John Romero’s Daikatana

Deviņdesmitajos gados Džons Romero bija dievs. Viņš bija viens no galvenajiem vīriem aiz pirmās personas šūteru vecpapa Wolfenstein 3D, kā arī strādāja pie tādiem hītiem, kā Doom un Quake. Būdams slavas virsotnē, Romero nodibināja jaunu studiju un sāka darbu pie savas Monas Lizas – Daikatana. Jēziņ, kur maz lai sāk… Jau no pirmās dienas spēles izstrādātājus mocīja dažāda mēroga problēmas, kas noveda pie tā, ka Daikatana tika atlikta neskaitāmas reizes un pat vienā mirklī tika pilnībā sākta no jauna. Spēles reklāmas kampaņa izcēlās ar tādām pērlēm, kā žurnāla vāku, kuru rotāja nu jau slavenais teikums „John Romero’s about to make you his bitch.” Par labu nenāca arī Romero aizraušanās ar Ferrari, viņa draudzenes nokļūšana līmeņu dizainera postenī un fakts, ka studijas birojs atradās jauna debesskrāpja pēdējos stāvos. Beigās, pēc trijiem gadiem un 25 miljoniem dolāru, ko spēles izdevējs Eidos nekad neatgūs, veikalu plauktos nokļuva nožēlojams FPS ar briesmīgu spēles procesu, drausmīgu AI un novecojušu grafiku, kuru adekvāti nopēla kritiķi un ignorēja geimeri.

Nokia N-Gage

Kamēr mēs nepacietīgi gaidām solīto Playstation telefonu, der atcerēties iepriekšējo reizi, kad kāds tehnoloģiju gigants mēģināja apvienot mobilo telefonu un spēļu konsoli. Pirms nedaudz vairāk kā septiņiem gadiem, 2003. gada oktobrī Nokia tirgū izlaida savu jaunāko lolojumu sauktu par N-Gage.  Problēma bija tajā, ka N-Gage nebija ne visai labs telefons, ne konsole. Ierīcei gan piemita viedtālruņa īpašības, taču pati galvenā jebkura tālruņa funkcija, zvanīšana, bija neērti stulbs process pateicoties tam, ka skaļrunis un mikrofons atradās uz N-Gage sānu malas. Veicot zvanus tu izskatījies pēc idiota. Kad runa iet par spēlēm, problēmas sākās jau pie to ievietošanas, jo, lai nomainītu spēli nācās izņemt bateriju. Ekrāns bija lielāks augstumā nekā platumā, kas ir ierasti telefonam, taču ne spēļu konsolei, kā arī ciparnīca, kura tika izmantota arī spēļu vadīšanai varēja būt ērtāka. Lai gan uz N-Gage nonāca dažas populāras sērijas, piemēram, Tomb Raider un Tony Hawk’s Pro Skater, lielos vilcienos spēļu klāsts neizcēlās ar neko īpašas uzmanības vērtu. Nobeigumam, N-Gage iznākšanas brīdī maksāja burvīgus 299 dolārus, kamēr ierīces tuvākais konkurents, Game Boy Advance no geimera prasīja vien 150 dolārus. Gadu vēlāk Nokia izlaida N-Gage QD ar kuru varēja gan normāli sarunāties, gan ērtāk nomainīt spēles, taču bija jau par vēlu. Kopumā Nokia pārdeva vien 3 miljonus eksemplāru.

Virtual Boy

Runājot par dieviem, Nintendo ir kompānija, kurai savs arods iet no rokas – sākot ar industrijas atdzīvināšanu caur NES un beidzot ar Wii revolūciju. Japāņi sasodīti labi zina, ko viņi dara, taču arī lepnajā Nintendo vēsturē ir savas tumšās lapaspuses. Nē, drīzāk viena – Virtual Boy. Nintendo jau deviņdesmito gadu vidū ar Game Boy radītāju priekšgalā mēģināja ieņemt video spēļu tirgu ar 3D tehnoloģijām un priekš sava laika konsoles sniegtais trīsdimensiju efekts bija diezgan iespaidīgs. Tomēr tas neatsvēra to, ka vienīgās krāsas, ko sistēma spēja attēlot bija sarkana un melna, kā rezultātā visas 22 (jā, 22) Virtual Boy spēles izskatījās apmēram šādi.  Papildus tam geimeri sūdzējās, ka viņu acis sāka sāpēt pēc nieka piecpadsmit minūtēm pie tās nolāpītās mantas, lai gan es arī nebrīnītos, ja parādījās sūdzības par sāpošu sprandu ņemot vērā, ka spēļu ”baudīšana” notika tikai un vienīgi lūkojoties pašā ierīcē iestrādātajos divos ekrānos. Virtual Boy dizains ir apbrīnas vērts, jo tik tiešām grūti saprast, kā kāds varēja domāt, ka geimeri ies caur tādām mocībām sarkanmelnu spēļu dēļ. Ir diezgan grūti aprakstīt to, kā Virtual Boy spēlēšana izskatās dzīvē, tādēļ aicinu noskatīties biedra nūģa izglītojošo video. Ā, un spēles? Atskaitot vienu lielisku (Virtual Boy Wario Land) Virtual Boy mikroskopiskā spēļu kolekcija diemžēl ar neko uzmanības vērtu neizcēlās.

