, jo vairāk, jo jautrāk. Daudzspēlētāju režīmi, šajā spēlē piedāvā īpašu jautrību un baudu, vistrakākajiem un nenopietnākajiem braucējiem. Grafiski spēle izskatās labi, darbojas arī uz vidēji vājiem datoriem.

Call of Juarez: Bound in Blood

Šai spēlei, konkrēti otrajai daļai, ir salasijies liels cienītāju loks. Lai gan spēle cieta no daudz problēmām un briesmīgas pirmās daļas, kopumā šī spēle liek domāt par Call Of Duty seriālu mežonīgajos rietumos. Ļoti līdzīga spēles formula, kvalitatīvs grafiskais noformējums, dažādas minispēles procesa daudzveidībai, un tradicionāls mežonīgo rietumu sižets. Dueļi spēlē ir viens no vājākajiem posmiem, taču acīmredzot, tas bija vienīgais veids, kā mežonīgajos rietumos noskaidroja attiecības. Ja pagāšgad, vienkāršo šuteru sarakstā bija FarCry 2, tad šoreiz analogs ir Call of Juarez 2.Tipisko FPS cienītāji noteikti būs sajūsmā.

Fuel

Fuel vairāk ir inovācija, nevis laba spēle, no patiešam labas braukšanu kompānijas – Codemasters. Vizuāli un tehniski spēle ir lieliska. Problēma ir divos elementos – fizikā un spēles notikumu intensitātē. Fuel noteikti ir spēle ar vislielāko vienoto teritoriju spēļu vēsturē. Taču tepat arī ir galvenā spēles problēma, ja vien jūs īpaši neuzbudina skaisti dabas skati un romantiska braukšana saulrietā, spēle garlaikos. Teritorija ir milzīga, taču tajā nav īsti ko darīt. Transporta līdzekļi ir pievielcīgi, bet vienveidīgi, sacensības ļoti vienkāršas. Taču šī ir vienīgā spēle, kurā maksimāli reālistiski vari izbaudīt kritienu lielajā kanjonā ar mašīnu vai uz motocikla. Spēle vairāk atgādina dzinēja reklāmu nekā nopietnu, atsevišķu spēli, un tajā varētu būt vērts ielūkoties tieši teritorijas dēļ, nevis tapēc, ka tā būtu ļoti interesanta un aizraujoša, jo tā patiešam nav. Katrā gadijumā, spilgts projekts no šī gada saraksta.

Street Fighter IV

PC kaušanās spēles nedabū pārlieku bieži. Kur nu vēl tādas, kurām pat tiek veidoti nopietni turnīri un kuras tiek uzskatītas par vadošājām šajā žanrā. Jaunākais Street Fighter, kas ir pirmais 3D vidē un ar advancētu grafisko iepakojumu, ir ticis portēts uz visām platformām. Neesmu liels fighting pazinējs vai spēlētājs, taču šo versiju pamēģināju. Jasaka, ka tehniski SFIV pieturās pie tradīcijām un rokraksta un kaušanās mehanika ir palikusi tā pati, kas izcilajā Street Fighter II, un vairāk līdzinās King Of Fighters nekā modernajiem Soul Calibur un Tekken.  Lai vai kā, 2009. gads beidzo uz PC atnesa kādu nopietnu Fighting spēli, kopš Mortal Combat laikiem.

The Secret of Monkey Island: Special Edition/ Tales of The monkey Island

Lucasarts, šogad mums piedāvāja vecu, iemīļotu spēļu atgriešanos. Pirmām kārtām jau piedāvājot pašu pirmo, leģendāro Monkey Island spēli mūsdienīgā apdarē, iepazīstinot ar savu jauno plānu, atdzīvināt vecās labās spēles, pārstrādājot tās atbilstoši mūsdienām. Taču labākā ziņa, šajā visā – Monkey Island beidzot ir sagaidijusi 5. daļu – Tales of The Monkey Island. Atšķirība šai daļai, spēle tiek piedāvāt pa nodaļām, nevis visa uzreiz. Kā pierādija Sem & Max, tad atšķirībā no Šuteriem (Half-Life 2), uz kvestiem šī formula darbojas lieliski. Spēlētāji ātrāk tiek pie spēles, un izstrādātāji paralēli var turpināt darbu pie spēles, nemitīgi piedāvājot stāsta turpinājumu, katru mēnesi pa epizodei. Seriāla turpinājums tradicionāli saglabā unikālo un labsirdīgo humoru, tai pat laikā piedāvājot kārtējo uzlaboto vizuālo tēlu, pie kura gan ir jāpierod. Ja esat kvestu fans, noteikti zinat par Monkey island, un ja zinat par Monkey Island, tad noteikti gaidijāt šo daļu ar nepacietību. Arrr… I`m Guybrush Treepwood, Mighty pirate!

