Viena no šī gada labākajām spēlēm oktobrī tiks pie pirmā lejupielādējamā satura. Protams runa ir par Deus Ex human revolution. Papildinājums sauksies … uzminējāt pareizi – The Missing Link.

DLC piedāvās sižeta papildinājumu starp Ķīnas un Singapūras misijām, kad Ādams bija pazudis no apvāršņa uz veselām 3 dienām. Šeit būs skaidrojums, kas tad īsti pa šo laiku notika. Pēc nelielā treilera izskatās, ka Ādamam būs vesela sala pa kuru pamedīt pretiniekus. Izstrādātāji stāsta, ka DLC varēs iet arī paralēli galvenajai kampaņai, pa jaunam attīstīt Jensena prasmju koku un sasniegt jaunus līmeņus, kas varētu būt norāde, ka šis DLC nebūt nebūs pāris minūšu spēles process.

Papildus saturs līdz publikai nonāks oktobrī. Gaidam.

Ir pagājuši 11 gadi kopš Deus Ex pārveidoja pirmās personas šuteru žanru modernākā formā un 8 gadi kopš seriāla pēdējā turpinājuma. Vai Human Revolution ir cienīgs nosaukuma nesējs vai vēl viens Invisible war?

Apskats veidots sadarībā ar:

John Romero’s Daikatana

Deviņdesmitajos gados Džons Romero bija dievs. Viņš bija viens no galvenajiem vīriem aiz pirmās personas šūteru vecpapa Wolfenstein 3D, kā arī strādāja pie tādiem hītiem, kā Doom un Quake. Būdams slavas virsotnē, Romero nodibināja jaunu studiju un sāka darbu pie savas Monas Lizas – Daikatana. Jēziņ, kur maz lai sāk… Jau no pirmās dienas spēles izstrādātājus mocīja dažāda mēroga problēmas, kas noveda pie tā, ka Daikatana tika atlikta neskaitāmas reizes un pat vienā mirklī tika pilnībā sākta no jauna. Spēles reklāmas kampaņa izcēlās ar tādām pērlēm, kā žurnāla vāku, kuru rotāja nu jau slavenais teikums „John Romero’s about to make you his bitch.” Par labu nenāca arī Romero aizraušanās ar Ferrari, viņa draudzenes nokļūšana līmeņu dizainera postenī un fakts, ka studijas birojs atradās jauna debesskrāpja pēdējos stāvos. Beigās, pēc trijiem gadiem un 25 miljoniem dolāru, ko spēles izdevējs Eidos nekad neatgūs, veikalu plauktos nokļuva nožēlojams FPS ar briesmīgu spēles procesu, drausmīgu AI un novecojušu grafiku, kuru adekvāti nopēla kritiķi un ignorēja geimeri.

Nokia N-Gage

Kamēr mēs nepacietīgi gaidām solīto Playstation telefonu, der atcerēties iepriekšējo reizi, kad kāds tehnoloģiju gigants mēģināja apvienot mobilo telefonu un spēļu konsoli. Pirms nedaudz vairāk kā septiņiem gadiem, 2003. gada oktobrī Nokia tirgū izlaida savu jaunāko lolojumu sauktu par N-Gage.  Problēma bija tajā, ka N-Gage nebija ne visai labs telefons, ne konsole. Ierīcei gan piemita viedtālruņa īpašības, taču pati galvenā jebkura tālruņa funkcija, zvanīšana, bija neērti stulbs process pateicoties tam, ka skaļrunis un mikrofons atradās uz N-Gage sānu malas. Veicot zvanus tu izskatījies pēc idiota. Kad runa iet par spēlēm, problēmas sākās jau pie to ievietošanas, jo, lai nomainītu spēli nācās izņemt bateriju. Ekrāns bija lielāks augstumā nekā platumā, kas ir ierasti telefonam, taču ne spēļu konsolei, kā arī ciparnīca, kura tika izmantota arī spēļu vadīšanai varēja būt ērtāka. Lai gan uz N-Gage nonāca dažas populāras sērijas, piemēram, Tomb Raider un Tony Hawk’s Pro Skater, lielos vilcienos spēļu klāsts neizcēlās ar neko īpašas uzmanības vērtu. Nobeigumam, N-Gage iznākšanas brīdī maksāja burvīgus 299 dolārus, kamēr ierīces tuvākais konkurents, Game Boy Advance no geimera prasīja vien 150 dolārus. Gadu vēlāk Nokia izlaida N-Gage QD ar kuru varēja gan normāli sarunāties, gan ērtāk nomainīt spēles, taču bija jau par vēlu. Kopumā Nokia pārdeva vien 3 miljonus eksemplāru.

Virtual Boy

Runājot par dieviem, Nintendo ir kompānija, kurai savs arods iet no rokas – sākot ar industrijas atdzīvināšanu caur NES un beidzot ar Wii revolūciju. Japāņi sasodīti labi zina, ko viņi dara, taču arī lepnajā Nintendo vēsturē ir savas tumšās lapaspuses. Nē, drīzāk viena – Virtual Boy. Nintendo jau deviņdesmito gadu vidū ar Game Boy radītāju priekšgalā mēģināja ieņemt video spēļu tirgu ar 3D tehnoloģijām un priekš sava laika konsoles sniegtais trīsdimensiju efekts bija diezgan iespaidīgs. Tomēr tas neatsvēra to, ka vienīgās krāsas, ko sistēma spēja attēlot bija sarkana un melna, kā rezultātā visas 22 (jā, 22) Virtual Boy spēles izskatījās apmēram šādi.  Papildus tam geimeri sūdzējās, ka viņu acis sāka sāpēt pēc nieka piecpadsmit minūtēm pie tās nolāpītās mantas, lai gan es arī nebrīnītos, ja parādījās sūdzības par sāpošu sprandu ņemot vērā, ka spēļu ”baudīšana” notika tikai un vienīgi lūkojoties pašā ierīcē iestrādātajos divos ekrānos. Virtual Boy dizains ir apbrīnas vērts, jo tik tiešām grūti saprast, kā kāds varēja domāt, ka geimeri ies caur tādām mocībām sarkanmelnu spēļu dēļ. Ir diezgan grūti aprakstīt to, kā Virtual Boy spēlēšana izskatās dzīvē, tādēļ aicinu noskatīties biedra nūģa izglītojošo video. Ā, un spēles? Atskaitot vienu lielisku (Virtual Boy Wario Land) Virtual Boy mikroskopiskā spēļu kolekcija diemžēl ar neko uzmanības vērtu neizcēlās.