Red Ring of Death

Šajā topā visunikālākā situācija ir tieši ar pasaulslaveno Red Ring of Death, jeb trīs sarkanām, mirgojošām gaismiņām tava Xbox 360 priekšpusē. Kamēr Daikatana, N-Gage un Virtual Boy bija pilnīgas izgāšanās, Xbox 360 ir viena sasodīti lieliska spēļu konsole, kura bauda milzīgu geimeru atzinību un pat iespējams ir iegājusi vēsturē, kā viena no pašām labākajām spēļu sistēmām. Taču vairākus gadus Microsoft konsoli vajāja milzīga sērga – Red Ring of Death. Redziet, kad Xbox 360 priekšpusē iedegas trīs sarkanas lampiņas, tas liecina, ka konsole ir piedzīvojusi „General Hardware Failure”, kas izpaužas tā, kad… nu, konsole vairs nestrādā. Tu to it kā vari ieslēgt, taču vienīgais, ko iegūsi būs jau minētās sarkanās lampiņas iesauktas par Red Ring of Death (RRoD). Respektīvi, tavas Xbox 360 geimera dienas ir uz brīdi apturētas. Microsoft nekad nav devuši oficiālu atbildi, kādēļ tik daudzi 360 nolika karoti, bet populārākā ideja ir tāda, ka pie vainas ir nepietiekama dzesēšana. Protams, ir saprotams, ka daļa no jebkuras elektronikas produkcijas kaut kad saplīsīs, taču ne jau tādos apjomos. Atkal, Microsoft nekad nav atklājuši tieši cik daudzi Xbox 360 atdeva galus, bet atšķirībā no tā, kam tu to prasi runa varēja iet par 23% vai pat ap 30%. Konsoles mira pa labi un pa kreisi. Par laimi vienmēr talkā nāca garantijas talons un Microsoft šajā ziņā bija ļoti atsaucīgi. Viņi pat paildzināja garantijas laiku līdz trīs gadiem speciāli priekš RROD un daži avoti vēsta, ka kompānija ieguldīja aptuveni vienu miljardu dolāru šīs problēmas ārstēšanai. Laikam ejot konsole tika padarīta arvien izturīgāka un sarkanie nāves apļi kļuva par retumu, taču mēs vienmēr atcerēsimies sārti izgaismoto 360 rindas.

E.T. The Extra-Terrestrial

E.T. nebija neveiksme, tā bija pilna mēroga katastrofa, kas noveda veselu industriju sabrukšanas priekšā. 1982. gadā kinoteātros nonāca Stīvena Spīlberga kases grāvējs ar tādu pašu nosaukumu un, protams, Atari, kas tajā brīdī bija spēļu industrijas pašā virsotnē, nolēma, ka viņi ārkārtīgi labi nopelnīs iegādājoties tiesības veidot kinolentes adaptāciju un izdodot E.T. video spēli. Viss, protams, būtu jauki, ja vien E.T. The Extra-Terrestrial nebūtu pilnīgs, nespēlējams, digitāls mēsls. Lai gan nav zināms vai tas Atari tolaik īpaši satrauca, par cik viņi nesen bija izlaiduši arī šausmīgu Pac-Man portu priekš Atari 2600, taču tas uzrādīja salīdzinoši nesliktus pārdošanas rezultātus neskatoties uz porta zemo kvalitāti. E.T. sākotnēji bija komerciāla izdošanās pārdodot aptuveni 1,5 miljonus kopiju, taču bija viena nelaime – Atari bija saražojuši vēl 2,5 – 3,5 miljonus spēles kopiju, kurus nevienam nevajadzēja. Kompānija zaudēja 100 miljonus dolāru E.T. dēļ vien, kas kopā ar to, ka kaut arī salīdzinoši finansiāli veiksmīgs, Pac-Man ports tomēr beigās nebija pārdevis tik daudz cik cerēts, bija viens no galvenajiem faktoriem, kas noveda Atari pie uzņēmuma sadales un pārdošanas. Tomēr tur tas vēl nebeidzās. Beidzot publikai bija gana. Cilvēkiem bija noriebušies sūdīgu spēļu kalni un tie bija zaudējuši interesi video spēlēs, kas izraisīja 1983. gada industrijas krahu un gandrīz noveda mūsu mīļāko hobiju pie ātrām un skumjām beigām. Ziniet, kur palika tie 2,5 līdz 3,5 miljoni E.T. kārtridžu? Tie esot aprakti izgāztuvē Ņūmeksikas tuksnesī kopā ar vēl kaudzi nevienam nevajadzīgām mantām ar Atari logo uz tām.

