Need For Speed otrās pakāpes neglītais brālēns – Test Drive ir nolēmis atgriezt seriālu pēc neveiklā Unlimited 2. Šoreiz veltot veselu spēli tikai Ferrari firmas spēkratiem.

Spēle sauksies Test Drive: Ferrari Racing Legends un pie autoentuziastiem nonāks jau šī gada pavasarī. Tālajā 2000. gadā klīda leģendas, ka EA vēlējās veidot Need For Speed spēli veltītu Ferrari leģendārajai vēsturei, taču nesaņēmuši autortiesību atļauju, izveidoja Porsche Unleashed. Tad nu izskatās, ka Atari ir izdevies neiespējamais.

Gluži tā pat kā slavenajam NFS5, arī Test Drive: Ferrari Racing Legends būs iespēja braukt vēstures jeb karjeras režīmu, iesēžoties visos svarīgākajos Ferrari modeļos – kopskaitā 50. Un tos pārvietot apkārt 36 trasēs – gan ielu, gan officiālajās. Spēle piedāvās ne tikai GT salonu mašīnu cīņas, bet iespēju izbraukāties arī ar F1 un rallija mašīnām. Protams neiztikt arī bez 8 spēlētāju daudzspēlētāju režīma.

Spēli par prieku visiem izstrādās Slightly Mad studios – cilvēki, kam autosimulācija nav svešs vārds. Tie ir tie paši darboņi, kas pašlaik strādā pie Project C.A.R.S. un kā pēdējo produktu savā CV atzīmē NFS Shift 2 Unleashed. Tomēr pārāk lielas cerības uz pilnīgu simulāciju nomāc Atari definīcija vadības stilam – paņem pulti un brauc. Vai šis, kādreiz varenais, izdevējs pieļaus vēlreiz tās pašas kļūdas, līdz tam vēl jāpagaida. Taču no pirmajiem attēliem un apraksta jau tagad neviltots smaids okupē visu seju.

Katrā gadijumā formula izklausās ideāla, lai radītu vēl vienu leģendāru produktu, līdzvērtīgu NFS Porsche Unleashed. Taču vai izpildījums būs tikpat lielisks, redzēsim jau pavasarī.

Mūsdienu spēļu veidotājiem patīk sapludināt žanrus, lai meklētu jaunas formulas veiksmīgām spēlēm. Šie savienojumi visbiežāk ir nestabili un neparedzami. Test Drive Unlimited 2 ir viens no tādiem. Kāds ir izdevies braukšanu MMO turpinājums?

John Romero’s Daikatana

Deviņdesmitajos gados Džons Romero bija dievs. Viņš bija viens no galvenajiem vīriem aiz pirmās personas šūteru vecpapa Wolfenstein 3D, kā arī strādāja pie tādiem hītiem, kā Doom un Quake. Būdams slavas virsotnē, Romero nodibināja jaunu studiju un sāka darbu pie savas Monas Lizas – Daikatana. Jēziņ, kur maz lai sāk… Jau no pirmās dienas spēles izstrādātājus mocīja dažāda mēroga problēmas, kas noveda pie tā, ka Daikatana tika atlikta neskaitāmas reizes un pat vienā mirklī tika pilnībā sākta no jauna. Spēles reklāmas kampaņa izcēlās ar tādām pērlēm, kā žurnāla vāku, kuru rotāja nu jau slavenais teikums „John Romero’s about to make you his bitch.” Par labu nenāca arī Romero aizraušanās ar Ferrari, viņa draudzenes nokļūšana līmeņu dizainera postenī un fakts, ka studijas birojs atradās jauna debesskrāpja pēdējos stāvos. Beigās, pēc trijiem gadiem un 25 miljoniem dolāru, ko spēles izdevējs Eidos nekad neatgūs, veikalu plauktos nokļuva nožēlojams FPS ar briesmīgu spēles procesu, drausmīgu AI un novecojušu grafiku, kuru adekvāti nopēla kritiķi un ignorēja geimeri.

Nokia N-Gage

Kamēr mēs nepacietīgi gaidām solīto Playstation telefonu, der atcerēties iepriekšējo reizi, kad kāds tehnoloģiju gigants mēģināja apvienot mobilo telefonu un spēļu konsoli. Pirms nedaudz vairāk kā septiņiem gadiem, 2003. gada oktobrī Nokia tirgū izlaida savu jaunāko lolojumu sauktu par N-Gage.  Problēma bija tajā, ka N-Gage nebija ne visai labs telefons, ne konsole. Ierīcei gan piemita viedtālruņa īpašības, taču pati galvenā jebkura tālruņa funkcija, zvanīšana, bija neērti stulbs process pateicoties tam, ka skaļrunis un mikrofons atradās uz N-Gage sānu malas. Veicot zvanus tu izskatījies pēc idiota. Kad runa iet par spēlēm, problēmas sākās jau pie to ievietošanas, jo, lai nomainītu spēli nācās izņemt bateriju. Ekrāns bija lielāks augstumā nekā platumā, kas ir ierasti telefonam, taču ne spēļu konsolei, kā arī ciparnīca, kura tika izmantota arī spēļu vadīšanai varēja būt ērtāka. Lai gan uz N-Gage nonāca dažas populāras sērijas, piemēram, Tomb Raider un Tony Hawk’s Pro Skater, lielos vilcienos spēļu klāsts neizcēlās ar neko īpašas uzmanības vērtu. Nobeigumam, N-Gage iznākšanas brīdī maksāja burvīgus 299 dolārus, kamēr ierīces tuvākais konkurents, Game Boy Advance no geimera prasīja vien 150 dolārus. Gadu vēlāk Nokia izlaida N-Gage QD ar kuru varēja gan normāli sarunāties, gan ērtāk nomainīt spēles, taču bija jau par vēlu. Kopumā Nokia pārdeva vien 3 miljonus eksemplāru.