Red Ring of Death

Šajā topā visunikālākā situācija ir tieši ar pasaulslaveno Red Ring of Death, jeb trīs sarkanām, mirgojošām gaismiņām tava Xbox 360 priekšpusē. Kamēr Daikatana, N-Gage un Virtual Boy bija pilnīgas izgāšanās, Xbox 360 ir viena sasodīti lieliska spēļu konsole, kura bauda milzīgu geimeru atzinību un pat iespējams ir iegājusi vēsturē, kā viena no pašām labākajām spēļu sistēmām. Taču vairākus gadus Microsoft konsoli vajāja milzīga sērga – Red Ring of Death. Redziet, kad Xbox 360 priekšpusē iedegas trīs sarkanas lampiņas, tas liecina, ka konsole ir piedzīvojusi „General Hardware Failure”, kas izpaužas tā, kad… nu, konsole vairs nestrādā. Tu to it kā vari ieslēgt, taču vienīgais, ko iegūsi būs jau minētās sarkanās lampiņas iesauktas par Red Ring of Death (RRoD). Respektīvi, tavas Xbox 360 geimera dienas ir uz brīdi apturētas. Microsoft nekad nav devuši oficiālu atbildi, kādēļ tik daudzi 360 nolika karoti, bet populārākā ideja ir tāda, ka pie vainas ir nepietiekama dzesēšana. Protams, ir saprotams, ka daļa no jebkuras elektronikas produkcijas kaut kad saplīsīs, taču ne jau tādos apjomos. Atkal, Microsoft nekad nav atklājuši tieši cik daudzi Xbox 360 atdeva galus, bet atšķirībā no tā, kam tu to prasi runa varēja iet par 23% vai pat ap 30%. Konsoles mira pa labi un pa kreisi. Par laimi vienmēr talkā nāca garantijas talons un Microsoft šajā ziņā bija ļoti atsaucīgi. Viņi pat paildzināja garantijas laiku līdz trīs gadiem speciāli priekš RROD un daži avoti vēsta, ka kompānija ieguldīja aptuveni vienu miljardu dolāru šīs problēmas ārstēšanai. Laikam ejot konsole tika padarīta arvien izturīgāka un sarkanie nāves apļi kļuva par retumu, taču mēs vienmēr atcerēsimies sārti izgaismoto 360 rindas.

E.T. The Extra-Terrestrial

E.T. nebija neveiksme, tā bija pilna mēroga katastrofa, kas noveda veselu industriju sabrukšanas priekšā. 1982. gadā kinoteātros nonāca Stīvena Spīlberga kases grāvējs ar tādu pašu nosaukumu un, protams, Atari, kas tajā brīdī bija spēļu industrijas pašā virsotnē, nolēma, ka viņi ārkārtīgi labi nopelnīs iegādājoties tiesības veidot kinolentes adaptāciju un izdodot E.T. video spēli. Viss, protams, būtu jauki, ja vien E.T. The Extra-Terrestrial nebūtu pilnīgs, nespēlējams, digitāls mēsls. Lai gan nav zināms vai tas Atari tolaik īpaši satrauca, par cik viņi nesen bija izlaiduši arī šausmīgu Pac-Man portu priekš Atari 2600, taču tas uzrādīja salīdzinoši nesliktus pārdošanas rezultātus neskatoties uz porta zemo kvalitāti. E.T. sākotnēji bija komerciāla izdošanās pārdodot aptuveni 1,5 miljonus kopiju, taču bija viena nelaime – Atari bija saražojuši vēl 2,5 – 3,5 miljonus spēles kopiju, kurus nevienam nevajadzēja. Kompānija zaudēja 100 miljonus dolāru E.T. dēļ vien, kas kopā ar to, ka kaut arī salīdzinoši finansiāli veiksmīgs, Pac-Man ports tomēr beigās nebija pārdevis tik daudz cik cerēts, bija viens no galvenajiem faktoriem, kas noveda Atari pie uzņēmuma sadales un pārdošanas. Tomēr tur tas vēl nebeidzās. Beidzot publikai bija gana. Cilvēkiem bija noriebušies sūdīgu spēļu kalni un tie bija zaudējuši interesi video spēlēs, kas izraisīja 1983. gada industrijas krahu un gandrīz noveda mūsu mīļāko hobiju pie ātrām un skumjām beigām. Ziniet, kur palika tie 2,5 līdz 3,5 miljoni E.T. kārtridžu? Tie esot aprakti izgāztuvē Ņūmeksikas tuksnesī kopā ar vēl kaudzi nevienam nevajadzīgām mantām ar Atari logo uz tām.

Tev šķiet, ka kāda spēle, konsole vai E3 prezentācija nav nokļuvusi šajā topā, bet tai tur vajadzētu gozēties? Liekas, ka kāda no nominācijām šeit atrodas nepelnīti? Nekautrējies, izpaudies komentāros!