Tev šķiet, ka kāda spēle, konsole vai E3 prezentācija nav nokļuvusi šajā topā, bet tai tur vajadzētu gozēties? Liekas, ka kāda no nominācijām šeit atrodas nepelnīti? Nekautrējies, izpaudies komentāros!

Šoreiz varētu palūkoties uz patiešam briesmīgiem indivīdiem, kas kaut kādā ziņā ir izgāzušās vai pat ietekmējušas visu spēļu industriju. Tad nu es centos apkopot Top 10 briesmīgākās spēles, kādas ir piemeklējušas civilizāciju.

10. Fester’s Quest (NES, 1989) – Balstoties uz 60to gadu tv seriālu, tika izdota spēle uz NES platformas. Spēles pamatā tēvocis Festers no Ādamsu ģimenes, cīnās ar citplanētiešiem. Jā, jūs nepārklausijāties! Kāds tam vispār ir sakars ar filmas sižetu, grūti spriest. Spēles process bija vienveidīgs, garlaicīgs un neticami sarežģīts. It kā ar to nepietiktu, vienreiz nomirstot visa spēle bija jāsāk no paša sākuma! Tādā veidā bija iespēja visam garajam murgam lauzties cauri atkal un atkal. Varat notriekt savu laiku šeit!

9. Zero Wing (Sega Genesis, 1989 ) – Šis izraktenis iegājis vēsturē pateicoties tulkojumam. Tas ir lielisks paraugs, kas notiek, kad japāņu izstrādātaji cenšas ietaupīt naudu uz tulkotājiem un tulko spēli paši. To nav iespējams uztvert nopietni, tā pat nav iespējams noliegt, ka angliski runājoši japaņi varētu būt īpašs humora žanrs un sestdienas vakaros televīzijas ekrānā varētu vienkārši iesūtīt pretī kamerai pāris japāņus pastāstīt par viņu dienas gaitām. Main screen turn on; Pilot: We get signal, Captain: What! ; You have no chance to survive make your time; Sombody set up us the bomb; ..un ta varētu turpināt ar lieliskiem citātiem no spēles sižeta. Visādi citādi parasts un garlaicīgs šutings.

8. Daikatana (PC, 2000) - šī spēle ir pamatīga izgāšanās visos formātos. Tās reklāmas kampaņa bija pārspīlēta, izdošana sasteigta, izpildījums vienkārši milzīga haltūra. Šī spēle piedeva jaunu nozīmī vārdam – izgāšanās. Izstrādes komandas priekšgalā bija leģendārais Doom un Quake radītājs – Džons Romero, no kura tika gaidīts vēl viens meistardarbs. Lai gan spēli bija plānots pabeigt septiņos mēnešos, tā iznāca tikai pēc trim gadiem, kas visas cerības uz izcilu spēli tikai pastiprināja. Lai cik pamatīgi tā tika saslavēta pirms izdošanas, pēc iznākšanas viss mainijās par 180 grādiem. Neatkārtojami zemas kvalitātes gameplay, garlaicīgi līmeņi, briesmīgi modeļi, briesmīgi nostrādāts uzstādijums. Un no pieredzes varu droši apgalvot, ka šī meistardarba iziešanai vajag pamatīgu pacietību un pārcilvēcisku devu tolerances.