Virtual Boy

Runājot par dieviem, Nintendo ir kompānija, kurai savs arods iet no rokas – sākot ar industrijas atdzīvināšanu caur NES un beidzot ar Wii revolūciju. Japāņi sasodīti labi zina, ko viņi dara, taču arī lepnajā Nintendo vēsturē ir savas tumšās lapaspuses. Nē, drīzāk viena – Virtual Boy. Nintendo jau deviņdesmito gadu vidū ar Game Boy radītāju priekšgalā mēģināja ieņemt video spēļu tirgu ar 3D tehnoloģijām un priekš sava laika konsoles sniegtais trīsdimensiju efekts bija diezgan iespaidīgs. Tomēr tas neatsvēra to, ka vienīgās krāsas, ko sistēma spēja attēlot bija sarkana un melna, kā rezultātā visas 22 (jā, 22) Virtual Boy spēles izskatījās apmēram šādi.  Papildus tam geimeri sūdzējās, ka viņu acis sāka sāpēt pēc nieka piecpadsmit minūtēm pie tās nolāpītās mantas, lai gan es arī nebrīnītos, ja parādījās sūdzības par sāpošu sprandu ņemot vērā, ka spēļu ”baudīšana” notika tikai un vienīgi lūkojoties pašā ierīcē iestrādātajos divos ekrānos. Virtual Boy dizains ir apbrīnas vērts, jo tik tiešām grūti saprast, kā kāds varēja domāt, ka geimeri ies caur tādām mocībām sarkanmelnu spēļu dēļ. Ir diezgan grūti aprakstīt to, kā Virtual Boy spēlēšana izskatās dzīvē, tādēļ aicinu noskatīties biedra nūģa izglītojošo video. Ā, un spēles? Atskaitot vienu lielisku (Virtual Boy Wario Land) Virtual Boy mikroskopiskā spēļu kolekcija diemžēl ar neko uzmanības vērtu neizcēlās.

Red Ring of Death

Šajā topā visunikālākā situācija ir tieši ar pasaulslaveno Red Ring of Death, jeb trīs sarkanām, mirgojošām gaismiņām tava Xbox 360 priekšpusē. Kamēr Daikatana, N-Gage un Virtual Boy bija pilnīgas izgāšanās, Xbox 360 ir viena sasodīti lieliska spēļu konsole, kura bauda milzīgu geimeru atzinību un pat iespējams ir iegājusi vēsturē, kā viena no pašām labākajām spēļu sistēmām. Taču vairākus gadus Microsoft konsoli vajāja milzīga sērga – Red Ring of Death. Redziet, kad Xbox 360 priekšpusē iedegas trīs sarkanas lampiņas, tas liecina, ka konsole ir piedzīvojusi „General Hardware Failure”, kas izpaužas tā, kad… nu, konsole vairs nestrādā. Tu to it kā vari ieslēgt, taču vienīgais, ko iegūsi būs jau minētās sarkanās lampiņas iesauktas par Red Ring of Death (RRoD). Respektīvi, tavas Xbox 360 geimera dienas ir uz brīdi apturētas. Microsoft nekad nav devuši oficiālu atbildi, kādēļ tik daudzi 360 nolika karoti, bet populārākā ideja ir tāda, ka pie vainas ir nepietiekama dzesēšana. Protams, ir saprotams, ka daļa no jebkuras elektronikas produkcijas kaut kad saplīsīs, taču ne jau tādos apjomos. Atkal, Microsoft nekad nav atklājuši tieši cik daudzi Xbox 360 atdeva galus, bet atšķirībā no tā, kam tu to prasi runa varēja iet par 23% vai pat ap 30%. Konsoles mira pa labi un pa kreisi. Par laimi vienmēr talkā nāca garantijas talons un Microsoft šajā ziņā bija ļoti atsaucīgi. Viņi pat paildzināja garantijas laiku līdz trīs gadiem speciāli priekš RROD un daži avoti vēsta, ka kompānija ieguldīja aptuveni vienu miljardu dolāru šīs problēmas ārstēšanai. Laikam ejot konsole tika padarīta arvien izturīgāka un sarkanie nāves apļi kļuva par retumu, taču mēs vienmēr atcerēsimies sārti izgaismoto 360 rindas.