Batman: Arkham Alysum

Grūti pat atcerēties, kad bija pēdējā Betmena spēle. Prātā nāk vien platformeri uz NES un Commodore 64 sistēmām. Taču šogad mēs beidzot saņēmām vienu, un pats galvenais, ļoti kvalitatīvu un interesantu. Šīs spēles galvenie trumpji – daudzveidība, atmosfēra un artiskums. Galvenie varoņi ļoti spilgti, patīkami un interesanti. Spēles process nemitīgi mainās, piedāvā dažādus, lai gan skriptētus, taču interesantus veidus, kā tikt galā ar slavenākajiem Betmena pretiniekiem. Ļoti īsas un nemanāmas spēles līmeņu ielādes, skaists vizuālais tēls. Daudz papildus saturs, blakus uzdevumi un Betmena visuma papildmateriāli. Izcila, nomācoša atmosfēra. Supervaroņu spēļu faniem, obligāto spēļu sarakstā. Un protams arī visiem pārējiem, kurus izklaidē Action un piedzīvojumu žanra spēles, kur galvenais uzsvars ir uz stāstu.

Tropico 3

Beidzot, pie mums atgriežas īstais Tropico. Otrā daļa, atkāpās no aizsācēja tradīcijām un piedāvāja spēles elementus, kas iekš Tropico galīgi nebija vajadzīgi, iesaistot pirātus un citas muļķības. Trešā daļa ir gandrīz tā pati pirmā, tikai skaistākā iepakojumā un ar dažiem spēles procesa uzlabojumiem. Spēle patiešam ir stilīga, vizuāli pievilcīga, atmosfēriska un interesanta visiem Tycoon faniem. Sarežģītības līmenis gan nav pārlieku augsts, taču lieliski attēlo Latvijas ekonomikas problēmas un situāciju, ja spēlējat nepareizi. Tas palīdz labāk izprast Latvijas politiķus.

Borderlands

Vēl viena inovācija, no šī gada saraksta, kas ne tikai ieviesa jaunus elementus, iesūnojušos video spēļu noteikumos, bet arī izdarija to pilnīgi pareizi, prasmīgi un nogādāja pie mums izcilu daudzspēlētāju spēli ar grūti nosakāmu žanru. Borderlands ir RPG un FPS apvienojums, jeb Diablo 2 no pirmās personas, kas vēl nepieredzētā veidā pārvērš FPS pieredzi. Kooperatīva režīms ir vienkārši viens no labākajiem vispār. Lai gan pēc padsmit stundām, tas sāk palikt nogurdinošs un vienveidīgs, bosu cīņas kopā ar draugiem ir neaizmirstamas un dažādo personāžu saspēle izmantojot klašu īpašas spējas, ļoti bagātina, citādi vienveidīgo FPS spēles procesu. Ja jums patīk kooperatīva šuteri, šī spēle jau noteikti atrodas uz jūsu datora.

Dragon Age: Origins

Pēdējo gadu labākais RPG. Beidzot, pēc milzīga skaita Action-RPG, atkal viens īsts RPG, no pasaules labākās RPG kompānijas  - Bioware. Šie ir tie paši izstrādātāji, kas mums deva Baldur`s Gate un Neverwinter Nights (gan 1997., gan 2002.). Dragon Age ir versija, kāds izskatītos Buldur`s Gate mūsdienās. Milzīgs, episks un tikpat dziļš un daudzveidīgs. Dragon Age ir daudzslāņains – to ir viegli apgūt un iziet uz vieglajiem grūtības līmeņiem, taču ir jāzin visas iespējas padziļināti, lai pieveiktu uz augstākajiem grūtības līmeņiem. Īpašās maģiju kombinācijas, personāžu skili, liek vienam spēlētājam ienest MMORPG reidu taktikas ar 4 spēlētājiem, īpaši nostrādātās un skaistās lokācijās. Kā arī hardcore RPG faniem ļauj padziļināti iepazīties ar pasaules ‘lore’, kas atrodams visās malās spēlē. Bieži vien attopies, ka spēlēšanai izvēlies sabiedrotos, kas nevis būtu labāki cīņā, bet kuri tev patīk labāk kā personāži, kas jau vien parāda, cik dziļa un īsta RPG šī ir. Noteikti jāpamēģina visiem, kas no spēlēm negaida tikai monstru šaušanu un asinis.