7. Custer`s revenge (Atari, 1982) – Pasaule ir pilna ar nepiedienīgām spēlēm, vardarbīgām un visādi citādi amorālām, taču šī spēle pat ir pāris soļus priekšā Postal. Spēles process ir staigāšana no kreisās uz labo pusi un nodarboties ar seksu ar indiāņu sievietēm. Tas praktiski ir arī viss, kas šajā spēlē notiek. Taču tās amorālais settings izbrīna mūsdienu cilvēkus, kā kaut ko tādu vispār ir iespējams izdot neiekuļoties pamatīgās nepatikšanās? Spēle ir vienkārša, garlaicīga amorāla un visādi citādi  briesmīga.

6. Gods And Generals (PC , 2003) – Dažkārt ir grūti saprast, kas spēļu veidotājiem ir padomā turpinot darbu pie projektiem un vēl jo grūtāk ir saprast, cik daudz no smadzeņu resursiem izmanto izdevēji, kas sponsorē šādu spēļu nonākšanu veikalu plauktos. Zemāk esošajā video gabalā no Gamespot ir izteikts viss, ko šeit nevarētu pietiekami atspoguļojoši uzrakstīt. Pievērsiet uzmanību izdošanas gadam.

5. Need For Speed Undercover (PC,X360,PS3, 2008) – Lai cik ļoti sērijas pirmās spēles bija labākās savā klasē, pēdejais no NFS ir patiešām pēdējais. Pilnībā neoptimizēta, spēles process nav mainijies nu jau 8 gadus pēc kārtas, mašīnu vadība ir sliktākā seriāla vēsturē, sižets paņemts no populārām filmām un video iespraudumi kā 90to gadu B klases seriāli. Šī spēles daļa ir tik slikta, ka tā panāca leģendārā seriāla pārtraukšanu. Upsī tankos tērptie meksikāņu autotjūnētaji – jums vairs nebūs ikgadējā tjuningspēle. Seriāls, kurš EA padarija par tādu milzu briesmoni kāds tas ir pašlaik, seriāls kurš izaudzināja divas paaudzes geimeru, tagad tiek uz nenoteiktu laiku noslēgts pateicoties šai spēlei.

4.  Top Gun (NES, 1987) – Spēle, kurai veidotāji ir piemirsuši pievienot gameplay. Spēles veidotas pēc filmām, jau izsenis ir nolādētas un nekas lietojams tur nekad nesanāk. Šis nav nekāds izņēmums. Spēles process izpaužas kā lildošana uz priekšu un sāniem un pa laikam sašaut kādu pretinieku lidmašīnu, kas izskatās kā… – noteikti neizskatās kā lidmašīnas. Taču interesantākā spēles daļa ir nosēšanās. Spēles ‘sižets’ piespiedu kārtā liek nosēsties uz kara kuģa, taču to nav iespējams izdarīt pirms tam vismaz 500 reizes neuspridzinot lidmašīnu. Pat ja tu izdari visu pēc norādijumiem, pastāv aptuveni tikai 10% iespēja, ka lidmašīna patiešam nosēdīsies nevis atkal uzsprāgs. Tie daži izredzētie, kas tikuši spēlē tālāk pa šo punktu, mūsdienās ir pazīstami kā lielāko un jautrāko ballīšu rīkotāji.  Spēlei vajadzētu palikt arvien grūtākai, taču ja to iziet tikai aptuveni 3% no visiem pircējiem, … Ja netici – pamēģini pats!

3.  Shaq Fu (Sega Genesis, 1994) – Mūsdienās slavenības vēl joprojām grib sevi redzēt spēlēs un nepavisam nav informēti, par to, ka visas slavenību spēles ir vienkārši briesmīgas.Šis grāvējs nebija izņemums. Spēles ‘sižets’ īsti nav izskaidrojams, taču tas ir aptuveni sekojošs – tu esi Šakils O`Nīls, un kaut kā nebūt esi nonācis Tokijā, kur jācīnās ar ļaunu burvi no citas planētas. Pēc iepazīšanās ar fantastisko sižetu, jums ir jāsāk kauties ar visu kas kustās. Šajā vietā spēle pārvēršas par sliktāko Fighting spēli vēsturē. Lai pretiniekam noņemtu dzīvību, tev ir jātrāpa pa konkrētiem punktiem viņa ķermenī, kas ir neraksturojami sarežģīti. Labākais, ko tu vari darīt, ir dauzīt pogas pēc iespējas ātrāk un cerēt, ka notiks kaut kas labs. Lieki piebilst, ka Šakils visu laiku cīnās basketbolista uniformā. Papaildus visam pretinieki ir neticami spēcīgi un var mest virsū Šakilam priekšmetus, pat (!) planētas, kamēr spēlētājs ir ierobežots ar augsto un zemo speršanu. Speciāli slavenībām veidotas video spēles nekad nav bijusi laba ideja. Kādam to vajadzētu pateikt – 50cent!