E.T. The Extra-Terrestrial

E.T. nebija neveiksme, tā bija pilna mēroga katastrofa, kas noveda veselu industriju sabrukšanas priekšā. 1982. gadā kinoteātros nonāca Stīvena Spīlberga kases grāvējs ar tādu pašu nosaukumu un, protams, Atari, kas tajā brīdī bija spēļu industrijas pašā virsotnē, nolēma, ka viņi ārkārtīgi labi nopelnīs iegādājoties tiesības veidot kinolentes adaptāciju un izdodot E.T. video spēli. Viss, protams, būtu jauki, ja vien E.T. The Extra-Terrestrial nebūtu pilnīgs, nespēlējams, digitāls mēsls. Lai gan nav zināms vai tas Atari tolaik īpaši satrauca, par cik viņi nesen bija izlaiduši arī šausmīgu Pac-Man portu priekš Atari 2600, taču tas uzrādīja salīdzinoši nesliktus pārdošanas rezultātus neskatoties uz porta zemo kvalitāti. E.T. sākotnēji bija komerciāla izdošanās pārdodot aptuveni 1,5 miljonus kopiju, taču bija viena nelaime – Atari bija saražojuši vēl 2,5 – 3,5 miljonus spēles kopiju, kurus nevienam nevajadzēja. Kompānija zaudēja 100 miljonus dolāru E.T. dēļ vien, kas kopā ar to, ka kaut arī salīdzinoši finansiāli veiksmīgs, Pac-Man ports tomēr beigās nebija pārdevis tik daudz cik cerēts, bija viens no galvenajiem faktoriem, kas noveda Atari pie uzņēmuma sadales un pārdošanas. Tomēr tur tas vēl nebeidzās. Beidzot publikai bija gana. Cilvēkiem bija noriebušies sūdīgu spēļu kalni un tie bija zaudējuši interesi video spēlēs, kas izraisīja 1983. gada industrijas krahu un gandrīz noveda mūsu mīļāko hobiju pie ātrām un skumjām beigām. Ziniet, kur palika tie 2,5 līdz 3,5 miljoni E.T. kārtridžu? Tie esot aprakti izgāztuvē Ņūmeksikas tuksnesī kopā ar vēl kaudzi nevienam nevajadzīgām mantām ar Atari logo uz tām.

Tev šķiet, ka kāda spēle, konsole vai E3 prezentācija nav nokļuvusi šajā topā, bet tai tur vajadzētu gozēties? Liekas, ka kāda no nominācijām šeit atrodas nepelnīti? Nekautrējies, izpaudies komentāros!

Japāņi turpina savu invāziju ar vēl vienu uzvaras gājienu rietumu virzienā ar jaunāko projektu – Blade kitten. Nemācēšu pateikt cik prezīci lieli ir šie personāži Austrumos, bet pie mums par to neviens neko nezin. Tāds izdevējs kā Atari ir nolēmis pie mums nogādāt šo Austrumnieku izstrādājumu videospēles formātā.

Par spēles sižetu nemācēšu neko daudz pateikt, jo spēlē tas ir tik pat kā neesošs. Spēlētājs nonāk uz dīvainas planētas, jeb paralēlā pasaulē (tas arī nav zināms), kur jau no pirmajām sekundēm jāsāk dzīties pakaļ blondīnei kas ir nozagusi kaut kādu nebūt atslēgu no mums. Kas par atslēgu? Kur mēs vispār dodamies? Un kas notiek? Netiek nevienā brīdī paskaidrots. Bet nu sižets platformeriem nekad nav bijusi prioritāte. Spēle, acīmredzot, ir turpinājums komiksu sērijai, taču šajos platuma grādos – Latvijā – viss šis pasākums īpašu ievērību nav ieguvis.

Spēles galvenā varone ir cilvēk kaķis no austrumu anime porno attēliem. It kā cilvēks ar rozā matiem, bet asti un kaķa ausīm. Vārds nekur netiek akcentēts, jo tas it kā nav svarīgi. Mūsu personāžam līdz ir lidojošs zobens ar kuru var sist pretiniekus ne tikai tuvcīņā, bet arī mest virsū pa gabalu, kas gan tērē “staminu”. To pašu, kas nāk nost arī pa skriešanu un speciālo paņēmienu veidošanu. Bez tā, kaķcilvēks spēj līst arī gar vairumu sienu.

Spēles process ir tipisks platformeris. Dodamies uz priekšu, iznīcinam pretinieku masas, meklējam terminālus, lai atslēgtu druvis utt. Papildus tam vienā brīdī mēs iegūstam pāris kompanjonus. Nenosakāmas sugas lidojošu pokemonu, kas vāc kristālus punktiem, kā arī atslēdz durvis, kurām nevaram piekļūt. Un reizēm arī tiekam izjāt ar strausveidīgu radījumu. Sugas visiem radījumiem šeit nav zināmas un nekur netiek arī paskaidrotas. Un cik saprotu, tas arī nav vajadzīgs. Spēles vadība vietām liekas neērta, nepārdomāta. Lai gan personāžam tiek piedēvētas vairākas noderīgas spējas, kā kāpelēšana pa sienām, pieķeršanās objektiem ar zobenu utt, to īstenošana mēdz gļukot un vairumā gadījumu ir grūti izpildāma. Ļoti noderētu arī kāda veida daudzspēlētāja režīmi, kaut vai tas pats kooperatīvs, taču visa spēlēšana notiks pašam ar sevi.

Lai spēli padarītu mūsdienīgāku, protams, ka spēlētājam ir inventārs un iespēja pirkt jaunus kostīmus. Varam iegādāties dažādus būstošanas objektus, kas palielina veselību, izturību utt. Kā arī pirkt stiprākus lidojošos zobenus, un jaunus tērpus kaķsievietei.

