Tiem, kas kopš 2004. gada gulējuši zem akmens, Crytek ir no tiem izstrādātājiem, kas ar katru nākamo spēli cenšas pacelt grafisko laktiņu pēc iespējas augstāk, nesot jaunas vēsmas vizuālajā noformējumā video spēlēs. 2007. gadā Crysis atkāra žokļus visā industrijā. Vai tas pats ir izdevies arī spēles tiešajam turpinājumam, kas no tropiskas salas ir pārcēlies uz urbānajiem džungļiem Ņujorkas centrā?

Spēles sižets ir, maigi izsakoties, bardaks. Spēlētājam jāvada armijnieks ar iesauku Alkatraza, kas iespiežas nano-tērpā. Nezinātājiem, nano-tērps ir Crysis galvenās lomas  gumijotais atveidotājs, kas piedod spēlētājam superspejas, kā lielu spēku, ātru skriešanu, papildas bruņas un spēju palikt neredzamam. Tad nu ik pa piecām minūtēm pa radio kāds iebļauj ausīs, ka jākustas ātri un jāglābj pasaule no nākamā kriminālā kalmāru grupējuma tuneļa otrā galā. Citplanētiešos spēcīgi ir jūtamas jūras velšu atblāzmas. Bet par sižetu runājot. Divos vārdos tas ir blā blā blā nošauj citplanētiešus blā blā blā aizskrien līdz kontrolpunktam blā blā blā izbēdz no kontrolpunkta. Bez jebkādām atmiņā paliekošām ainām, jūtama kāpinājuma, kompozīcijas vai jēgas. Vienkārša uzdevumu sekvence, kas liek spēlētājam izbaudīt visas jaunā grafiskā dzinēja iespējas.

Spēles process arī nenāk ar savu daļu vājību. Tā vien liekas, ka vairāki elementi ir pārdomāti par daudz un pieņemti nepareizie lēmumi. Pārspīlētie specefekti, dūmi, aizsedz skatu tēmējot tieši caur tēmekli. Tēmēšanas nogludināšanas sistēma ir pārspīlēti spēcīga un liek tēmēšanai justies smagnējai un bieži vien neprecīzai. Tā saucamā, snapošanās pie priekšmetiem, bieži liks bezjēdzīgi krist lejā no māju jumtiem, jo piezemēšanās uz margas vai ārējās malas nano-tankam ir neiespējama. Lieki teikt, ka margām nevar redzēt arī pāri, jo šuteros acis aug ārā no vēdera. Un protams neredzamās sienas, kas atrodas visdīvainākajās vietās, kā piemēram gruvešu kaudzes malā ceļa vidū, kas visbiežāk spēlēs definējas kā gļuki.

Pa ceļam nāksies vākt apgreidus gan ieročiem, gan arī nano-tērpam. Ieročiem iespējams atrast tipiskos papildinājumus – klusinātāju, tēmekļus. Nano-tērpam turpretī var apgreidot spējas, kas ļauj lēnāk tērēt enerģiju. Punktus apgreidiem var vākt no beigtajiem kalmāriem. Tērpa spēju izmantošana ir uzlabota. Šoreiz izsaukt nākas vien bruņas un neredzamību. Skriešana, spēks un lēkšana ieslēdzas automātiski ilgāk paturot konkrēto pogu. Kas manāmi atvieglo daudzīšanu pa pogām. Tomēr saglabā taktisko spēles pusi. Esot neredzamam jau tā ēd nost vērtīgo enerģiju. Šajā laikā vēl skrienot, enerģija var izbeigties pirms tiksiet līdz aizsegam, un tad sekos ložu un raķešu lietus. Tāpēc biež vien attapos lēnām velkoties garām pretiniekiem, lai atjaunotu enerģiju aiz tuvākā stūra. Kas tomēr piedod spēlei zināmu taktisku dziļumu, un lieliski atsver vienveidīgos un garlaicīgos šaujamieročus.