2. Big Rigs: Over the Road Racing (Stellar Stone, 2003) – Vai kādreiz esat dzirdējuši par šo spēļu studiju? Laikam pamatoti nē. Šī spēle pat īsti neskaitās spēle. Tas ir kaut kāds līku animāciju apvienojums. Spēles process izpaužas kā uzjautrināšanās par bagiem. No kuriem: Ir iespējams izbraukt cauri jebkurai ēkai spēlē nesamazinot ātrumu; interfeiss ir no vienas vietas ar pareizrakstības kļūdām; braucot atpakaļgaitā ātrumam nav robežu, tātad var sasniegt gaismas ātrumu; no piecām trasēm viena nedarbojas nemaz; Ir iespējams uzbraukt jebkāda stāvuma kalnā; ir iespējams aizbraukt aiz kartes robežām; spēlētājs bieži uzvar tikko sākot spēli; spiežot iziet uz Windowsu, spēle aizved atpakaļ uz galveno izvēlni; AI braucēji nekad neizkustas no vietas startā, tātad jebkurā gadijumā spēlētājs vienmēr uzvar; Interfeisa vienkārši nav; Tekstūras kā 3D ēras sākumā; muzikālais pavadījums visai atbilstošs visam iepriekš nosauktajam. To nav iespējams ar vārdiem raksturot – lūk video:

1. E.T.: The Extra-Terrestrial (Atari, 1982) – Šī spēle ir īpaša ne tikai ar to, ka ir patiešām neticami slikta, tā arī pamatīgi pagremdēja visu spēļu industriju. Pateicoties tam, ka šī spēle pārstāvēja savā laikā populārako spēļu platformu – Atari 2600, uz kuras nebija pārāk daudz spēles, tā samazināja tālākus spēļu un spēļu konsoļu pārdošanas apjomus tik dramatiski, ka vairums ražotāju un spēļu veidotāji atmeta šim biznesam ar roku un nosauca par pilnīgi nederīgu bez nākotnes. Pēc tam, kad veikalu plauktos palika pāri tūkstošiem šī kārtridža kopiju un vairāk kā puse no nopirktajiem tika atgriezti, tie tika sagāzti izraktā bedrē tuksneša vidū un aizrakti, par ko ļoti satraucās vietējās varas iestādes un laikraksti. Tā pat spēle panāca Atari bankrotu 1984. gadā. Spēle ir tik slikta pateicoties gļukiem un nesaprotamajam spēles procesam. Pēc fantastikās Spīlberga filmas, šī spēle radīja lāstu spēļu industrijā, kopš tā laika nav iespējams uztaisīt labu spēli balstītu uz kādu filmu. Zemāk redzams video ar spēles procesu.

1. daļa ir izlasāma šeit

Slumdog Millionaire rip Spēles pamatā ir domāta kā izklaide. Sen senos laikos spēles bija mokošs un smags vīrietības pārbaudījums (arī meitenēm), kas prasija kartīgu koncentrēšanos, trenniņus un pacietību, lai pierādītu sev un citiem, ka tev pa spēkam ir pieveikt sadistisko izstrādātāju izliktos pārbaudījumus. Aptuveni tāda ir Daiktana spēlēšana. Aptuveni tada ir spēļu spēlēšana, kuras ir vecākas par 2000. gadu. Bet reāli Daikatana nav 2000. gada spēle. Tā vienkārši aizkavējās dzemdībās par dažiem gadiem un nāca pasaulē tikai tūkstošgades mijā.

Daikatana ir Quake 2 mods. Tādi paši šaujamo tipi, tādas pašas kartes, tādi paši pretinieki, pat vietām tās pašas tekstūras. Taču pie šī moda strādāja profesionāļi, tāpēc stilistika ir ieturēta godam un visi Stroggu logotipi ir noslēpti zem sci-fi japāņu dekorācijām.

Depth Charge hd Šo spēli nevar vērtēt mūsdienu kontekstā. Tad viņa vienkārši tiktu nolīdzināta līdz ar zemi. Arī 2000. gada kontekstā būtu tas pats. 1997. gadā būtu ok. 1997. gadā iznāca pats supergrāvējs Quake 2.

Īsumā līmeņu dizains ir 1:1 kā quake 2. Gari koridori, lēkāšana pa milzu mašinēriju, nedaudz laborātorijas, nedaudz planētas virsmas. Pretinieki pēc visiem FPS standartiem – mazi kaitinoši un vāji; lieli,kas ar savu izmēru brīdina par dzīvības daudzumu; lielais vairums pelēkās gaļas šaušanas pēc;  papildus pāris frīki un tipiski bosi.