Iesākumam, spēles epicentrā būs Lara Krofta 21 gada vecumā, kura ir nonākusi uz kādas savādas salas, kur viņai nākas cīnīties par izdzīvošanu. Lara šoreiz neceļos apkārt pa pasauli, bet gan centīsies palikt dzīva vācot pārtiku un meistarojot dažādus noderīgus rīkus, iespējams arī ieročus. Šķiet, ka šo salu spēlētājs varēs vairāk vai mazāk brīvi apceļot un izpētīt. Tātad saprotams, ka nekur nebūs pazudusi ierastā rāpšanās un dažādu šķēršļu pārvarēšana. Taču dažas salas lokācijas Larai būs neaizsniedzamas kamēr viņa nebūs pietiekami attīstījusi savas spējas. Spēlē būs palikušas arī cīņas ar pretiniekiem un Laras arsenāls sastāvēs no tādiem ieročiem, kā loks un bulta, pistolēm, bisēm un citiem, līdzīgiem rīkiem. Papildus tam, internetā ceļojošā informācija norāda, ka jaunākajā Tomb Raider daļā būs sastopamas diezgan brutāli reālas nāves ainas. Katrā ziņā, gaidām janvāra Game Informer.

Uzreiz jāsaka, ka sižeta ziņā Kane & Lynch 2 ir vāja spēle. Sižets ir patiešām zemā līmenī, bet tas noteikti nav svarīgākais šīs spēles komponents, tāpēc varbūt, varbūt tas ir piedodami. Atšķirībā no pirmā Kane & Lynch, šoreiz stāsta galvenais varonis ir maniaks Linčs un spēles darbība noris Šanhajā. Linčs dzīvo salīdzinoši mierīgu dzīvi šajā Ķīnas pilsētā kopā ar draudzeni, līdz kādu jauku dienu pilsētā ierodas viņa vecais partneris un tik pat dullais Keins, un abi iekuļas lielās nepatikšanās, jo kā izrādas, viņi ir nošāvuši kādas noziedzīgas organizācijas galvas meitu, pēcāk vēl viņu ieroču kontrabandas ieceres izjauc Šanhajas policija. Spēles gaitā Keins ar Linču nokļūs dažādās vietās – ķīniešu restorānā, iepirkšanās centrā, ostā, lidostā u.c., un misija gandrīz visur būs vienāda – tikt no turienes ārā, pa ceļam sašaujot pāris simtus policistu, mafijas brāļu un visus pārējos ļaunos čaļus, kuri uz viņiem šauj. Izklausās pēc kārtējā trešās personas šūtera, kurš galīgi ar neko neizceļas, ja nu vienīgi ar pilnībā nepatīkamiem galvenajiem tēliem, kuriem jūtiet līdzi apmēram tikpat daudz kā Ādolfam Hitleram, nu labi, varbūt nedaudz vairāk.

Un daļēji tā arī ir, Kane & Lynch 2 būtu pavisam parasts šūteris ar co-op iespējām, ja vien nebūtu tā interesantais vizuālais stils. Kā tas izpaužas? Nu, Kane & Lynch 2 ir taisīta tā, lai tā izskatītos kā nofilmēta ar „lētā gala” pleca kameru, un „operators” visu spēles laiku skraida tiem psihopātiem līdzi. Spilgtas gaismas ir jo īpaši apžilbinošas, kamēr kāds no galvenajiem tēliem skries, kamera tā pamatīgi kratīsies, eksploziju laikā kamera, iespējams,  vispār apkritīs gar zemi. Viens no labākajiem piemēriem šādam filmēšanas stilam ir Borna filmu triloģija, bet spēlēs kaut ko tamlīdzīgu mēs līdz šim vēl nebijām pieredzējuši. Īstenībā ir tā, ka šis „shaky-cam” efekts izpaužas ļoti divējādi, protams, ir ļoti jauki pamielot acis uz to interesanto vizuālo stilu, bet es spēli spēlēju aptuveni stundas četras ar pusi no vietas, tāpēc man to tās kameras nepārtrauktās kratīšanās un spilgtajām gaismām sāka nedaudz sāpēt acis. Protams, katrs cilvēks ir savādāks, un dažiem varbūt vispār kļūs nelabi spēlējot Kane & Lynch 2, taču iespējamība, ka pēc tās spēlēšanas jutīsieties sliktāk nekā pirms tam, ir ļoti reāla.

Spēlējamības ziņā gan Kane & Lynch 2: Dog Days ar neko daudz neatšķiras no vairuma vidusmēra trešās personas skatpunkta šūteru. Jā, tai ir kooperatīvais režīms, tātad kampaņu varēsiet spēlēt kopā ar vienu draugu vai nu caur Xbox Live/PSN, vai arī ekrāndalē, un ir arī šādi tādi mazi knifiņi ar kuriem Kane & Lynch 2 atšķiras no citiem šūteriem, piemēram, tas, ka granātu vietā tiek mētātie gāzes baloni un ugunsdzēšamie aparāti, taču visumā tā ir ļoti parasta spēle, kas, kā jau teicu, nav īpaši tīkama. Bez tā, ka galvenie tēli ir pilnīgi mērgļi un tā, ka spēle, iespējams, nelāgi ietekmēs jūsu acis ir arī citi iemelsi, kāpēc to nevajadzētu iegādāties. Tās aizsegu sistēma nav pārāk veiksmīga, un bieži vien spēles laikā, pats negribot, tiku nošauts. Un es nedomāju, ka pie vainas būtu mana nemākulība. Spēlei ir arī vairākas citas vērā ņemamas tehniskas problēmas, piemēram, man vienā no spēles līmeņiem pazuda dialogu skaņa, un tā tas bija līdz pašām līmeņa beigām, kad spēle uzkārās pavisam un man bija tā jārestartē.