Call of Duty: Modern Warfare 2

Pēdējās desmitgades, vai pat visu laiku skaļākā spēle. Šķiet, vairs nav neviens, kas nebūtu dzirdējis šīs spēles vārdu pēdējā pus gada laikā. PR bija lielākais, kāds līdz šim kādai spēlei ir bijis. Un pateicoties izdevēju naudai, spēle noteikti kļūs par gada spēli neskaitāmos topos un balvu pasniegšanās. Taču ja piever acis uz ieguldīto naudu un skatās uz pašu spēli, spēles process nav mainijies kopš pirmā Modern Warfare un spēle vairāk atgādina Cod4 papildinājumu nekā pavisam jaunu spēli. Vēlreiz viss tas pats. Paris stundu kinematogrāfiska kampaņa. Pārāk uzkrītoši un muļķīgi skripti, kas pātrauc spēles pasaules darbību spēlētāja prombūtnes laikā, padarot apkārtējo vidi pilnīgi nedzīvu, taču Holivudas Action filmas cienīgu specefektu ziņā. Daudzspēlētāju režīms ir tas, kas šai spēlei ir galvenais. Vienspēlētāja kampaņas dēļ, nav jēgas tērēt naudu, taču ja esat FPS multiplayer fans, šī spēle noteikti ir jāiegādājas, jo piedāvā vienu no labākajām daudzspēlētāju šuteru pieredzēm pēdējos gados. Gada skaļākā spēle, taču ne labākā.

Left 4 Dead 2

Zombiju apokalipse tagad ir modē. Zombiju spēles, filmas visās malās. Vēl mazliet un patiešam sāksim ticēt un nopietni gatavoties gaidāmai zombiju apokalipsei. Left 4 Dead bija unikāla daudzspēlētāju pieredze, kas piespiedu kārtā pat pilnīgi svešus cilvēkus, bez mikrafoniem piespieda beidzot saspēlēties komandā un pieskatīt vienam otru. Left 4 Dead 2 ir šīs apokalipses turpinājums. Uzlabota pirmā versija, kas tikpat labi varēja būt vienkārši papildinājums nevis jauna daļa. Gada sākumā Valve fani taisija boikotu par godu paziņojumam, ka Valve jau izstrādā otro daļu, tik ātri pēc pirmās versijas, lai gan parasti šī kompānija nekad nesteidzās ar turpinājumu izstrādi (Half-Life 2 Episode 3 vēl joprojām tiek izstrādāta). Rezultātā ieguvām patiešām noslīpētu un perfekcionētu Left 4 Dead, kādai bija jābūt pirmajai daļai pašā sākumā. Patiešām laba spēle. Un viena no labākajām daudzspēlētāju pieredzēm kādu mūsdienās var dabūt.

Izskatās, ka 2009. gads video spēlēs, uz PC platformas vien, ir bijis daudz bagātīgāks, nekā atmiņa ļauj atcerēties. Tik daudz skaļas un pamanāmas spēles, dažādām gaumēm. Liela daļa ieviesusi inovācijas žanrā un pavērušas iespēju ceļu nākotnes spēlēm. Šis saraksts būtu bijis vēl garāks, ar vairāk nopietniem virsrakstiem, ja vien pateicoties Modern Warfare 2 kamapaņai, liela daļa nopietno virsrakstu netiktu pārcelti uz 2010. gadu – tai skaitā Max Payne 3, Mass Effect 2, Splinter Cell Conviction, Bioshock 2, Alan Wake. Šajā sarakstā vēl netika iekļauti vairāki virsraksti, kas iespējams būtu izpelnijušies vietu, dažu spēlētāju acīs:

Bionic Commando, kas atgrieza supergrāvēju no NES, 3 dimensiju vidē; Red Faction Guerilla; Residen Evil 5, kas vēl vairāk pārvērta seriālu; Dirt 2, kā gada, viena no skaļākajām braukšanām; Need For Speed Shift – kā gada lielākā izmaiņa seriālā, taču tehniska katastrofa; Wolfenstein – kā vēl viena vecās spēles reinkarnācija, bet viduvējs un slinks šuteris; Overlord II, kā lielisks, humoristiskā seriāla turpinājums, tikai faniem; Trine – kā lielisks 3D platfromeris, klasiska gameplay cienītājiem; Still Life 2 – kā ilgi gaidītais sižeta turpinājums, ļoti kvalitatīvam un aizraujošam kvestam, bez kārtīgām beigām pirmajā daļā; Plants vs Zombies – vēl viena izcila neatkarīgo veidotāju spēle, kas pamanijās izcelties starp konkurentiem adiktīvā spēles procesa dēļ; Cryotasis – auksts un šausminošs Crysis/Farcry tradīciju turpinātājs; Saints Row 2 – bardaka rīkotajiem un huligāniem;