Mākslīgais intelekts ir interesants. No vienas puses, tas visai veiksmīgi spēj noguldīt spēlētāju pat uz vieglākajiem grūtības līmeņiem, bieži maina atrašanās vietu, cenšas veidot cilvēkam raksturīgas daudzspēlētāju režīma taktikas. Taču tikai cenšas, jo vairumā gadijumu boti kaut kur iesprūdīs izpildes laikā. Ļoti bieži gan kalmāri, gan cilvēki mūžīgi izpilda savas tika lēkmes aiz stabiem, neredzamām sienām vai citādiem stūriem, nespējot vairs nedz kustēties nedz šaut. Tātad gļukainais līmeņu dizains nav tikai spēlētāja problēma, un glīti iedragā arī AI spēlētāju prezentāciju.

Daudzspēlētāju režīms ir Call of Duty ar neredzamības funkciju. Lūk, es to pateicu. Veidotāji bijuši pat tik slinki, ka kill streak`u veidus nav centušies domāt savus. Katrā gadijumā gala rezultāts nav slikts. Protams daudz skaistāks par visiem Call of Duty kopā un saglabā tās pašas spēles procesa vērtības, vienīgi ar dīvaino tēmēšanu un personāža stabilitātes problēmām. Par šaušanu dabūjam punktus, par punktiem veram vaļā simtiem sīkumu. No spēlētāju klasēm, apgreidiem līdz karavīra nozīmītēm jeb tā saucamajiem dogtags, ko atrādīt  citiem gaidot nākamās kartes ielādi. Par cilvēku trūkumu nevajadzētu uztraukties, Crysis tomēr ir gana skaļš nosaukums.

Grafiski, tas ir Crysis. No šī projekta netika gaidīts nekas mazāk kā vienkārši skaista grafika un to Crytek patiešām piegādā. Spēle izskatās lieliski. Detalizācija digitālās Ņujorkas ielās liekas tik tāla, no nesen pieredzētās citos šuteros. Es turpmāk šādi gribu redzēt visas pilsētu kaujas. Vienīgi vides iznīcināmība ir ļoti zemā līmenī, salīdzinājumā ar to, ko redzējām Battlefield seriālā. Cinematogrāfiskajās ainiņās, viss smuki brūk uz vella paraušanu, bet pašā spēles procesā, tikpat kā nekas. Mestas stikla pudeles pat neplīst. Specefekti reizēm pat liekas par daudz, bet tas ir visiem zināms paņēmiens, kā nomaskēt grafiskos trūkumus objektos. Un pēdējais, ne mazāk svarīgais, grafiskās opcijas PC versijai ir tikpat liela ņirgāšanās par spēlētāju kā demo versijā. Ko vispār nozīmē – advanced, gamer, extreme? Kurš no tiem ir augstākais un zemākais uzstādijums, ja mainot tos, attēla kvalitāte pilnībā nemainās? Gaidam uz modderu veidotām konfigurācijas programmām.

Audio kopumā arī nav slikts. Citplanētiešu skaņas ir diezgan raksturīgas. Skaņu celiņš nepavisam nav slikts un vajadzīgajos brīžos lieliski papildina spēles atmosfēru. Izņemot daudzspēlētāju režīmu, kur tā vienkārši gļuko. Ieroču skaņas izklausās patiešām labi. Ierunātie teksti ir tie, ar kuriem ir problēmas. Dažiem personāžiem ir noalgoti nepareizie aktieri, vai ja tie ir aktieri vispār. Protams arī paši teksti ir briesmīgas kvalitātes.