Lielākā Kane & Lynch 2 problēma ir tajā atrodamais satura daudzums jeb, precīzāk sakot, nedaudzums. Es spēles kampaņu vienspēlētāja režīmā pabeidzu vienā vakarā, aptuveni četru stundu laikā, kas ir samērā niecīgs garums priekš spēles, kura no mūsu maciņiem prasa aptuveni 35 Ls jeb 40 mārciņas. Jā, bet kampaņas ir arī daži interesanti daudzspēlētāju režīmi, bet es nevarētu sevi iedomāties jebkuru no tiem spēlējot ikdienā. Tie ir patīkami nieciņi, bet ļoti ātri apnīkstoši. Pirmā ir „Fragile Alliance”, kurā spēlētājiem jāsadarbojas un jāsagrābj pēc iespējas vairāk nauda, un tad no attiecīgās vietas, kur šī nauda tika sagrābta, jāizbēg. Protams, pa ceļam uz viņiem šaus daži duči policistu. Vislabākais ir tas, ka jebkurā mirklī kāds no taviem komandas biedriem var tevi nošaut un pievākt tavu naudu sev. Tad tu atdzīvojies kā policists un dodies atriebties piegādājot svinu arī viņa ķermenim. Spēlētājs, kuram izdevies ievākt visvairāk naudas, ir uzvarētājs. Interesantākais režīms pavisam noteikti ir „Undercover Cop”, tas seko līdzīgiem principiem kā „Fragile Alliance”, tikai ar vienu bet. Viens no spēlētājiem ir nomaskējies policists, kura uzdevums ir nepieļaut to, ka noziedzinieki izmūk ar naudu un viņus visus likvidēt.  Trešais ir ‘’Cops and Robbers” režīms, kura daļa no spēlētājiem ir policisti, bet daļa – bandīti. Policistiem jācenšas bandītus pēc iespējas ātrāk likvidēt, bet bandītiem, savukārt, jāmēģina izbēgt ar pēc iespējas lielāku daudzumu naudas.  Vēl  Kane & Lynch 2: Dog Days piedāvā Arcade režīmu, kurā spēlētājam jāpretojas ienaidnieku bariem, kuri ar katru ierašanās reizi kļūst arvien grūtāk pieveicami un apbruņotāki.

Kane & Lynch 2: Dog Days ir spēle, kuru rekomendēt ir ļoti grūti. Tas ir standarta trešās personas šūteris, kurš izceļas tikai un vienīgi ar vizuālo stilu, bet tā efekts var būt tik pat patīkams, cik tas var būt nepatīkams. Un arī pati spēle ir samērā nepatīkama – tās sižeta līnija ir vāja, galvenie tēli ir cilvēki, kuriem just līdzi ir gandrīz neiespējami, un spēlei ir arī vairākas tehniskas problēmas.  Tā ir arī sasodīti īsa spēle, kuras kampaņu pieveiksiet vienā vai varbūt divos piegājienos, un, ņemot vērā tās pašreizējo cenu, tas ir nepieņemami. Ja patiešām ļoti interesē tas īpatnējais spēles „shaky-cam’’ stils, tad, iespējams, to varētu iegādāties, kad tā maksās aptuveni piecpadsmit vai mazāk latus. Kane & Lynch 2: Dog Days ir neglīta un nepatīkama spēle, kuru par pilnu cenu iegādāties gluži vienkārši būtu stulbi.

Šis gads ir bagātīgs ar augstas kvalitātes spēlēm, un viena no tām ir spēle ar nosaukumu, kurā kārtīgs latvietis var izrunāt tikai pirmo vārdu. Cik nu var cilvēkus dzirdēt runājam par šo spēli, visur skan tikai labi vārdi.  Jāsaka, ka nedz reklāmas, nedz izstrādātāju solijumi mani pilnīgi neaizķēra un atstāja vienaldzīgu.

Nekad neesmu bijis Betmena fans. Mazrunīgs nindzja siskpārņ-formas bruņās, kuru neviens vairs neatpazīst, ja viņš runā zemākā tonalitātē, gluži tā pat kā Supermens un viņa maģiskās brilles. No pēdejām divām Betmena superfilmām es jutu līdz vairāk viņa pretiniekiem, nekā tumšajam bruņiniekam. Tad nu neliekot lielas cerības, iegādājos spēli un mēģināšu saprast, par ko sacelts tāds tracis.

Spēles sižets ir mazliet netipisks parastām Action spēlēm. Betmens tikko ir noķeris Džokeru, un ved viņu uz īpašo cietumu, kur Gotemas tuvredzīgie varas vīri ir nolēmuši sastūķēt iekšā visus Betmena pretiniekus, kas visbiežak ir mutanti vai garīgi nestabili krimināli psihopāti. Tur jau katram ir skaidrs, ka šis boileris agri vai vēlu ies pa gaisu un tad visi nenormālie būs ārā vienlaicīgi. Sekojot sasņorētajam jokdarim, jau pašā sākumā ir skaidrs, ka tūlīt pat viss noies greizi un nāksies cīnīties par savu dzīvību un ceļu ārā no tuneļiem, pa kuriem mūs ved ievadlīmenis, sniedzot diezgan labi uzburtu bezpalīdzības un nolemtības sajūtu. Un spēlētājam vēl nav ne jausmas, cik Betmens patiesībā ir spēcīgs un varens.