Šis gads ir bijis ļoti bagātīgs, un ja neesat paspējuši izmēģināt visas, labākās gada spēles, vēl ir laiks pirms sāksies nākamais grāvēju uzbrukums 2010. gada pirmajā ceturksnī, uz kuru tad tika pārceltas liela daļa labas spēles. Ja jums liekas, ka mūsdienās vairs neražo tik labas spēles, kā bērnībā, padomājiet vēlreiz.

Šis gads ir bagātīgs ar augstas kvalitātes spēlēm, un viena no tām ir spēle ar nosaukumu, kurā kārtīgs latvietis var izrunāt tikai pirmo vārdu. Cik nu var cilvēkus dzirdēt runājam par šo spēli, visur skan tikai labi vārdi.  Jāsaka, ka nedz reklāmas, nedz izstrādātāju solijumi mani pilnīgi neaizķēra un atstāja vienaldzīgu.

Nekad neesmu bijis Betmena fans. Mazrunīgs nindzja siskpārņ-formas bruņās, kuru neviens vairs neatpazīst, ja viņš runā zemākā tonalitātē, gluži tā pat kā Supermens un viņa maģiskās brilles. No pēdejām divām Betmena superfilmām es jutu līdz vairāk viņa pretiniekiem, nekā tumšajam bruņiniekam. Tad nu neliekot lielas cerības, iegādājos spēli un mēģināšu saprast, par ko sacelts tāds tracis.

Spēles sižets ir mazliet netipisks parastām Action spēlēm. Betmens tikko ir noķeris Džokeru, un ved viņu uz īpašo cietumu, kur Gotemas tuvredzīgie varas vīri ir nolēmuši sastūķēt iekšā visus Betmena pretiniekus, kas visbiežak ir mutanti vai garīgi nestabili krimināli psihopāti. Tur jau katram ir skaidrs, ka šis boileris agri vai vēlu ies pa gaisu un tad visi nenormālie būs ārā vienlaicīgi. Sekojot sasņorētajam jokdarim, jau pašā sākumā ir skaidrs, ka tūlīt pat viss noies greizi un nāksies cīnīties par savu dzīvību un ceļu ārā no tuneļiem, pa kuriem mūs ved ievadlīmenis, sniedzot diezgan labi uzburtu bezpalīdzības un nolemtības sajūtu. Un spēlētājam vēl nav ne jausmas, cik Betmens patiesībā ir spēcīgs un varens.

Spēles process ir diezgan nostrādāts balanss starp stealth, action un adventure. Spēles process ir kā Tomb Raider satiek Splinter Cell, satiek Wolvarine Game un tad uztaisa kārtīgu vandāliņu uz labi nostrādātā Unreal 3 dzinēja. Tiek radīts iespaids, ka spēlētājam ir vairāki veidi, kā iziet katru telpu, pilnu ar nenormālajiem – taču patiesībā spēlētājs vienmēr dara vienīgo lietu, kas konkrētajā situācijā ir iespējama. Apiet pretinieku no kreisās puses vai no labās, nav gameplay daudzveidība un īpaši izvēles iespēja, tā vairāk ir maznozīmīga opcija, kas dod spēlētājam iespaidu, ka viņš pats var izvēlēties, kā spēlēt. Tātad uzbrukšanas taktiku daudzveidība nav nekāds milzīgais pluss.