Kopumā Crysis 2 visbiežāk atgādina jaunā dzinēja demonstrāciju nevis spēli. Spēles procesa funkcijas, ainas atstāj iespaidu, kā tehnoloģiju atrādīšana, nevis pārdomāta spēles procesa elementi. Neviena no ainām kampaņas laikā nepaliek atmiņā, un viss saplūst vienotā kalmāru slaktēšanā pa Ņujorkas ielām. Nepārprotiet, spēle ir nostrādāta lieliski. Līmeņu dizaineri nedaudz ir pelnījuši pa ausīm, taču pārējais viss ir ļoti kvalitatīvs un vizuāli lielisks. Taču kompozīcijai mazliet pietrūkst saturīguma. Iespējams sižeta neesamības dēļ, kas iespaidojusi arī spēles procesa progresiju un pārdomātas ainas. Kampaņa atstāj iespaidu, kā nejauši ģenerētu līmeņu kopums. Ik pa piecām minūtēm mums iedod vienu atvērtu laukumu, kuru var apiet no divām pusēm, lai neapķērīgākajos spēlētājos radītu iespaidu par nelinearitāti. Protams ir izvēle, izzagties cauri, vai iet ar Rembo taktiku, taču vienmēr iesiet pa to pašu koridori, lai sekotu tam pašam neskaidrajam un nenozīmīgajam sižetam, lai atkārtotu tās pašas darbības kārtējo reizi pie nākamās jaunās tehnoloģijas prezentācijas ainas. Tiem, kas nav prasīgi pret savām spēlēm, kārtīgi izbaudīs klasisku militāri futūristisku šuteri 6 stundu garumā kampaņā un simtiem stundu garumā daudzspēlētāju režīmā. Pārējiem varu jau tagad pateikt –  ļoti iespējams, ka Crysis 2 nekļūs par gada pirmās personas šuteri.

Vienā teikumā: Kalmāri ir skaista jaunā dzinēja prezentācija, bet emocionāli viens dārgs…mēh.

Apskats veidots sadarbībā ar:

Homefront, kā jau katrā sevi cienošā mūsdienu pirmās personas šūterī, ir gan vienspēlētāja kampaņa, gan arī daudzspēlētāju režīmi, kuri ar šo to cenšas atšķirties no tirgus grandiem kā Call of Duty un Battlefield. Vispirms, laikam, jāpastāsta par to režīmu, kuru vari izbaudīt arī bez pieejas internetam. Spēles darbība, kā jau minēju, risinās nākotnē, 2027. gadā, kad vairāku štatiem nepatīkamu notikumu iespaidā, kuri visi tiek ļoti uzskatāmi un hronoloģiski izklāstīti spēles ievadfilmiņā, ASV ir teju pilnībā pakļauta Korejas okupācijai. Tu spēlē kā Roberts Džeikobs, bijušais ASV jūras kājnieku helikopteru pilots, kurš nule kā ticis izsūtīts uz Aļasku (nu, tipa Homefront versija par Sibīriju), taču tā arī neticis tālāk par trīs kvartāliem, tu tiec izglābts. To izdara kāda amerikāņu partizānu vienība, kurai pēc visa notikušā nolemj palīdzēt arī Džeikobs. Tā pamazām, pamazām spēles gaitā partizāni uzsāk cīņu pret ļaunajiem okupantiem – korejiešiem.Ja nu gadījumā spēles sižeta līnija nedaudz atgādina filmu “Red Dawn”, tad par to nevajadzētu brīnīties, jo pie spēles sižeta izstrādes savu roku pielicis filmas režisors un scenārija autors Džons Milius. Aptuveni piecas stundas garajā vienspēlētāja kampaņā kopā ar pretošanās kustības biedriem nāksies likt korejiešiem atvadīties no dažiem tūkstošiem viņu armijas biedru un kareivju dvēselēm, taču nevaru teikt, ka kampaņa izceļas ar ko citu, kā vienīgi interesanto spēles vidi. Nav bieži nācies spēlēt tādus šūterus, kuru kampaņa pilnībā norisinās ASV, turklāt lokācijās, ar kurām tās valsts iedzīvotāji var identificēties – korejiešu līķus pēc kampaņas pabeigšanas varēs atrast gan piepilsētas mājās, gan “Hooters” un “White Castle” restorānos, gan “Tiger Direct” elektronikas lielveikalā. Es nezinu, vai šie zīmoli tur iekļauti tāpēc, ka THQ par to saņēma nelielas naudas summiņas, bet tie piešķir spēlei zināmu devu reālisma. Ik pa laikam spēlē būs iespēja kontrolēt arī dažādus braucamrīkus – ar tālvadību vadāmo Goliath bruņmašīnu, gan arī helikopteru, kuram pie vadības stūres sēdīsies pats Džeikobs. Ieroču klāsts spēlē ir neslikts, taču vienspēlētāja kampaņas gaitā man tie patstāvīgi bija jāmaina, jo munīcijas daudzums tajos bija salīdzinoši neliels.