Spēles process ir diezgan nostrādāts balanss starp stealth, action un adventure. Spēles process ir kā Tomb Raider satiek Splinter Cell, satiek Wolvarine Game un tad uztaisa kārtīgu vandāliņu uz labi nostrādātā Unreal 3 dzinēja. Tiek radīts iespaids, ka spēlētājam ir vairāki veidi, kā iziet katru telpu, pilnu ar nenormālajiem – taču patiesībā spēlētājs vienmēr dara vienīgo lietu, kas konkrētajā situācijā ir iespējama. Apiet pretinieku no kreisās puses vai no labās, nav gameplay daudzveidība un īpaši izvēles iespēja, tā vairāk ir maznozīmīga opcija, kas dod spēlētājam iespaidu, ka viņš pats var izvēlēties, kā spēlēt. Tātad uzbrukšanas taktiku daudzveidība nav nekāds milzīgais pluss.

Tas par ko varētu būt sajūsmā ir Betemena spējas. Te komiksu fani varētu sākt kliegt, ka atšķirībā no slavenākajiem mutantiem vai citplanētiešiem, Betmenam nav nekādu spēju ja neskaita milzīgu fobiju no sikspārņiem, ko nu viņš ir ņēmis un pavērsis pret saviem pretiniekiem. Betmenam, gluži kā Bondam ir gadžeti. Un ellīgi labi gadžeti. Detective mode – iespēja redzēt pretiniekus cauri sienām, kā arī analizēt pierādijumus apkārtnē, redzēt vietas kartē, kur var kaut ko sabrucināt. Praktiski ieslēdzot Detective mode, Betmens kļūst par čīteri, un pats labākais, ka šai spējai nav laika ierobežojumi, tātad tādā veidā vari pavadīt visu spēles procesu, vienīgi nevarēsi izbaudīt grafiskos daiļumus, jo šis režīms visu vidi pārvērš neglīti zilu. Bez tā, tumšajam bruņiniekam ir arī tipiskais sikspārņu bumerangs, spārgstoša pasta, striķis ar āķi, lai rāptos augšā pa sienām un protams spēja planēt lejā no lieliem augstumiem. Veidi, kā tikt galā ar pretiniekiem ir vienkārši jautri. Piemēram, noliegties ar galvu uz leju no augšas, sagrābt pretinieku, uzvilkt to augšā un pakārt no grieztiem ar galvu uz leju, tā vietā lai vienkārši uzlektu tam virsū un piekautu.

Bez šīm parastajām – telpā ir 5 pretinieki, izslēdz viņus visus – misijām, spēle satur arī atsevišķus īpaši skriptētus uzdevumus, kur jāglābj ķīlnieki, kā arī bosu cīņas. Ik pa laikam, Džokers noliek Betmenam pretī kādu slavenu ļaundari no komiksiem ar kuru tad īpašā veidā ir jātiek galā. Bosu cīņas ir tik pat daudzveidīgas kā paši bosi, kur vieglākie varianti aprobežojas ar vienkāršu palekšanu malā, kamēr boss ieskrien ar galvu sienā un pats sevi izslēdz. Īpaši starpposmi spēlē ir Putnubiedēkļa ķīmiskie iznācieni (Scarecrow), kas nogādā Betmenu īpašā murgā, kur ar īpašu slēpšanās taktiku jātiek garām milzu Putnubiedēklim. Tas nopietni bagātina spēles procesu. Jāsaka, ka ‘gada lielākajai spēlei‘ šajā ziņa būtu daudz ko pamācīties, kā pareizi izplānot skriptētos uzdevumus, un brīvas improvizācijas misijas, un nepadarīt spēles procesu vienveidīgu un vienmuļu.

Tas, kas parasto spēles procesu bagātina vēl vairāk ir papilduzdevumi. Viens no Betmena pretiniekiem – Enigma, ir izvietojis īpašas mīklas viscaur visiem līmeņiem, un tā vietā lai dzītos cauri Džokera slazdiem un slimajiem uzdevumiem, vienmēr var atvilkt elpu ložņājot pa tumšākajiem līmeņu nostūriem, meklējot Enigmas mīklas. Kā arī ir iespēja meklēt un vākt personāžu informāciju un īpaši interesantos ierakstus ar psihiatra sesijām lielākajai daļai Betmena pretinieku. Šī spēle ir no tiem gadijumiem, kad līmeņi nav nemaz tik milzīgi, taču tajos ir ļoti daudz ko darīt, pretējie piemēram Fuel fenomenam.

Grafiski spēle izskatās labi, un to nodrošina, jau pieminētais Unreal 3 dzinējs. Tā pat, pateicoties Unreal tehnoloģijām spēle visai raiti darbojas uz plaša spektra datoriem. Vislielāko prieku no tehniskās puses sagādā ielādes laiki, vai precīzāk to trūkums. Sākot spēli notiek manāma ielāde, pēc tam staigājot cauri līmeņiem uz priekšu un atpakaļ, gandrīz nevienā brīdī nav jāsēž un jāvēro uzraksts Loading, jo līmeņi tiek ielādēti dažu sekunžu laikā, kamēr Betmens ver vaļā durvis uz nākamo. Līdzīgu effektu izmantoja Dungeon Siege, kur bija iespējams iziet cauri visai milzīgajai kartei bez ielādes brīžiem. Šis effekts sabojā attieksmi pret citām spēlēm, kur starpposmos starp mazajām lokācijām vēl ir jāgaida garas ielādes – piemēram Dragon Age vai Half-Life sērija. Vienīgā tehniskā vājība ir pāris gļuki spēles darbībā, kad Betmens rāpjoties pa kādu sienu vai klints bluķi, pēkšņi iekrīt caurumā aiz kartes malām, taču iespējams tuvākie ielāpi ar to tiks galā.