Tas par ko varētu būt sajūsmā ir Betemena spējas. Te komiksu fani varētu sākt kliegt, ka atšķirībā no slavenākajiem mutantiem vai citplanētiešiem, Betmenam nav nekādu spēju ja neskaita milzīgu fobiju no sikspārņiem, ko nu viņš ir ņēmis un pavērsis pret saviem pretiniekiem. Betmenam, gluži kā Bondam ir gadžeti. Un ellīgi labi gadžeti. Detective mode – iespēja redzēt pretiniekus cauri sienām, kā arī analizēt pierādijumus apkārtnē, redzēt vietas kartē, kur var kaut ko sabrucināt. Praktiski ieslēdzot Detective mode, Betmens kļūst par čīteri, un pats labākais, ka šai spējai nav laika ierobežojumi, tātad tādā veidā vari pavadīt visu spēles procesu, vienīgi nevarēsi izbaudīt grafiskos daiļumus, jo šis režīms visu vidi pārvērš neglīti zilu. Bez tā, tumšajam bruņiniekam ir arī tipiskais sikspārņu bumerangs, spārgstoša pasta, striķis ar āķi, lai rāptos augšā pa sienām un protams spēja planēt lejā no lieliem augstumiem. Veidi, kā tikt galā ar pretiniekiem ir vienkārši jautri. Piemēram, noliegties ar galvu uz leju no augšas, sagrābt pretinieku, uzvilkt to augšā un pakārt no grieztiem ar galvu uz leju, tā vietā lai vienkārši uzlektu tam virsū un piekautu.

Bez šīm parastajām – telpā ir 5 pretinieki, izslēdz viņus visus – misijām, spēle satur arī atsevišķus īpaši skriptētus uzdevumus, kur jāglābj ķīlnieki, kā arī bosu cīņas. Ik pa laikam, Džokers noliek Betmenam pretī kādu slavenu ļaundari no komiksiem ar kuru tad īpašā veidā ir jātiek galā. Bosu cīņas ir tik pat daudzveidīgas kā paši bosi, kur vieglākie varianti aprobežojas ar vienkāršu palekšanu malā, kamēr boss ieskrien ar galvu sienā un pats sevi izslēdz. Īpaši starpposmi spēlē ir Putnubiedēkļa ķīmiskie iznācieni (Scarecrow), kas nogādā Betmenu īpašā murgā, kur ar īpašu slēpšanās taktiku jātiek garām milzu Putnubiedēklim. Tas nopietni bagātina spēles procesu. Jāsaka, ka ‘gada lielākajai spēlei‘ šajā ziņa būtu daudz ko pamācīties, kā pareizi izplānot skriptētos uzdevumus, un brīvas improvizācijas misijas, un nepadarīt spēles procesu vienveidīgu un vienmuļu.

Tas, kas parasto spēles procesu bagātina vēl vairāk ir papilduzdevumi. Viens no Betmena pretiniekiem – Enigma, ir izvietojis īpašas mīklas viscaur visiem līmeņiem, un tā vietā lai dzītos cauri Džokera slazdiem un slimajiem uzdevumiem, vienmēr var atvilkt elpu ložņājot pa tumšākajiem līmeņu nostūriem, meklējot Enigmas mīklas. Kā arī ir iespēja meklēt un vākt personāžu informāciju un īpaši interesantos ierakstus ar psihiatra sesijām lielākajai daļai Betmena pretinieku. Šī spēle ir no tiem gadijumiem, kad līmeņi nav nemaz tik milzīgi, taču tajos ir ļoti daudz ko darīt, pretējie piemēram Fuel fenomenam.

Grafiski spēle izskatās labi, un to nodrošina, jau pieminētais Unreal 3 dzinējs. Tā pat, pateicoties Unreal tehnoloģijām spēle visai raiti darbojas uz plaša spektra datoriem. Vislielāko prieku no tehniskās puses sagādā ielādes laiki, vai precīzāk to trūkums. Sākot spēli notiek manāma ielāde, pēc tam staigājot cauri līmeņiem uz priekšu un atpakaļ, gandrīz nevienā brīdī nav jāsēž un jāvēro uzraksts Loading, jo līmeņi tiek ielādēti dažu sekunžu laikā, kamēr Betmens ver vaļā durvis uz nākamo. Līdzīgu effektu izmantoja Dungeon Siege, kur bija iespējams iziet cauri visai milzīgajai kartei bez ielādes brīžiem. Šis effekts sabojā attieksmi pret citām spēlēm, kur starpposmos starp mazajām lokācijām vēl ir jāgaida garas ielādes – piemēram Dragon Age vai Half-Life sērija. Vienīgā tehniskā vājība ir pāris gļuki spēles darbībā, kad Betmens rāpjoties pa kādu sienu vai klints bluķi, pēkšņi iekrīt caurumā aiz kartes malām, taču iespējams tuvākie ielāpi ar to tiks galā.