Homefront tehniskā puse nav tā, ar kuru spēle varētu lepoties – vienspēlētāja kampaņā sastapos ar vairākiem interesantiem gļukiem, kas gan traucēja izbaudīt spēles procesu, gan mani uzjautrināja. Piemēram, spēles misijā, kuras darbība noris uz Goldengeitas tilta, man burtiski acu priekšā no zila gaisa spawnojās jeb piedzima divi korejiešu kareivji, kuri turpat uz vietas arī nolēma Džeikobsu nogalināt. Homefront nekādā gadījumā nevar uzskatīt par grūtu spēli, taču šādas tehniskas nepilnības noteikti to vieglāku nepadara. Grafiski, spēle ir neslikta, taču grafika pavisam noteikti nav iespaidīga. Spēle vizuāli visiespaidīgākā ir misijā, kuras darbība risinās uz Goldengeitas tilta, kad fonā var redzēt Sanfrancisko pilsētas panorāmu. Runājot par spēles sižetu, jāpiebilst, ka bez interesantā uzstādījuma tajā neko prātīgu atrast nevar, spēle seko tradicionālajai FPS sižetu formulai, pa ceļam nepiedāvājot neko svaigu vai interesantu, tikai bariņu neattīstītu tēlu, par kuru pāragrajām nāvēm un uzspēlēti varonīgajām izdarībām man bija pilnīgi vienalga.

Tagad nedaudz par daudzspēlētāju režīmu, kurš ir veiksmīgāks un kvalitatīvāks par bālo, neizteiksmīgo un īso kampaņu. Ir trīs režīmi – Team Deathmatch, Ground Control, kurā spēlētāji cīnās par trīs punktu kontroli spēles kartē un Skirmish, kurā iekļauti abi divi iepriekšējie režīmi, tikai mazākās versijās. It kā nekas citur neredzēts, taču režīmus interesantus padara Battle Points sistēma. Punktus, kurus pēcāk var izmantot turpat, kaujas laukā, iegūsti pārņemot no pretinieka punktus kartē, kā arī nogalinot pretinieku komandas spēlētājus. Šos punktus pēc tam varēsi izmantot, lai pirktu ieročus, kā arī pašas spēles gaitā, piemēram, lai nopirktu savai komandai kādu braucamrīku, vai helikopteri, ar kuru var būtiski ietekmēt spēles gaitu par labu savai komandai. Pēc septītā līmeņa tev pieejama kļūst Battle Commander iespēja, kas geimpleju padara vēl interesantāku. Ja tu spēsi iegūt pietiekami lielu killstreak’u, uz tavas galvas tiks uzlikta zināma punktu summa, kas liks pretinieku spēlētājiem koncentrēties tieši uz tevis nogalināšanu. Jo vairāk pretiniekus pēc kārtas nogalināsi, jo vairāk zvaigznītes (līdzīgi kā Grand Theft Auto spēlēs) iegūsi un jo vairāk pretinieku zinās, kurā kartes daļā tu atrodies. Homefront daudzspēlētāju režīmi nudien ir labākais, ko spēle piedāvā, taču es šaubos, vai ar tiem vien pietiek, lai spēli varētu uzskatīt par izdevušos.

Homefront ir šūteris, kuru no aiziešanas nebūtībā paglābj salīdzinoši interesantais daudzspēlētāju režīms, kurš piedāvā šādās tādas unikālas iespējas, tāpēc, ja vēlaties izbaudīt labu vienspēlētāja kampaņu, Homefront noteikti nav ieteicamo spēļu sarakstā. Tas ir tehniski nepilnīgs šūteris, kurš savu neparasto, trako, bet interesanto uzstādījumu nav spējīgs realizēt.