Skaņu un mūzikas kvalitāte ir fantastiski labā stāvoklī. Pateicoties Džokera rīcībai viņu vajadzētu ienīst vairāk par visu, taču pateicoties lieliskajam Lūka aktiera darbam ieskaņojot šo varoni, un slimajai, tomēr labajai, humora izjūtai un jūtamajam intelektam aiz katra uzdevuma, Džokers kļūst par vienu no tuvākajiem varoņiem visā spēlē, atkal atstājot pašu Betmenu kaut kur tupam ēnā. Aktieru darbi, animācijas un dialogi ir tik augstā līmenī, ka visu šo spēli varētu droši pārvērst animāciju seriālā, no kura patiesībā veidotāji tieši ir iedvesmojušies.

Kopumā spēle patiešam ir noslīpēta, kārtīgi izplānota un ar fantastisku pesimistisku atmosfēru, kas tik ļoti raksturīga mākslas darbiem, kas apskata Gotemas iedzīvotāju ikdienu. Ja līdz šim, Betmens un tā vide tik pat kā neinteresēja, pateicoties bonusa materiāliem spēlē, rodas vēlme iedziļināties tieši komiksos un citos avotos, kas paliek aiz popkulturas flagmaņiem – filmām. Spēles process nevienā vietā nepaliek garlaicīgs vai vienveidīgs, jo tas nemitīgi mainās, un ielādes brīžu trūkums ļauj bez uzmanības novēršanas iedziļināties spēles pasaulē un iejusties atmosfērā. Ja tik kvalitatīvi taisītu visas spēles, spēļu industrijai nevienā brīdī nedraudētu bankrota draudi. Spēle ir detalizēta, ļauj apskatīt lielāko daļu Betmena pretinieku vienuviet, un neseko muļķīgiem un saraustītiem, uz filmām balstītiem skriptiem. Gluži kā pēdējās divas filmas, šī spēle nav domāta bērniem, neskatoties uz galvenajiem varoņiem. Lai gan neviens tā īsti netiek nogalināts visas spēles laikā, tomēr sižets un situācijas ir gana brutālas un vardarbīgas, lai nenāktu par labu nenobriedušiem prātiem.

Vienā teikumā: Pat ja neesat Betmena fans/-e, šī spēle pilnīgi noteikti izklaidēs.

1. daļa ir izlasāma šeit

Slumdog Millionaire rip Spēles pamatā ir domāta kā izklaide. Sen senos laikos spēles bija mokošs un smags vīrietības pārbaudījums (arī meitenēm), kas prasija kartīgu koncentrēšanos, trenniņus un pacietību, lai pierādītu sev un citiem, ka tev pa spēkam ir pieveikt sadistisko izstrādātāju izliktos pārbaudījumus. Aptuveni tāda ir Daiktana spēlēšana. Aptuveni tada ir spēļu spēlēšana, kuras ir vecākas par 2000. gadu. Bet reāli Daikatana nav 2000. gada spēle. Tā vienkārši aizkavējās dzemdībās par dažiem gadiem un nāca pasaulē tikai tūkstošgades mijā.

Daikatana ir Quake 2 mods. Tādi paši šaujamo tipi, tādas pašas kartes, tādi paši pretinieki, pat vietām tās pašas tekstūras. Taču pie šī moda strādāja profesionāļi, tāpēc stilistika ir ieturēta godam un visi Stroggu logotipi ir noslēpti zem sci-fi japāņu dekorācijām.

Depth Charge hd Šo spēli nevar vērtēt mūsdienu kontekstā. Tad viņa vienkārši tiktu nolīdzināta līdz ar zemi. Arī 2000. gada kontekstā būtu tas pats. 1997. gadā būtu ok. 1997. gadā iznāca pats supergrāvējs Quake 2.

Īsumā līmeņu dizains ir 1:1 kā quake 2. Gari koridori, lēkāšana pa milzu mašinēriju, nedaudz laborātorijas, nedaudz planētas virsmas. Pretinieki pēc visiem FPS standartiem – mazi kaitinoši un vāji; lieli,kas ar savu izmēru brīdina par dzīvības daudzumu; lielais vairums pelēkās gaļas šaušanas pēc;  papildus pāris frīki un tipiski bosi.

Sižets – Jūs esat kaujas mākslu skolotajs pie kura atnāk svešs vecis un izstāsta neticamu stāstu par zobenu ar kura palīdzību var ceļot laikā un ka tavs uzdevums ir dabūt zobenu, atgriezties laikā un izlabot nākotni, jo pašreiz viss esot sačakarēts. To izdarijis kāds milzīgas kompānijas vadītājs, kas dabūjis no pagātnes zāles pret vīrusu, kas iznīcina visus pasaules cilvēkus, un viņš antivielu pārdodot sarausies milzu naudu. Tūlīt uzrodas nezināmi cilvēki, veco nošauj, Jūs noslepjaties vecā veča zārkā, lai slepeni iekļūtu milzīgajā organizacijā un tiktu klāt leģendārajam zobenam – Daiktana. Ir skaidrs, ka 90to gadu sākumā uz šādu filmu pavilktos visi tīneidžeri ja vien galvenajā lomā būtu visiem zināmais karatists Žans Klods vai pats Džekijs.

3-2-1 Penguins! movie Vispirms jāpiemin neliels sīkums, ka orģinālā spēles versija nokaras pie otrā līmeņa ielādes. Lai to izlabotu ir nepieciešams patch v1.1 kurš šobrīd vairs nekur nav pieejams. Tāpēc, lai tiktu tālāk par pirmo līmeni dariet sekojošo:
Shortcut`am uz dektopa pie properties pievienojiet pašā galā      +set console 1
Pēc tam spēlē atveriet konsoli ar ~ un tur ievadiet:
changelevel E1M1C vai

• The Devil’s Chair divx

changelevel E1M2A
tie ir līmeņi, no kuriem atsāk atkal iet spēle, vienīgi pirms tam uzsākat spēli ar personāžu un ieteicams paceliet ion cannon no zemes spēles sākumā.