Sižets – Jūs esat kaujas mākslu skolotajs pie kura atnāk svešs vecis un izstāsta neticamu stāstu par zobenu ar kura palīdzību var ceļot laikā un ka tavs uzdevums ir dabūt zobenu, atgriezties laikā un izlabot nākotni, jo pašreiz viss esot sačakarēts. To izdarijis kāds milzīgas kompānijas vadītājs, kas dabūjis no pagātnes zāles pret vīrusu, kas iznīcina visus pasaules cilvēkus, un viņš antivielu pārdodot sarausies milzu naudu. Tūlīt uzrodas nezināmi cilvēki, veco nošauj, Jūs noslepjaties vecā veča zārkā, lai slepeni iekļūtu milzīgajā organizacijā un tiktu klāt leģendārajam zobenam – Daiktana. Ir skaidrs, ka 90to gadu sākumā uz šādu filmu pavilktos visi tīneidžeri ja vien galvenajā lomā būtu visiem zināmais karatists Žans Klods vai pats Džekijs.

3-2-1 Penguins! movie Vispirms jāpiemin neliels sīkums, ka orģinālā spēles versija nokaras pie otrā līmeņa ielādes. Lai to izlabotu ir nepieciešams patch v1.1 kurš šobrīd vairs nekur nav pieejams. Tāpēc, lai tiktu tālāk par pirmo līmeni dariet sekojošo:
Shortcut`am uz dektopa pie properties pievienojiet pašā galā      +set console 1
Pēc tam spēlē atveriet konsoli ar ~ un tur ievadiet:
changelevel E1M1C vai

• The Devil’s Chair divx

changelevel E1M2A
tie ir līmeņi, no kuriem atsāk atkal iet spēle, vienīgi pirms tam uzsākat spēli ar personāžu un ieteicams paceliet ion cannon no zemes spēles sākumā.

Tātad mana spēlēšanas pieredze bija garāka kā vajadzīgs. Pirmajā reizē tiku gabalu uz priekšu, kamēr vienā brīdī nokārās mans vienīgais saglabāšanās fails un viss bija jāsāk no sākuma. Nebūtu es tik stulbs un turētu vairakus save geimus, taču saglabāšanās dārgakmeņi* nav tik bieži sastopami ja pēc iespējas ātrāk mēģini tikt cauri un vienīgā iespēja saglabāties auto režīmā mainoties zonām.

Visvairāk nokaitina nebeidzamā līmeņu atkārtošana. Ir līmeņi, kur var iet tālu jo tālu tiem cauri, taču nekur pa ceļam nevar atrast nevienu save gemu*, tā pat veselības atjaunošana nav. Tad līmeņa beigās ir vairāki pus bosi, pie kuriem tu nonāc ar lielam acīm un aptuveni 30 veselību. Ir jālēkā ļoti sparīgi, lai izdzīvotu, un atkal un atkal nesāktu visu līmeni no sākuma. Un tamlīdzīgi gadijumi gadās ik pa laikam.

Neļaušana saglabāties nav grūtības pakāpes palielināšana – tā ir tieša spīdzināšana un cenšanās piespiest spēlētaju atmest spēlei ar roku.

Domāju nav jāatgādina cik interesanti ir nemitīgi šaut pa vardēm, odiem, zirnekļiem un citiem kukaiņiem. Atkal – 80tajos gados noteikti tīneidžeri pavilkās arī uz milzu briesmīgajiem kukaiņiem. Kamēr citās spēlēs 2000. gadā spēlētaji karoja jau ar lieliem, mutējošiem un interesantiem pretiniekiem, tikmēr Daikatanā mēs esam tikai ierindas entomologs no nākotnes.

Lieki piebilst, ka pretinieki neizceļas ar ne mazākajām intelekta pazīmēm. Pretinieki ir pa taisnu līniju slīdoši manekeni, kuri jums jāpaspēj sašaut pirms tie nonāk galamērķī. Tas ir spēles princips. Bet ko gan citu no vardes var gaidīt? Lidojošie pretinieki neizceļas ar lielāku intelektu un nemitīgi iesprūst kaut kur gaisā, tad bezspēcīgi veic veiklus apgriezienus ap savu asi.  Papildus tam, jums piekabē pa laikam tiek iedoti pāris sabiedrotie, kuri ir jācenšas saglabāt dzīvi, kuri pa laikam aizķeras, vistiešākajā veidā, aiz kāda akmens vai stūra, kuri nemitīgi nebeidz atkārtot vienas un tās pašas frāzes, kas neticami krīt uz nerviem, un kuri neizmanto ieroci, pat tad kad tas atrodas viņiem rokā, tā vietā stāvot lauka vidū, saņemot pretinieku šāvienus un izkliedzot saucienus, ka viņi esot parādijuši kārtējam kritušajam pretiniekam viņu īsto vietu.