Vienā teikumā: Vienīgais, ko Homefront ir vērts iemēģināt, ir daudzspēlētāju režīms.

Viens no šī gada garā saraksta jaunajiem projektiem ir Bulletstorm. Šo
brīnumu taisa 2 kompānijas vienlaicīgi – Epic games un People can fly.
Rezultātā , kad savienojam Gears of war ar Painkiller, tiekam pie
Bulletstorm.

Spēles darbība norisinās uz nezināmas planētas, uz kuras nokrīt pirātu
komanda un lielāks kuģis ar algotņiem. Pēc tam seko vesela ķēda ar
notikumiem, taču tie visi nav svarīgi, jo šajā projektā ir citas
prioritātes. Piemēram šaušana.

Un šeit runa neiet par šaušanu klasiskajā formā, bet gan pretinieku
piebeigšanu ar pēc iespējas interesantākiem paņēmieniem. Lai to izdarītu
pēc iespējas iespaidīgāk, spēlētājam tiek iedots enerģijas laso, ar kuru
pievilkt pretiniekus tuvāk, un kārtīgs dzērāj-boksa spēriens ar kāju, ar
kuru tad var grūztīties pēc sirds patikas. Tad nu izmantojat ieročus,
kombinācijas, vidi un izdomu, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk punktu.
Par punktiem iegādājaties munīciju un ieroču apgreidus, pa visu planētu
izmētātos veikalos.

Paši Epic protams ir speciālisti šuteru jomā, tapēc šaušanas mehānika ir
plūstoša un ērta. Pretinieku veidi cauri spēlei, ik pa laikam arī mainās.
Teiksim, uz visiem pretinieku veidiem nedarbosies vieni un tie paši
paņēmieni, tapēc pa ceļam nākas pielāgoties un pamainīt taktikas.

Praktiski visu spēles procesu un tā plusus var apkopot 10 sekundēs. Nu
lūk, piemēram šādi.

Ik pa laikam nāksies uzskriet virsū kādam bosam, kura piebeigšanai
vajadzēs atrast kādu īpašu pieeju, pēc visām klasisko spēļu tradīcijām.

Ierunātie teksti un paši tēli sevi īpaši nopietni neuztver. Lamu vārdi, ar
kuriem nākas sastapties spēlē, bieži vien ir pilnīgi neloģiski, taču
joprojām smieklīgi. Vienrindes, kuras pa laikam izsaka galvenais varonis,
pamatīgi atgādina Duke Nukem. Arī pats spēles process kopumā.

Ieroču klāsts nav izteikti milzīgs un aprobežojas vien ar dažiem
eksemplāriem, taču katram ir vairāki šaušanas veidi. Un to sarakstā arī ir
visu laiku labākā snaipera šautene, kādu jebkad nācies redzēt kādā spēlē -
ar vadāmām un sprāgstošām lodēm. Tiesa, padara spēles procesu nedaudz par
vieglu, taču tā izmantošana vienalga ir ļoti jautra.

Neskatoties uz morālo tukšumu un uzspēlēto trulumu, spēle patiešām ir
jautra un ir viens no aizraujošākajiem šuteriem, ko nācies spēlēt pēdējā
laikā. Daudzspēlētāju režīms ir nepamatoti apgraizīts un kooperatīva
trūkums spēcīgi atsaucas uz daudzspēlētāju režīma vērtību. Ir vienīgi
izdzīvošanas režīms, kurā jāatsit pretinieku viļņi, kā arī arkādisks
līmeņu režīms, kurā jāizskrien tiem cauri pēc iespējas ātrāk ar pēc
iespējas vairāk punktiem. Galvenā spēles vērtība tomēr ir vienspēlētāja
kampaņa, kas sagādā lielu prieku dēļ paša spēles procesa, nevis sižeta vai
kādām morālām vērtībām. Ja esat 90to gadu stilistikas šuteru cienītājs,
šim gara darbam noteikti ir jāatrodas jūsu plauktā. Tik jautra izārdīšanās
uz svešas planētas sen nav piedzīvota.