Skaņu un mūzikas kvalitāte ir fantastiski labā stāvoklī. Pateicoties Džokera rīcībai viņu vajadzētu ienīst vairāk par visu, taču pateicoties lieliskajam Lūka aktiera darbam ieskaņojot šo varoni, un slimajai, tomēr labajai, humora izjūtai un jūtamajam intelektam aiz katra uzdevuma, Džokers kļūst par vienu no tuvākajiem varoņiem visā spēlē, atkal atstājot pašu Betmenu kaut kur tupam ēnā. Aktieru darbi, animācijas un dialogi ir tik augstā līmenī, ka visu šo spēli varētu droši pārvērst animāciju seriālā, no kura patiesībā veidotāji tieši ir iedvesmojušies.

Kopumā spēle patiešam ir noslīpēta, kārtīgi izplānota un ar fantastisku pesimistisku atmosfēru, kas tik ļoti raksturīga mākslas darbiem, kas apskata Gotemas iedzīvotāju ikdienu. Ja līdz šim, Betmens un tā vide tik pat kā neinteresēja, pateicoties bonusa materiāliem spēlē, rodas vēlme iedziļināties tieši komiksos un citos avotos, kas paliek aiz popkulturas flagmaņiem – filmām. Spēles process nevienā vietā nepaliek garlaicīgs vai vienveidīgs, jo tas nemitīgi mainās, un ielādes brīžu trūkums ļauj bez uzmanības novēršanas iedziļināties spēles pasaulē un iejusties atmosfērā. Ja tik kvalitatīvi taisītu visas spēles, spēļu industrijai nevienā brīdī nedraudētu bankrota draudi. Spēle ir detalizēta, ļauj apskatīt lielāko daļu Betmena pretinieku vienuviet, un neseko muļķīgiem un saraustītiem, uz filmām balstītiem skriptiem. Gluži kā pēdējās divas filmas, šī spēle nav domāta bērniem, neskatoties uz galvenajiem varoņiem. Lai gan neviens tā īsti netiek nogalināts visas spēles laikā, tomēr sižets un situācijas ir gana brutālas un vardarbīgas, lai nenāktu par labu nenobriedušiem prātiem.

Vienā teikumā: Pat ja neesat Betmena fans/-e, šī spēle pilnīgi noteikti izklaidēs.

Acīmredzot Call of Duty izdevēji īsti nesaprot jokus. Kāds uzcītīgs geimeris paspējis izsmiet izdevējus, nosūtot vēstuli aprakstot bēdīgi slaveno ‘No Russian’ misiju, kurā spēlētājam jāpalīdz terroristiem Maskavas lidoostā.

Šīs misijas ietvaros grupa terroristu iebrūk Maskavas lidoostā, un nežēlīgi apšauj milzīgu skaitu neapbruņotus Krievijas iedzīvotājus. Tālāk šajā misijā ierodas specvienības, kas mēģina terroristus aizturēt. Spēlētājam šajā procesā jāpalīdz noziedzīgajam grupējumam un jāšauj neapbruņoti cilvēki. Kāds spēles fans ļoti veiksmīgi pajokojis nosūtot sekojošu vēstuli izdevējiem, par ‘it kā’ atrastu kļūdu spēlē:

I`ve been enjoying Modern Warfare 2 Multyplayer a lot, but i have had a problem in the Single player campaign:

Every time I get up to Act 1, Mission 4, the game appears to load fine at first, but then when I encounter the enemies, I discover that nearly of them are rendered without weapons. They aren’t even programmed to melee me either. There are a small number of baddies with guns, but it’s not until the end of the mission that most of them have weapons.[..]

Any suggestions for how to fix this, or if there is a workaround/patch planned?

Tiem, kas īsti labi nesaprot angļu valodu:

Es ļoti izbaudīju Modern Warfare 2 daudzspēlētaju režīmu, taču spēlējot vienspēlētāja kampaņu saskāros ar problēmu:

Katru reizi, 1. nodaļas 4. misija spēlē ielādējas labi. Bet, kad sanāk saskarties ar pirmajiem pretiniekiem, atklājas, ka tiem netiek piešķirti ieroči. Tie pat nav ieprogrammēti, lai uzbruktu ar tuvcīņas ieročiem, ja tiem netiek iedoti šaujamieroči. Ļoti neliels skaits pretinieku šajā misijā ir apbruņoti, un tikai misijas beigās lielākā daļa tikusi pie šaujamajiem.[..]

Vai jums ir kādi ieteikumi, kā tikt galā ar šo problēmu, vai arī drīzumā ir gaidāmi kādi labojumi?