Spēles kampaņa ir visai gara un satur lielu daudzumu līmeņu, kas nebūt nav īsi. Tiesa to vienveidība nomāc un spēles process apnīk jau pēc aptuveni stundas. Spēle piedzīvo pāris tehniskas ķibeles, kuru skaitā pa laikam mēdz pazust kontroles un personāžs sāk skriet vienā virzienā, nereaģējot uz pogām. Grafiski, ieturēta anime stilā un salīdzinoši pievilcīga. Spēle ir 2,5D, jeb 3D ar skatu no sāna. Ik pa laikam spēles procesu pārtrauc cutscenes uz dzinēja, kas patiesībā ir spēles labākā daļa. Lai gan dialogi ir infantīli, nenozīmīgi un tik pat labi varēja būt “Simu” valodā. Sižetu tā pat tie nepaskaidro un nekur nevirza.

Vai rietumu pasaule parausies uz šāda veida platformeri, par to stipri šaubos. Kamēr mums pašiem ir liels skaits kvalitatīvu un rietumiem atbilstošu spēļu no šī žanra. Sižets ir izteikti neloģisks, nesaprotams, taču tiek uzspiests ar iespraustām ainām uz spēles dzinēja. Līmeņi ir vienveidīgi, nomācoši un neizrāda nekādu īpašu orģinalitāti, nedz dizainā, nedz spēles procesā. Lai gan personāžu ieskaņojums ir kvalitatīvs, scenārija rindas, kas aktieriem ir jālasa, ir absurdas, un ļoti atgādina austrumnieku multfilmu stilistiku. Kā visparastākais platformeris, arī tas nav labākais piemērs starp pašreizējiem konkurentiem. Savu laiku ar šo projektu var tērēt tie, kas anime stilistiku un pasauli tur augstā cieņā. Pārējiem viss šis pasākums liksies viduvējs, garlaicīgs.

Vienā teikumā: Neveiksmīgs mēģinājums nogādāt uz rietumu pasauli nelielu daļu Austrumu popkultūras.

Pēdējā laikā izteikti meklēju labas braukšanas spēles pie kā pavadīt laiku, taču labas braukšanas atrašana nav gluži tas vieglākais uzdevums. Veikalu plaukti ir pārpludināti ar atkritumiem, nekvalitatīviem produktiem un haltūrām par kurām prasa tādu pašu samaksu, kā par labākajām spēlēm savā klasē. Tad nu izdomāju apkopot manuprāt labākos produktus, kas izdoti uz PC pēc 2000. gada. Tātad šajā gadsimtā, jo deviņdesmito gadu braukšanas spēcīgi atšķiras no mūsdienu pamatidejām un tehnoloģiskajām iespējām.

8. Colin Mcrae Rally  DIRT (Codemasters 2007.)
Droši varu apgalvot, ka visu laiku skaistākā un atmosfēriskākā rallija spēle, kas jebkad izdota. Grafiskais noformējums noteikti nav vājais punkts. Lielākā vājība, ir svarīgākais elements braukšanās – vadība. Par laimi, to ir iespējams pieregulēt, taču pie standarta uzstādijumiem, tā ir pārlieku arkādiska un nebaudāma. Taču spēle piedāvā ne tikai ralliju, bet plaša spektra offroad sacensības. Seriāls seko veiksmīgās otrās daļas pēdās, piedāvājot izaicinošu un aizraujošu spēles procesu, ērtu interfeisu, lielisku grafiku.

7. Need For Speed Hot Pursuit 2 (EA Seattle, 2001.)
Pēdējā no vecā parauga NFS spēlēm.  Pēdējās nostaļģiskās izjūtas no NFS 1-4 laikiem, taču daudz maz mūsdienīgā apdarē. Mašīnu apgreidi vēl netiek pārspīlēti un piedāvā vieglus tehniskos uzlabojumus un sacīkšu svītru uzlikšanu jau tā ātrām un eksotiskām mašīnām, kuras pēc tam var izvizināt vēl pēdējo reizi pa patiešām interesantām un patīkamām lokācijām. Pēc šīs spēles viss sagāja pilnīgā centrifūgā, kad visas autosacīkstes tika sagrūztas vienā garlaicīgā pilsētā. Bojājumu modelis gan bija katastrofāli slikts un spēles optimizācija arī nebija spīdoša, taču šeit sākās NFS lielisko skaņu celiņu ēra.

6. Richard Burn`s Rally (Warthog Games, 2004.)
Līdz pat šīm brīdim, vienīgais īstais rallija simulators.  Ar tik precīzi nostrādātu, realistisku un patīkamu automašīnu vadību, nav redzēta neviena cita offroad braukšana. Spēles procesā pats Ričards Burns iemāca spēlētājam svarīgākos rallija braukšanas manevrus. Grafiski spēle vēl šodien izskatās pieņemami un vadību nav spējuši pārspēt pat meistari no Codemasters.

5. Test Drive Unlimited (Eden Games, 2007.)
Šī braukšana izceļas galvenokārt ar to, ka tā vairāk ir veltīta auto cienītajiem, lai izbaudītu ekskluzīvas mašīnas, nevis piedalītos elpu aizraujošās sacensībās. Protams, lai būtu interesantāk, tiek piedāvāts veidot un piedalīties sacensībās, kā vienspēlētāja, tā daudzspēlētāju režīmos. Taču spēles esence ir iegūt dārgas automašīnas un tad kruīza veidā, ar tām no sirds izbraukāties pa Havaju salām, pa ceļam apbrīnojot šo automašīnu mākslinieciskās formas.  Lielā mērā Test Drive seriāls nekad tā arī nav atgājis no arkādisko braukšanu zelta laikiem, kad visu žanru pārvaldija abi titāni – Need For Speed un Test Drive, par ko arī vislielākais prieks, jo šajā laikā galvenais bija ekskluzīvas mašīnas un ceļš nevis uzlīmes un Nitro.