Apskats tapis sadarbībā ar:

Negribas gan īpaši atbalstīt pirātismu, kas jau tā ir pamatīgi iedragājis PC platformu industrijā, tomēr šī varētu būt iespēja nedaudz ieskatīties, kāds tad īsti būs Crysis 2 un vai būs vērts to iegādāties, kad tas beidzot parādīsies veikalu plauktos. Katrā gadijumā, ja jums patīk spēle, atbalstiet veidotājus un iegādājaties legālo versiju, lai sagaidītu turpinājumus.

Vienā teikumā: Breach paši labākie elementi ir salīdzinoši viduvēji, kas kopā ar vairākām neveiksēm kopā veido šūteri, kas nav pelnījis tavu uzmanību.

Vai maz ir iedomājama kārtīga gada nogale bez jauna Call of Duty? Ņemot vērā cik augstu atzīta gan no kritiķu, gan ierindas spēlētāju puses ir šī sērija, tās jaunāko daļu, Call of Duty: Black Ops apvij viens jautājums – vai tā saglabā sērijas augsto līmeni? Velns, vai tā maz ir kā vērta? Protams, spēle nu jau ir nokļuvusi arī mūsu rokās un mēs esam noskaidrojuši to, cik izdevies ir šī gada Call of Duty.

Atgādināšu, ka F.E.A.R. 3 izstrādā Day 1 Studios, sadarbībā ar Monolith, un tas ir šausmu FPS, kura sižets risināsies ap Almu un viņas jaundzimušo mazuli.

Par laimi, DICE veidotais daudzspēlētāju režīms nav nemaz tik slikts. Jā, to iespējams varētu nodēvēt par Battlefield: Bad Company 2 bez eksplozijām, bet tas tik un tā ir pavisam stabils, labs un interesants režīms, kas ir kaut kas starp perku un killstreaku pilno Modern Warfare 2 un uz klasēm balstīto Battlefield: Bad Company 2 daudzspēlētāju režīmu. Tiesa, diemžēl šis hibrīds nav tik veiksmīgs, kā iepriekš minēto spēļu daudzspēlētāju režīmi. Parādās gan killstreaki, tādi kā UAV, mortar un missle strike, kuri aizņemti no Modern Warfare 2, gan arī braucamie un klases, tās ir Rifleman, Special Ops un Sniper, no Battlefield: Bad Company 2. Kartes ir pietiekami daudzveidīgas un ir pieejami vairāki interesanti režīmi – Team Assault, kas ir tas pats Team Deathmatch, un arī  uz uzdevumiem balstīti režīmi – Objective Raid, Sector Control, Combat Mission. Katrai klasei spēlē ir 15 līmeņi, tas nozīmē to, ka visus ieročus un to uzlabojumus atvērt paies zināms laiciņš. Medal of Honor daudzspēlētāju režīms ir labs, kompetents un pietiekami aizraujošs, taču tas nebūt nav augstas kvalitātes.

Vizuāli Medal of Honor nav nekas iespaidīgs, taču grafika un tekstūras ir tīri labā, 2010. gadam piemērotā līmenī. Man īpaši patika gaismas efekti un spēles HUD, kurš izskatās ļoti īpatnēji. Taču viennozīmīgi vislabākais, kas atrodams Medal of Honor diskā, ir skaņas efekti. Tie ir patiešām izcili – sākot no ieroču skaņām līdz automobīļu rūkoņām un fona trokšņiem. Arī soundtrack nav no sliktākajiem un lai arī tas nav tik lielisks, kā Hansa Zimmera veidotais priekš Modern Warfare 2, tas tik un tā ir labs un spriedzi uzturošs.
Kopumā skatoties uz Medal of Honor, rodas sajūta, ka vienā diskā ievietotas divas spēles, kuras veidotas uz viena dziņa, jo abi galvenie režīmi – kampaņa un daudzspēlētāju režīms kvalitātes ziņā manāmi atšķiras, lai arī neviens no tiem nav lielisks. Kampaņa ir īsa, neinteresanta un tehniskām problēmām pārbagāta, bet daudzspēlētāju režīms ir gana labs, kompetents un interesants alternatīvs DICE izdotajam Battlefield: Bad Company 2 un Activision/Infinity Ward spēlei Modern Warfare 2. Bet FPS tirgū, kurā dominē abas iepriekš minētās frančīzes, nez vai atradīsies vieta tik viduvējai komplektācijai kā Medal of Honor.