Tātad mana spēlēšanas pieredze bija garāka kā vajadzīgs. Pirmajā reizē tiku gabalu uz priekšu, kamēr vienā brīdī nokārās mans vienīgais saglabāšanās fails un viss bija jāsāk no sākuma. Nebūtu es tik stulbs un turētu vairakus save geimus, taču saglabāšanās dārgakmeņi* nav tik bieži sastopami ja pēc iespējas ātrāk mēģini tikt cauri un vienīgā iespēja saglabāties auto režīmā mainoties zonām.

Visvairāk nokaitina nebeidzamā līmeņu atkārtošana. Ir līmeņi, kur var iet tālu jo tālu tiem cauri, taču nekur pa ceļam nevar atrast nevienu save gemu*, tā pat veselības atjaunošana nav. Tad līmeņa beigās ir vairāki pus bosi, pie kuriem tu nonāc ar lielam acīm un aptuveni 30 veselību. Ir jālēkā ļoti sparīgi, lai izdzīvotu, un atkal un atkal nesāktu visu līmeni no sākuma. Un tamlīdzīgi gadijumi gadās ik pa laikam.

Neļaušana saglabāties nav grūtības pakāpes palielināšana – tā ir tieša spīdzināšana un cenšanās piespiest spēlētaju atmest spēlei ar roku.

Domāju nav jāatgādina cik interesanti ir nemitīgi šaut pa vardēm, odiem, zirnekļiem un citiem kukaiņiem. Atkal – 80tajos gados noteikti tīneidžeri pavilkās arī uz milzu briesmīgajiem kukaiņiem. Kamēr citās spēlēs 2000. gadā spēlētaji karoja jau ar lieliem, mutējošiem un interesantiem pretiniekiem, tikmēr Daikatanā mēs esam tikai ierindas entomologs no nākotnes.

Lieki piebilst, ka pretinieki neizceļas ar ne mazākajām intelekta pazīmēm. Pretinieki ir pa taisnu līniju slīdoši manekeni, kuri jums jāpaspēj sašaut pirms tie nonāk galamērķī. Tas ir spēles princips. Bet ko gan citu no vardes var gaidīt? Lidojošie pretinieki neizceļas ar lielāku intelektu un nemitīgi iesprūst kaut kur gaisā, tad bezspēcīgi veic veiklus apgriezienus ap savu asi.  Papildus tam, jums piekabē pa laikam tiek iedoti pāris sabiedrotie, kuri ir jācenšas saglabāt dzīvi, kuri pa laikam aizķeras, vistiešākajā veidā, aiz kāda akmens vai stūra, kuri nemitīgi nebeidz atkārtot vienas un tās pašas frāzes, kas neticami krīt uz nerviem, un kuri neizmanto ieroci, pat tad kad tas atrodas viņiem rokā, tā vietā stāvot lauka vidū, saņemot pretinieku šāvienus un izkliedzot saucienus, ka viņi esot parādijuši kārtējam kritušajam pretiniekam viņu īsto vietu.

Pie labajām lietām varētu pieskaitīt ieturēto stilitstiku, pāris ieroču dizainu, daudzspēlētāju režīma esamību. Vietām krāsu gammas izskatās tīri pievilcīgi tā pat objektu dizaina piemērotība videi, lai gan novecojušais dzinējs neļauj līdz galam izpausties. 80to gadu Action filmu mačo humors var tikt uztverts ironiski un pievērt acis uz to, ka izstrādatāji to iespējams domājuši nopietni.  Muzikālais pavadījums ir diezgan apnicīgs un nepalīdz pārvarēt nemieru sirdī devīto reizi ejot kādu līmeni vēlreiz cauri. Tā pat nav īsti saprotams, kāpēc nošaujot odus, tie nokrīt ar metālisku skaņu arī ūdenī.

Spēle nav tik briesmīga, ja uz to skatās ar atpakaļejošu datumu, taču pēc mūsdienu spēlējamības standartiem, tas visnotaļ ir murgs, pilns ar absurdām lietām. Iedomājieties sliktāko un garlaicīgāko šuteri, ko jebkad esat spēlējuši, tad pareiziniet savas ciešanas ar pieci (tik reizes pa laikam nākas atkārtot atsevišķus līmeņus(skaitlis var mainīties atkarībā no apķērības un veiklības koificienta)) tad pareiziniet vēl ar 3 (jo spēle ir vēl aptuveni 3x sliktāka) un jūs, varbūt, iegūsiet iespaidu, cik ļoti šī spēle ir slikta.

Katram sevi cienošam geimerim vismaz vienreiz tomēr ir jāiziet arī klasiskās sliktākās spēles, lai sajustu cik labas tomēr ir mūsdienu spēles, pirms tās nopelt. Tomēr par šo spēli visiem žurnāliem un portāliem bija pilnīga taisnība. Pašlaik gan jūtos ļoti nomākts. Tādu iespaidu atstāj Daikatana.

*save gem – īpaši dārakmeņi spēlē, kas jāatrod lai varētu saglabāt spēli.

Vienā teikumā:

Ceļojums laikā uz deviņdesmito gadu vidu gan grafiskajā, gan spēlējamības ziņā, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tātad, Daikatanu izveidoja Ion Storm (slaveni ar Deus Ex radīšanu) tālajā 2000. gadā un izdeva Eidos (izdeva arīdzan Tomb Raider, Commandos,..). Gaidīšanas laikā spēle tika ļoti izslavēta un izreklamēta malu malās, taču nonākot pirmo kritiķu un spēlētāju rokās, žurnāli un interneta vietnes piepildijās ar negatīvām atsauksmēm, par briesmīgo kvalitāti gan grafiskajā (quake 2 dzinējs) izpildijumā, gan spēlējamības ziņā. Spēles varoņi ir  japāņi, samurajveidīgie, ar visām katanām un pārējo, kas piedienas.Viņi klejo pa malu malām, pa dažādiem tempļiem un svētvietām līdzīgi kā Lara Krofta. Ko viņi tur dara, īsti vēl nav skaidrs, bet ceru noskaidrot. Pats nobrīnijos uzzinot, ka spēlei ir arī sižets.