Pie labajām lietām varētu pieskaitīt ieturēto stilitstiku, pāris ieroču dizainu, daudzspēlētāju režīma esamību. Vietām krāsu gammas izskatās tīri pievilcīgi tā pat objektu dizaina piemērotība videi, lai gan novecojušais dzinējs neļauj līdz galam izpausties. 80to gadu Action filmu mačo humors var tikt uztverts ironiski un pievērt acis uz to, ka izstrādatāji to iespējams domājuši nopietni.  Muzikālais pavadījums ir diezgan apnicīgs un nepalīdz pārvarēt nemieru sirdī devīto reizi ejot kādu līmeni vēlreiz cauri. Tā pat nav īsti saprotams, kāpēc nošaujot odus, tie nokrīt ar metālisku skaņu arī ūdenī.

Spēle nav tik briesmīga, ja uz to skatās ar atpakaļejošu datumu, taču pēc mūsdienu spēlējamības standartiem, tas visnotaļ ir murgs, pilns ar absurdām lietām. Iedomājieties sliktāko un garlaicīgāko šuteri, ko jebkad esat spēlējuši, tad pareiziniet savas ciešanas ar pieci (tik reizes pa laikam nākas atkārtot atsevišķus līmeņus(skaitlis var mainīties atkarībā no apķērības un veiklības koificienta)) tad pareiziniet vēl ar 3 (jo spēle ir vēl aptuveni 3x sliktāka) un jūs, varbūt, iegūsiet iespaidu, cik ļoti šī spēle ir slikta.

Katram sevi cienošam geimerim vismaz vienreiz tomēr ir jāiziet arī klasiskās sliktākās spēles, lai sajustu cik labas tomēr ir mūsdienu spēles, pirms tās nopelt. Tomēr par šo spēli visiem žurnāliem un portāliem bija pilnīga taisnība. Pašlaik gan jūtos ļoti nomākts. Tādu iespaidu atstāj Daikatana.

*save gem – īpaši dārakmeņi spēlē, kas jāatrod lai varētu saglabāt spēli.

Vienā teikumā:

Ceļojums laikā uz deviņdesmito gadu vidu gan grafiskajā, gan spēlējamības ziņā, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tātad, Daikatanu izveidoja Ion Storm (slaveni ar Deus Ex radīšanu) tālajā 2000. gadā un izdeva Eidos (izdeva arīdzan Tomb Raider, Commandos,..). Gaidīšanas laikā spēle tika ļoti izslavēta un izreklamēta malu malās, taču nonākot pirmo kritiķu un spēlētāju rokās, žurnāli un interneta vietnes piepildijās ar negatīvām atsauksmēm, par briesmīgo kvalitāti gan grafiskajā (quake 2 dzinējs) izpildijumā, gan spēlējamības ziņā. Spēles varoņi ir  japāņi, samurajveidīgie, ar visām katanām un pārējo, kas piedienas.Viņi klejo pa malu malām, pa dažādiem tempļiem un svētvietām līdzīgi kā Lara Krofta. Ko viņi tur dara, īsti vēl nav skaidrs, bet ceru noskaidrot. Pats nobrīnijos uzzinot, ka spēlei ir arī sižets.

Pārcilājot slavenākos interneta spēļu veikalus, nekur nevar atrast Daikatana. Officiālās mājas lapas jau sen kā nav, tā pat Eidos visas saistības ar šo spēli, acīmredzami, grib nodzēst un aizmirst, jo arī viņu lapā nav ne mazākās norādes. Mazliet vairāk pacenšoties atradu vietu, kur iegūt demo versiju. Ar to tad arī sāku. Tikmēr, atzīšos, mēģinu pilno versiju iegūt caur torrentiem, kas arī nenākas viegli. Vienīgais veikals, kur atradu Daikatana ir amazon.com, taču spēles kopija maksā $16. SEŠPADSMIT DOLĀRI!!! Par Daikatana! Kamēr pilnā versija vēl lēnām ceļo uz manu pusi, ķēros klāt demo.