Vienā teikumā: Standarta FPS,  kurā atrodama gan vāja kampaņa, gan stabils daudzspēlētāju režīms.

Fallout universā veidotais MMORPG beta testēšanai būs pieejams 2012. gada pirmajā pusē un tā paša gada nogalē spēle būs nopērkama veikalos. Interplay pārstāvis izteicās, ka viņaprāt Fallout 3 esot bijis nedaudz par nopietnu, turpretī viņu veidotā spēle būšot ārkārtīgi smieklīga.

Action spēļu speciālisti no Raven ilgu laiku strādāja pie sava pēdejā projekta – Singularity – veselus 4 gadus. Pēc tāda izstrādes procesa, spēlētāji noteikti gaida noslīpētu, kārtīgi pabeigtu projektu. Vai viss ir izdevies kā plānots?

Spēles process norisinās dažādos laikos, pasaulē, kur PSRS uzvar aukstajā karā un pārvalda pasauli. Spēlētājs tiek nogādāts uz īpašas salas – Katorga 12, kur zinātnieki veikuši eksperimentus ar jaunatklātu ķīmisko elementu E99. Šis elements ļauj darīt brīnumu lietas, tai skaitā kontrolēt laiku, kas arī ir Singularity galvenais jājamzirdziņš. Helikopteris ar spēlētāju tajā, nogāžas uz salas un mums nākas izpētīt kas īsti šeit notiek. Lai to panāktu, nāksies ne tikai labi daudz šaut, ceļot laikā, bet arī kontrolēt laiku ar īpašas ierīces palīdzību, kas tiek darbināta ar minēto E99.

Spēles process liek manīt, ka Raven šoreiz ir smēlušies iedvesmu no vairākām mūsdienu leģendām kā Bioshock, Half-Life 2, Doom 3. Pamatā spēlētājam iedod koridori, kuram iet cauri un šaut visu kas kustās. Nekādi īpaši jauninājumi tajā ziņā. Tiesa pāris reizes procesu pārtrauc skriptēti notikumi, kā piemēram bosa uzbrukšana liftam, kas liek sirdij pasisties nedaudz ātrāk. Bez tā, klasiskajā Doom 3 garā, monstri nemitīgi lec ārā no stūriem, veicot bērnišķīgus baidīšanas paņēmienus.

Veidotāji bija paredzējuši, ka lielais spēles procesa mainītājs būs īpaša ierīce kreisajā rokā, kas ļauj kontrolēt laiku. Pateicoties E99 ar šo ierīci var patīt laiku atpakaļ vai uz priekšu konkrētiem objektiem. Likt tiem ātri novecot, vai atjaunot iznīcinātos. Problēmas sākas tehniskajā izpildijumā. Šī ierīce darbojas tikai uz dažiem, īpaši paredzētiem objektiem līmeņos un uz vairumu pretinieku. Uz pretiniekiem gan tas galvenokārt darbojas kā vēl viens ierocis. Vēl viens papildus elements šai ierīcei, ir spēja pārvietot objektus tiem nepieskaroties. Piemēram pievilkt sprāgstošās mucas no attāluma un mest tās virsū pretiniekiem. Nedaudz Half-life 2 stilā. Katrā gadijumā, šīs ierīces iegūšana krasi nemaina spēles procesu.