4. F1 Challange 99-02 (EA Sports 2003.)
Negaidīti kvalitatīva un detalizēta braukšana no EA Sports, kas vēl šodien tiek izmantota par pamatu, gan citām spēlēm, gan neskaitāmiem modiem. Visas daudzās, officiālās FIA un  GTR sērijas spēles ir veidotas tieši uz F1 2002/Challange 99-02 pamata.  Spēles dzinējs piedāva ļoti detalizētu un kvalitatīvu asfalta braukšanu vadību ar iespējām ļoti detalizēti kontrolēt lielāko daļu transporta līdzekļa detaļu. Šo spēli, kā arī tās salona mašīnu modus, vēl joprojām izmanto visnopietnāko online braukšanu līgās visās iespējamajās officiālo autosacīkšu klasēs. Lai gan grafiski, mūsdienām vairs nav tik baudāma, taču fizikas ziņā, visu laiku visnopietnākā asfalta braukšanas spēle uz kuras pamata tad arī tika veidotas visas slavenākās, īstās auto simulācijas.

3. Colin Mcrae Rally 2.0 (Codemasters 2001.)
Leģendāra spēle, kas lika pie ekrāna pavadīt ne vienu vien stundu mēģinot pārspēt rekordus katrā no 70 trasēm. Atmiņā paliekoši Somijas kalnainie ceļi, Kenijas ātrās taisnes, Austrālijas viltīgie meži, Itālijas šaurās taciņas un Lielbritānijas dubļu vannas. Automašīnas no modernajām AWD rallija mašīnām līdz klasiskiem RWD monstriem. Fizika savā laikā viena no labākajām, vienkārša mašīnu uzstādijumu regulēšana, ērts interfeiss, un pats galvenais – izaicinošs spēles process.

2. Race Driver GRID (Codemasters 2008.)
Mūsdienu ‘modernajā’ ērā, jeb kā man patīk teikt – post NFS5 ērā, braukšanas ir pārvērtušās un galvenokārt tiek taisītas citai auditorijai, nekā tas būtu nepieciešams, īstos auto un autosacīkšu fanus atstājot ar garu degunu. Codemasters šo netaisnību izlaboja, izdodot kārtīgu braukšanu autosacīkšu faniem, tai pat laikā nenodarot pāri svētdienas braucējiem un arkāžu mīļotājiem. GRID ir perfekts balanss starp arkādisku, vienkāršu spēli ātrām, īsām sacensībām un atmosfēriski pilnīgu autosacīkšu spēli, īsteniem faniem. Tas atspoguļojas ne tikai noformējumā, bet arī mašīnu vadībā, un bojājumu sistēmā, kas ir visu laiku labākā braukšānu vēsturē.

1. Need For Speed Porche Unleashed Doc Hollywood release (Porsche 2000 – Eiropā) (EA Canada – 2000.)
Pirmajā vietā bez lielas domāšanas, varu ierindot leģendāro NFS sērijas spēli, kas pārvērta karjeras režīmu braukšanu žanrā un piedāvāja auto faniem izdzīvot veselu autokoncerna evolūciju vienā spēlē. Spilgtākie elementi – daudzveidīgās trases, automašīnu detaļu apgreidošana, testa braucēja un evolūcijas karjeras. Spēle piedāvā visu kopā – vecā parauga braukšanu, informāciju par mašīnām (showcase), un jaunā parauga karjeras režīmus un mašīnu apgreidošanu.  Perfekts paraugs, ko var iegūt kārtīgi izplānojot spēles procesu un īstenojot to ar sava laika labākajām tehnoloģijām.

Kopumā var teikt, ka pēc 2000. gada īstas autosacīktes nemaz nenomira un nepārvērtās par tjūninga briesmoni, taču šo īsteni labo braukšanas spēļu ir ļoti maz. Aiz strīpas palika vesela rinda nekvalitatīvi simulatori, vai minēto spēļu kloni, kas tā īsti nesasniedza orģinālu augstumus.

Šoreiz varētu palūkoties uz patiešam briesmīgiem indivīdiem, kas kaut kādā ziņā ir izgāzušās vai pat ietekmējušas visu spēļu industriju. Tad nu es centos apkopot Top 10 briesmīgākās spēles, kādas ir piemeklējušas civilizāciju.

10. Fester’s Quest (NES, 1989) – Balstoties uz 60to gadu tv seriālu, tika izdota spēle uz NES platformas. Spēles pamatā tēvocis Festers no Ādamsu ģimenes, cīnās ar citplanētiešiem. Jā, jūs nepārklausijāties! Kāds tam vispār ir sakars ar filmas sižetu, grūti spriest. Spēles process bija vienveidīgs, garlaicīgs un neticami sarežģīts. It kā ar to nepietiktu, vienreiz nomirstot visa spēle bija jāsāk no paša sākuma! Tādā veidā bija iespēja visam garajam murgam lauzties cauri atkal un atkal. Varat notriekt savu laiku šeit!