Pārcilājot slavenākos interneta spēļu veikalus, nekur nevar atrast Daikatana. Officiālās mājas lapas jau sen kā nav, tā pat Eidos visas saistības ar šo spēli, acīmredzami, grib nodzēst un aizmirst, jo arī viņu lapā nav ne mazākās norādes. Mazliet vairāk pacenšoties atradu vietu, kur iegūt demo versiju. Ar to tad arī sāku. Tikmēr, atzīšos, mēģinu pilno versiju iegūt caur torrentiem, kas arī nenākas viegli. Vienīgais veikals, kur atradu Daikatana ir amazon.com, taču spēles kopija maksā $16. SEŠPADSMIT DOLĀRI!!! Par Daikatana! Kamēr pilnā versija vēl lēnām ceļo uz manu pusi, ķēros klāt demo.

Instalācija pati par sevi brīdina par gaidāmajām briesmām. Tomēr es saņemu drosmi un turpinu. Ar pirmo reizi neizdodas, kaut kas nokaras. Error -113. Ar otro reizi viss sanāk un sākam spēli. Izbrīna fakts, ka pie izšķirtspējām ir atzīme – 1600x.. Tomēr izvēloties tik lielu, spēle palaižas nelielā lodziņā ekrāna centrā.

Highway 395 divx

Tālākais attiecināms tikai uz demo versiju. Spēles process ir nomācošs. Vienīgais par ko tās laikā vari domāt ir – kad būs līmeņa beigas? Daikatana neizceļas ar nevienu mūsdienu spēļu vērtību. Galvenais uzdevums ir skraidīt pa vienveidīgiem un nomācošiem tuneļiem, šaut odus un vardes. Kāda burkāna pēc man uzbrūk vardes? Tās ir radioaktīvās vardes? Jo ūdens visapkārt ir koši zaļš. Vai es nomiršu, ja tajā iekāpšu? Spēles process zināmā mērā atgādina daudzspēlētāju režīmu, jebkurā parastā FPS, vienīgi tu spēlē pats ar sevi. Šauj vardes. Tuvcīņas ierocis – roka. Pilnībā pieņemami, ņemot vērā, ka tu esi samurajs. Tavs ķermenis ir nāvējošs ierocis. Pret vardēm.

No odiem pie zirnekļiem

Nākamā zona ir tuksnesis, kas ļoti atgādina Tomb Raider. Tu klīsti pa seniem ēģiptiešu tempļiem, kuros ap katru stūri sēž palagos satinies terrorists, jestri murmulēdams apmētā tevi ar … kaut ko. Poligonu daudzums objektos liedz saprast, kas tas ir. Vai terroristi ir pieradinājuši skeletus ar zobeniem un milzu zirnekļus kā arī grifus? Kāpēc šie izdzimteņi neuzbrūk terroristiem? Zīmīgi, ka ēģiptiešu tempļos uz sienām ir sengrieķu burti. Vai arī Sengrieķu tempļos uz sienām seno ēģiptiešu zīmējumi. Tālāk līmenis pa ziemu. Mums palīgos ir iedoti 2 pesonāži, no kuriem viens jestri šauj ar loku, otrs bēg, līdz ko parādās pretinieki. Jo viņam nav loks. Vispār aptverot, ka spēlei tomēr ir kāds sižets, interese par to nedaudz aug. Tomēr pats spēles process ir vienveidīgs, neticami garlaicīgs un nereti, vienkārši, ar absurdiem pavērsiniem, kādi bija visai raksturīgi astoņdemito gadu spēlēm.

Sitiens zem jostas vietas ir saglabāšanās sistēma. Lai to izdarītu, tev ir jātrod īpaši saglabāšanās dārgakmeņi. Save gems. Asprātīgi. Taču no geimera tiek prasītas nindzjas līmeņa pareģošanas spējas, lai zinātu, kurā vietā būs briesmas, pirms kurām vajadzētu saglabāties, lai nejauši nesaglabātos aptuveni 10 metrus pirms līmeņu maiņas, kur ieslēdzas autosave. Es tā izdariju vismaz 2 reizes 3 līmeņu laikā. Un tad nākamajā līmenī nomirstot, viss ir jāsāk no sākuma.

Depth Charge movie download

zombiji teleportējas. WTF?

Taču viss nebūt nav tik briesmīgi. Ņemot vērā izdošanas gadu, spēles stilistika un ideja ar japāņu kulturas popularizēšanu nav peļama, vienīgi izpildījums ir pavājšs. Pie plusiem jāpiemin līmeņu sistēma. Galinot pretiniekus, mēs iegūstam pieredzi un varam attīstīt dažādus personāža parametrus. Vismaz kaut kas kā dēļ cīnīties. Spēle ir kopumā ir viens ilgs un absurds slaktiņš. Taču par gaumi nestrīdas. Vienam patīk kvesti, citam atkal atslābināt smadzenes iekš šāda tipa gaļasmašīnas. Smadzenes nomierina, taču nervi dabū dubultu devu.  Lai vai kā, nevar par spēli spriest, pēc pāris, no konteksta izrautiem, gabaliem. Tāpēc gaidu ierodamies pilno versiju, lai pabeigtu apskatu.

Turpinājums sekos…

Charlie Bartlett video