Ieroču daudzveidība nav mūsdienu cienīga, taču tie daži kas ir, atstāj gana labu iespaidu. Pamatā nāksies ceļot ar diviem ieročiem no 4 veidiem – pistole, automāts, bise un snaipera šautene. Papildus tam, līmeņos vietām ir atrodams automāts ar sprāgstošām lodēm, kas ļauj spēlētājam sekot līdz lodes trajektorijai. Otrs ir granātmetējs, kas ļauj pa attālumu kontrolēt lādiņus. Tiesa šo ieroču munīcija aprobežojas līdz pāris patronām un nav patstāvīgi inventāra saturā. Lielāko daļu laika nāksies izlikt lielu daudzumu parastās munīcijas mutantu rumpjos. Pretinieki ir diezgan izturīgi, tapēc lielu laiku nāksies pavadīt plānojot patronu izlietojumu, lai nepaliktu līmeņa vidū bez munīcijas, kas beidzas ļoti bieži. Tā dēļ nākas bieži improvizēt un apmētāt pretiniekus ar sprāgstošām mucām vai citādi tiem uzbrukt ar E99 ierīci nevis šaujamieročiem. Par pretinieku daudzveidību, no kauju skatpunkta, nevarētu sūdzēties. Ir gan vairāku veidu mutanti ar dažādām interesantām spējām, gan arī cilvēki ar ieročiem, taču to vizuālais noformējums norāda uz izstrādātāju slinkumu vai izdomas trūkumu.

Grafiski spēle ir manāmi novecojusi un par sevi liek manīt 4 gadus ilgais izstrādes process. Spēle gan ir veidota uz Unreal 3 dzinēja, taču tik nopietni pārtaisīta, ka tas neatstāj gandrīz nekādas iezīmes. Kopējā stilistika ir vāja Bioshock atblāzma, ar vēl vairāk izceltu komunisma noskaņu.

Kopumā Singularity atsāj ar dažādiem iespaidiem, atkarībā no spēlēšanas laika. Pirmās minūtes spēlē ir diezgan sliktā līmenī un atstāj ar negatīvu pirmo iespaidu, taču pēc vietām, kur trulo un nedaudz salūzušo spēles procesu pārtrauc skriptēti notikumi, kopējā aina nedaudz uzlabojas. Pēc 4 gadiem gan gribētos ko daudz vairāk par puspabeigtu ideju ar laika kontrolēšanu un 95. gada kauju mehāniku. Acīmredzami Raven nav spējuši izdarīt to, ko bija plānojuši un beigās izdeva kaut kā pus līdz kopā savilktu projektu, ko pamatoti Activision nevēlējās skaļi reklamēt pie izdošanas. Ja meklējat vēl vienu sci-fi šuteri, bez īpaši raksturīgas pasaules, stilistikas vai spēles procesa, tad šis pats tīri labi patiks. Bieži gan nāksies gaidīt uz flegmātiskiem NPC līdz tie atvērs durvis, lai liks jums kaut ko darīt. Tā pat laika kontrolēšanas ierīce ne vienmēr darbosies tur kur gribētos, un piedāvātās mīklas saistībā ar to, būs vairāk acīmredzamas un bezmērķīgas, kas tikai sabremzēs spēles gaitu. Pretinieku spawnošanās ir precīzā 1995. gada stilā, un bieži vien pilnīgi neloģiska vai nepamatota – grūžot virsū desmitiem pretinieku, kas nebeidz nākt iekšā taisnā līnijā pa vienām durvīm. Dīvainā kārtā, spēle nespēj sniegt īpašu gandarījumu par pieveiktajiem līmeņiem un arī pats spēles process vairumā gadijumu nav īpaši saistošs, izņemot bosu cīņas, kas ir labākajās šuteru tradīcijās. Emocionāli nelielas atblāzmas no Doom. Varbūt 2005. gadā ar šādu spēli varētu tālu tikt, taču 2010. gadam šis tas pietrūkst.

Vienā teikumā: Diezgan viduvējs šuteris neskatoties uz labajām idejām, kas tā īsti netika pabeigtas.