9. Zero Wing (Sega Genesis, 1989 ) – Šis izraktenis iegājis vēsturē pateicoties tulkojumam. Tas ir lielisks paraugs, kas notiek, kad japāņu izstrādātaji cenšas ietaupīt naudu uz tulkotājiem un tulko spēli paši. To nav iespējams uztvert nopietni, tā pat nav iespējams noliegt, ka angliski runājoši japaņi varētu būt īpašs humora žanrs un sestdienas vakaros televīzijas ekrānā varētu vienkārši iesūtīt pretī kamerai pāris japāņus pastāstīt par viņu dienas gaitām. Main screen turn on; Pilot: We get signal, Captain: What! ; You have no chance to survive make your time; Sombody set up us the bomb; ..un ta varētu turpināt ar lieliskiem citātiem no spēles sižeta. Visādi citādi parasts un garlaicīgs šutings.

8. Daikatana (PC, 2000) - šī spēle ir pamatīga izgāšanās visos formātos. Tās reklāmas kampaņa bija pārspīlēta, izdošana sasteigta, izpildījums vienkārši milzīga haltūra. Šī spēle piedeva jaunu nozīmī vārdam – izgāšanās. Izstrādes komandas priekšgalā bija leģendārais Doom un Quake radītājs – Džons Romero, no kura tika gaidīts vēl viens meistardarbs. Lai gan spēli bija plānots pabeigt septiņos mēnešos, tā iznāca tikai pēc trim gadiem, kas visas cerības uz izcilu spēli tikai pastiprināja. Lai cik pamatīgi tā tika saslavēta pirms izdošanas, pēc iznākšanas viss mainijās par 180 grādiem. Neatkārtojami zemas kvalitātes gameplay, garlaicīgi līmeņi, briesmīgi modeļi, briesmīgi nostrādāts uzstādijums. Un no pieredzes varu droši apgalvot, ka šī meistardarba iziešanai vajag pamatīgu pacietību un pārcilvēcisku devu tolerances.

7. Custer`s revenge (Atari, 1982) – Pasaule ir pilna ar nepiedienīgām spēlēm, vardarbīgām un visādi citādi amorālām, taču šī spēle pat ir pāris soļus priekšā Postal. Spēles process ir staigāšana no kreisās uz labo pusi un nodarboties ar seksu ar indiāņu sievietēm. Tas praktiski ir arī viss, kas šajā spēlē notiek. Taču tās amorālais settings izbrīna mūsdienu cilvēkus, kā kaut ko tādu vispār ir iespējams izdot neiekuļoties pamatīgās nepatikšanās? Spēle ir vienkārša, garlaicīga amorāla un visādi citādi  briesmīga.

6. Gods And Generals (PC , 2003) – Dažkārt ir grūti saprast, kas spēļu veidotājiem ir padomā turpinot darbu pie projektiem un vēl jo grūtāk ir saprast, cik daudz no smadzeņu resursiem izmanto izdevēji, kas sponsorē šādu spēļu nonākšanu veikalu plauktos. Zemāk esošajā video gabalā no Gamespot ir izteikts viss, ko šeit nevarētu pietiekami atspoguļojoši uzrakstīt. Pievērsiet uzmanību izdošanas gadam.

5. Need For Speed Undercover (PC,X360,PS3, 2008) – Lai cik ļoti sērijas pirmās spēles bija labākās savā klasē, pēdejais no NFS ir patiešām pēdējais. Pilnībā neoptimizēta, spēles process nav mainijies nu jau 8 gadus pēc kārtas, mašīnu vadība ir sliktākā seriāla vēsturē, sižets paņemts no populārām filmām un video iespraudumi kā 90to gadu B klases seriāli. Šī spēles daļa ir tik slikta, ka tā panāca leģendārā seriāla pārtraukšanu. Upsī tankos tērptie meksikāņu autotjūnētaji – jums vairs nebūs ikgadējā tjuningspēle. Seriāls, kurš EA padarija par tādu milzu briesmoni kāds tas ir pašlaik, seriāls kurš izaudzināja divas paaudzes geimeru, tagad tiek uz nenoteiktu laiku noslēgts pateicoties šai spēlei.

4.  Top Gun (NES, 1987) – Spēle, kurai veidotāji ir piemirsuši pievienot gameplay. Spēles veidotas pēc filmām, jau izsenis ir nolādētas un nekas lietojams tur nekad nesanāk. Šis nav nekāds izņēmums. Spēles process izpaužas kā lildošana uz priekšu un sāniem un pa laikam sašaut kādu pretinieku lidmašīnu, kas izskatās kā… – noteikti neizskatās kā lidmašīnas. Taču interesantākā spēles daļa ir nosēšanās. Spēles ‘sižets’ piespiedu kārtā liek nosēsties uz kara kuģa, taču to nav iespējams izdarīt pirms tam vismaz 500 reizes neuspridzinot lidmašīnu. Pat ja tu izdari visu pēc norādijumiem, pastāv aptuveni tikai 10% iespēja, ka lidmašīna patiešam nosēdīsies nevis atkal uzsprāgs. Tie daži izredzētie, kas tikuši spēlē tālāk pa šo punktu, mūsdienās ir pazīstami kā lielāko un jautrāko ballīšu rīkotāji.  Spēlei vajadzētu palikt arvien grūtākai, taču ja to iziet tikai aptuveni 3% no visiem pircējiem, … Ja netici – pamēģini pats!