Instalācija pati par sevi brīdina par gaidāmajām briesmām. Tomēr es saņemu drosmi un turpinu. Ar pirmo reizi neizdodas, kaut kas nokaras. Error -113. Ar otro reizi viss sanāk un sākam spēli. Izbrīna fakts, ka pie izšķirtspējām ir atzīme – 1600x.. Tomēr izvēloties tik lielu, spēle palaižas nelielā lodziņā ekrāna centrā.

Highway 395 divx

Tālākais attiecināms tikai uz demo versiju. Spēles process ir nomācošs. Vienīgais par ko tās laikā vari domāt ir – kad būs līmeņa beigas? Daikatana neizceļas ar nevienu mūsdienu spēļu vērtību. Galvenais uzdevums ir skraidīt pa vienveidīgiem un nomācošiem tuneļiem, šaut odus un vardes. Kāda burkāna pēc man uzbrūk vardes? Tās ir radioaktīvās vardes? Jo ūdens visapkārt ir koši zaļš. Vai es nomiršu, ja tajā iekāpšu? Spēles process zināmā mērā atgādina daudzspēlētāju režīmu, jebkurā parastā FPS, vienīgi tu spēlē pats ar sevi. Šauj vardes. Tuvcīņas ierocis – roka. Pilnībā pieņemami, ņemot vērā, ka tu esi samurajs. Tavs ķermenis ir nāvējošs ierocis. Pret vardēm.

No odiem pie zirnekļiem

Nākamā zona ir tuksnesis, kas ļoti atgādina Tomb Raider. Tu klīsti pa seniem ēģiptiešu tempļiem, kuros ap katru stūri sēž palagos satinies terrorists, jestri murmulēdams apmētā tevi ar … kaut ko. Poligonu daudzums objektos liedz saprast, kas tas ir. Vai terroristi ir pieradinājuši skeletus ar zobeniem un milzu zirnekļus kā arī grifus? Kāpēc šie izdzimteņi neuzbrūk terroristiem? Zīmīgi, ka ēģiptiešu tempļos uz sienām ir sengrieķu burti. Vai arī Sengrieķu tempļos uz sienām seno ēģiptiešu zīmējumi. Tālāk līmenis pa ziemu. Mums palīgos ir iedoti 2 pesonāži, no kuriem viens jestri šauj ar loku, otrs bēg, līdz ko parādās pretinieki. Jo viņam nav loks. Vispār aptverot, ka spēlei tomēr ir kāds sižets, interese par to nedaudz aug. Tomēr pats spēles process ir vienveidīgs, neticami garlaicīgs un nereti, vienkārši, ar absurdiem pavērsiniem, kādi bija visai raksturīgi astoņdemito gadu spēlēm.

Sitiens zem jostas vietas ir saglabāšanās sistēma. Lai to izdarītu, tev ir jātrod īpaši saglabāšanās dārgakmeņi. Save gems. Asprātīgi. Taču no geimera tiek prasītas nindzjas līmeņa pareģošanas spējas, lai zinātu, kurā vietā būs briesmas, pirms kurām vajadzētu saglabāties, lai nejauši nesaglabātos aptuveni 10 metrus pirms līmeņu maiņas, kur ieslēdzas autosave. Es tā izdariju vismaz 2 reizes 3 līmeņu laikā. Un tad nākamajā līmenī nomirstot, viss ir jāsāk no sākuma.

Depth Charge movie download

zombiji teleportējas. WTF?

Taču viss nebūt nav tik briesmīgi. Ņemot vērā izdošanas gadu, spēles stilistika un ideja ar japāņu kulturas popularizēšanu nav peļama, vienīgi izpildījums ir pavājšs. Pie plusiem jāpiemin līmeņu sistēma. Galinot pretiniekus, mēs iegūstam pieredzi un varam attīstīt dažādus personāža parametrus. Vismaz kaut kas kā dēļ cīnīties. Spēle ir kopumā ir viens ilgs un absurds slaktiņš. Taču par gaumi nestrīdas. Vienam patīk kvesti, citam atkal atslābināt smadzenes iekš šāda tipa gaļasmašīnas. Smadzenes nomierina, taču nervi dabū dubultu devu.  Lai vai kā, nevar par spēli spriest, pēc pāris, no konteksta izrautiem, gabaliem. Tāpēc gaidu ierodamies pilno versiju, lai pabeigtu apskatu.

Turpinājums sekos…

Charlie Bartlett video