Acīmredzot, Activision darbinieki, kas strādā klientu apkalpošanas nodaļā, nav pazīstami ar spēli, kuras sakarā ir jāpalīdz klientiem un nosūtijuši pretī ļoti nopietnu atbildi:

This does not appear to be a known issue with the game. Does this occur for you when playing on a different Xbox 360 as well? Make sure that your Xbox 360 console is in a well ventilated area to prevent overheating.

Vēlreiz tiem, kas neprot angļu valodu:

Šī nav iepriekš zināma problēma spēlē. Vai šī problēma parādās arī tad, ja spēlējat uz citas Xbox360 iekārtas? Pārliecinieties, lai Jūsu Xbox360 konsole vienmēr atrodas labi vēdinātā istabā un nepārkarst.

Tieši šīs misijas dēļ, Modern Warfare 2 ir aizliegts pārdot Krievijā, līdz veidotāji neizņems misiju no spēles. Visas pašreizejās spēles versijas ir izņemtas jau no apgrozības. Tā pat Austrālija, kas regulāri aizliedz vardarbīgas spēles, jau no sākta gala saņemusi versijas bez šīs misijas. Infinity Wards dēļ šīs misijas un vienspēlētāja kampaņas kopumā, nozākāta un nosaukta par neiecietīgu pret citām nācijām, un apvainota par pārlieku lielas Amerikāņu propogandas ieviešanu spēlē.

Uzmanību! Zemāk esošais video ir diezgan vardarbīgs un cilvēkiem ar vājiem nerviem, vai jauniešiem zem 16 gadiem nav ieteicams.

Nenoliedzami, pateicoties ieguldītajiem miljoniem un mākslīgi uzdzītam ‘Haipam’, Modern Warfare 2 ir kļuvusi par visgaidītāko spēli šogad, un par vienu no visu laiku lielākajiem nosaukumiem spēļu industrijā. Taču, kas slēpjas aiz miljoniem vērtās PR kampaņas? Beidzot pie mums ir nonākusi pēdējās desmitgades lielākā spēle.

Sižetam ir grūti izsekot, ja patiešām nopietni neiedziļinās, taču lielos vilcienos – kādam, garīgi nelīdzsvarotam, terroristam izdevās apmuļķot Krieviju, lai tā dotos karot ar ASV. Tālāk, ja gribam palikt sīkumaini pa vidu ir vesela rinda nodevības, spēles varoņu nāves un tā tālāk, līdz pašās beigās, spēle atstāj fanus ar garu degunu, nākamās daļas gaidās. Modern Warfare 3 pilnīgi noteikti būs, jautājums tikai – kad. Sižetam, patiesībā, nebūtu ne vainas, ja vien Krievi nebūtu attēloti tik lētticīgi un tupi. Savādāk, katra nodaļa (misija) spēlē, satur savu morāli un galveno domu, par karu, kā tādu kopumā. Spēle kopumā ir daudz brutālāka un tumšāka par Modern Warfare 1.

Spēles process ir klasiskā Call of Duty formula, kas nav īsti mainijusies kopš pašas pirmās spēles. Spēlētājs tiek nomests haosa vidū, kur no visām pusēm nāk bezgalīgi pretinieku pūļi, un palēnām ejot no viena ‘trigger’ punkta līdz otram, palaižas skripti, kas padod nākamo sižeta devu, vai nogalina kādu no galvenajiem varoņiem. Praktiski lielākajā daļā spēles laika, process ir vienveidīgs, garlaicīgs un bieži vien kaitinošs. Bieži vien, viss karš ‘iepauzējas’ tikai tapēc vien, ka spēlētājs neatrodas noteiktā punktā, ir aizgājis ne uz to pusi, vai neseko pietiekami tuvu kādam no personāžiem. Vienmēr jāatceras, ka Call of Duty pasaulē karš tiek rīkots tikai priekš spēlētāja, un ja tas klīst riņķī, un meklē īpašos laptopus, visi pārējie apkārt paņems kafijas pauzi, līdz galvenais varonis būs atpakaļ savā pozīcijā.  Bez vienmuļās gaļasmašīnas, ik pa pus stundai galvenais varonis tiek ‘izslēgts’, nomests no mājas jumta, sašauts sejā, sadedzināts dzīvs utt., kamēr spēlētājs bezpalīdzīgi vēro visu notiekošo caur mocekļa acīm. Tādā veidā veidotāji cenšas daudzveidot spēles procesu un likt uzsvaru uz sižetu, padarīt ainas dramatiskākas un kinematogrāfiskākas. Pēc vismaz 5 misijām, kārtējā ‘nogāšanās zemē’ ir vairs nevis interesanta, bet kaitinoša. Taču bez šīm lietām, visu spēles procesu izglābj specvienības daudzveidīgās misijas, kas ir patīkamas pārmaiņas no parastajām armijas misijām.