3.  Shaq Fu (Sega Genesis, 1994) – Mūsdienās slavenības vēl joprojām grib sevi redzēt spēlēs un nepavisam nav informēti, par to, ka visas slavenību spēles ir vienkārši briesmīgas.Šis grāvējs nebija izņemums. Spēles ‘sižets’ īsti nav izskaidrojams, taču tas ir aptuveni sekojošs – tu esi Šakils O`Nīls, un kaut kā nebūt esi nonācis Tokijā, kur jācīnās ar ļaunu burvi no citas planētas. Pēc iepazīšanās ar fantastisko sižetu, jums ir jāsāk kauties ar visu kas kustās. Šajā vietā spēle pārvēršas par sliktāko Fighting spēli vēsturē. Lai pretiniekam noņemtu dzīvību, tev ir jātrāpa pa konkrētiem punktiem viņa ķermenī, kas ir neraksturojami sarežģīti. Labākais, ko tu vari darīt, ir dauzīt pogas pēc iespējas ātrāk un cerēt, ka notiks kaut kas labs. Lieki piebilst, ka Šakils visu laiku cīnās basketbolista uniformā. Papaildus visam pretinieki ir neticami spēcīgi un var mest virsū Šakilam priekšmetus, pat (!) planētas, kamēr spēlētājs ir ierobežots ar augsto un zemo speršanu. Speciāli slavenībām veidotas video spēles nekad nav bijusi laba ideja. Kādam to vajadzētu pateikt – 50cent!

2. Big Rigs: Over the Road Racing (Stellar Stone, 2003) – Vai kādreiz esat dzirdējuši par šo spēļu studiju? Laikam pamatoti nē. Šī spēle pat īsti neskaitās spēle. Tas ir kaut kāds līku animāciju apvienojums. Spēles process izpaužas kā uzjautrināšanās par bagiem. No kuriem: Ir iespējams izbraukt cauri jebkurai ēkai spēlē nesamazinot ātrumu; interfeiss ir no vienas vietas ar pareizrakstības kļūdām; braucot atpakaļgaitā ātrumam nav robežu, tātad var sasniegt gaismas ātrumu; no piecām trasēm viena nedarbojas nemaz; Ir iespējams uzbraukt jebkāda stāvuma kalnā; ir iespējams aizbraukt aiz kartes robežām; spēlētājs bieži uzvar tikko sākot spēli; spiežot iziet uz Windowsu, spēle aizved atpakaļ uz galveno izvēlni; AI braucēji nekad neizkustas no vietas startā, tātad jebkurā gadijumā spēlētājs vienmēr uzvar; Interfeisa vienkārši nav; Tekstūras kā 3D ēras sākumā; muzikālais pavadījums visai atbilstošs visam iepriekš nosauktajam. To nav iespējams ar vārdiem raksturot – lūk video:

1. E.T.: The Extra-Terrestrial (Atari, 1982) – Šī spēle ir īpaša ne tikai ar to, ka ir patiešām neticami slikta, tā arī pamatīgi pagremdēja visu spēļu industriju. Pateicoties tam, ka šī spēle pārstāvēja savā laikā populārako spēļu platformu – Atari 2600, uz kuras nebija pārāk daudz spēles, tā samazināja tālākus spēļu un spēļu konsoļu pārdošanas apjomus tik dramatiski, ka vairums ražotāju un spēļu veidotāji atmeta šim biznesam ar roku un nosauca par pilnīgi nederīgu bez nākotnes. Pēc tam, kad veikalu plauktos palika pāri tūkstošiem šī kārtridža kopiju un vairāk kā puse no nopirktajiem tika atgriezti, tie tika sagāzti izraktā bedrē tuksneša vidū un aizrakti, par ko ļoti satraucās vietējās varas iestādes un laikraksti. Tā pat spēle panāca Atari bankrotu 1984. gadā. Spēle ir tik slikta pateicoties gļukiem un nesaprotamajam spēles procesam. Pēc fantastikās Spīlberga filmas, šī spēle radīja lāstu spēļu industrijā, kopš tā laika nav iespējams uztaisīt labu spēli balstītu uz kādu filmu. Zemāk redzams video ar spēles procesu.

Spēles, kas veidotas balstoties uz filmām, nekad nepredentē uz gada spēles statusu,  jo praktiski vienmēr ir neticami sliktas. Tā pat, filmas, kas balstītas uz spēlēm, reti kad ir labākās savā žanrā. Lūk piemērs apvienojot abus izklaides mēdijus vienā – Fahrenheit jeb Indigo Prophecy.

2005. gadā Atari saņēmās un izdeva beidzot ilgi veidoto piedzīvojumu kvestu. Spēle ir pazīstama kā Indago Prophecy ASV un kā Fahrenheit citviet pasaulē. Tiesa, pirmais nosaukums ir daudz vairāk spoileris, par Fahrenheit. ASV šis nosaukums tika nomainīts, lai to nejauktu ar filmu – Fahrenheit 9/11. Taču arī spēles procesā ir izmaiņas. No ASV versijas ir izņemtas divas iespējamās seksa ainas, kas ir pieejamas Pasaules versijā un nav cenzētas. Tā pat kā viena no bonusa filmām, kas ir atveramas, satur necenzētu striptīzu, kas arī ASV versijā nav pieejama. Taču brīdi vēlāk arī ASV tika izlaista versija Fahrenheit: Indigo Prophecy Director’s Cut, kas pieejama spēlētājiem no 18 gadu vecuma.