Spēle iedalās 3 lielās daļās. Augstāk minētā vienspēlētāja kampaņa, kooperatīvs un parastais multiplayer. Kooperatīvā mums tiek piedāvāti dažādi arkādiski uzdevumi, kas jāizpilda divatā ar kādu citu cilvēku vadītu spēlētāju. Šie uzdevumi parasti ir daudzveidīgi, taču neaizķers parastu spēlētāju ilgāk par pāris stundām. Patīkamas pārmaiņas no standarta multyplayer, taču šīm misijām pietrūkst tā X faktora, kā arī misijas nav interesanti pārspēlēt. Pretinieki tiek nolikti vienās un tajās pašās vietās, tapēc pēc 5. reizes pildot to pašu misiju, jau var staigāt precīzi zinot, kur atrodas katrs pretinieks.

Parastais multiplayer režīms, daudz neatšķiras no jau redzētā Call Of Duty 4. Spēlētājiem ir daži jauni personāža modifikācijas rīki. Taču lielos vilcienos spēles process ir tieši tāds pats. Vienīgi labiem spēlētājiem tiek šoreiz dots vēl lielāks pārsvars, jo iegūstot vairākus fragus pēc kārtas, šoreiz ir iespējams atvērt vēl jaudīgākas iespējas. Piemēram uzbrukumu no Predator lidmašīnas, vai pat atombumbas. Palielinātais perku un modu klāsts padara spēles procesu nedaudz dziļāku un ir vairākas iespējamas kombinācijas un taktikas kā spēlēt.

Grafiskais noformējums un tehniskā optimizācija priecē tā pat kā visas iepriekšējās COD daļas. Tā joprojām ir labi optimizēta un vizuāli nekādi īpaši uzlabojumi kopš 4. daļas tā arī nav manāmi. Ņemot vērā mūsdienu grafiskos standartus, spēle nebūt nav no pievilcīgākajām, jo veidota, lai labi ietu arī uz konsolēm, taču tas nozīmē, ka raiti darbosies arī uz salīdzinoši vājiem datoriem.  Skaņu celiņš ir blāvs un neizteiksmīgs. Ierunātie personāži samērā kvalitatīvi, taču ne prātā paliekoši. Patiesībā vienīgais kas paliek prātā, no visa valdošā bardaka, ir pāris skriptēti skati, kas paņem ar iespaidīgajiem apmēriem vai dramatiskumu. Viss pārējais ir viena liela gaļas mašīna, kurai var iziet cauri praktiski vienas dienas laikā.

Ja esat daudzspēlētāju FPS cienītājs, CODMW2 pilnīgi noteikti patiks, jo parastais daudzspēlētāju režīms ir viens no labākajiem, kādi pašlaik pieejami. Viss pārējais ir vienveidīgs un neizteiksmīgs. Nepārprotiet, vienspēlētāja kampaņa ir aizraujošas 4 stundas, kā jebkura kārtīga action filma, ar visu ļaundara nogalināšanu beigās, taču ja vien visus spēkus neveltīsiet daudzspēlētāju režīmam, CODMW2 pilnīgi noteikti nav 40 eiro vērta. Pēc vienas nedēļas nogales, šo spēli ieliksiet plauktā, un tur tā arī paliks. CODMW2 nav pārspēlējama – nedz kampaņa, nedz kooperatīva režīms. Modern Warfare 2 ir tas pats MW 1, tikai ar pāris uzlabotiem sīkumiem un daudz vairāk skritpētām ainām, kur spēlētājs bezpalīdzīgi vāļājas pa zemi. Varbūt reklāmas kampaņa un pārdošanas apjomi ir visu laiku augstākie, taču es Modern Warfare 2 noteikti nenosauktu pat par šī gada labāko spēli – šo titulu jau paņēma Dragon Age Origins un lieliski to notur arī pēc šī monstra iznākšanas. Modern Warfare 2 ir lieliska spēle, taču ja spēlējāt Modern Warfare 1, pilnīgi bez elpas nepaliksiet, jo nekas pārsteidzošs šeit vairs nav. Visas reklāmas ir izteikti pārspīlētas, jo Modern Warfare 2 beigās izrādās ir tikai vēl viens Call of Duty.

Vienā teikumā: Vēlreiz tieši tas pats COD4, tikai ar pamatīgi mākslīgi uzpumpētu hype.