Fahrenheit ir ļoti grūti raksturot dažos vārdos, jo tā ir daudzpusīgs mākslas darbs un ietver sevī dažādu žanru elementus. Šī ir no tām spēlēm, kur spēles process piekāpjas sižetam, taču tajā pat laikā nekādīgi to nesabojājot. Pamatā spēle ir  kvests, kurā ir jāmeklē dažādu iekārtu kloķi un izmētātās atslēgas, lai kustinātu sižetu.  Un starp priekšmetu darbināšanu, sanāk ātras bēgšanas no varas iestādēm vai mītiskām radībām galvenā varoņa murgos, pēc visiem adventure priekšrakstiem. Vēl bez tā, ir jāseko līdz varoņu psiholoģiskajam stāvoklim un noskaņojumam. Pārlieku depresīvs noskaņojums var novest varoņus pie pašnāvības.

Spēles darbība norisinās 2009. gadā, Ņujorkā, kur varonis vārdā Lukass transā nodur kādu cilvēku un sev uz rokām iegriež savādas zīmes. Dīz vien notikuma vietā ierodas izmeklētāji Valentī un Mailzs, kuri cenšas atrisināt lietu ar līdzīgām slepkavībām. Un izrādās, tam visam ir tiešs sakars ar temperatūras krišanos uz zemes, pēc kā tad arī radies spēles nosaukums.

Pirmām kārtām spēle paņem ar atmosfēru un spēles procesu. Vienmērīgi drūma un vēstoša par tuvojošajiem notikumiem. Ar vietām, kur paaugstinās asins spiediens kopā ar spēles varoņiem, līdz vietām, kur atslābinoši var izbaudīt veidotāju sinematogrāfisko sniegumu. Spēles process ir izveidots kā filma, kur bieži pārklājas kadri, taču visinteresantākais aspekts šajā projektā ir iespēja vadīt abas darbojošās puses vienlaicīgi – slepkavu un izmeklētājus. Veidotāji šo situāciju ir izveidojuši neticami organiski neļaujot tik viegli nosvērt kādas puses pārsvaru un pāragri pabeigt spēli. Fahrenheit process ir filma, kas tā arī saucās izvēlnēs, un spēlētājs ir filmas režisors un scenārists, kas nosaka tās darbību un iznākumu.

Viss gameplay`ā ne vienmēr ir ideāli. Līdz, ko sākas kāda nopietnāka darbība, veidotāji mums izmet 8 Nintendo stila un Google Chome logo krāsu ikonas, ar kurām ritmā jāspaida attiecīgās vadības ierīces pogas. Visprastākā arkāžu vadība. Un lielākais mīnuss šeit ir tas, ka nespēj izbaudīt skatus, kamēr jāpievērš uzmanība norādijumiem. Taču arī par to veidotāji ir parūpējušies un pēc spēles iziešanas ir iespēja mierīgi noskatīties nozīmīgākos spēles momentus kā filmu. 

Citviet Fahrenheit vadība ir tāda pati novitāte, kā spēles process. Lai gan attiecīgo pogu sišana noteiktajā momentā ir klasisks arkāžu paņēmiens, peles kustības, lai panāktu varoņu darbības ir visai netradicionālas un ne velti pirms spēles sākšanas ir ieteicams iziet apmācību, kas ļaus ātri aprast ar interesanto vadību.

Spēles varoņi ir prātā paliekoši un spilgti. Jau pēc pāris nodaļām spēlē ir iespējams identificēt sevi ar spilgtajiem tēliem un pilnīgi just līdz virtuālajiem pārdzīvojumiem.

Spēle paliek atmiņā ar daudz ainām, kuras ir vienas no labākajām moderno spēļu vēsturē – viena no labākajām šausmu ainām tumsā, trakonamā, viena no interesantākajām seksa ainām ar nekrofīlisma piesitienu, kā arī vienas no aizraujošākajām bēgšanas ainām, kādas jebkad ir bijušas spēļu sinemātikā. Taču vairāk par visu, aizraujošais un ģeniāli īstenotais spēles process ar iepriekš neredzētiem elementiem, kas pēc ilgāka laika ļauj ar prieku atgriezties pie spēles, lai izietu to atkal un atkal, par cik ir vairāki veidi kā to izdarīt. Tā kā mēs vadam divas konfliktējošas puses, spēles gaitā spēlētājam ir visas iespējas un tiesības nosvērt spēles procesu par labu vienai vai otrai pusei, mainot spēles sižetu.

Muzikālais pavadījums ir viegli sērīgs instrumentāls apkopojums, kas paspilgtina situācijas sapņainumu un pesimismu. Aktieru ierunātie dialogi ir visaugstākajā līmenī un precīzi piestāv vizuālajiem tēliem. Grafiski spēles modeļi nav tik ļoti detalizēti, taču animācijas ir visai precīzas un naturālas.

Par prieku visiem, kam spēle iet pie sirds, veidotāji – Quantic Dream –  ir paziņojuši par otrās daļas izstrādi, kurā turpinās darboties tie paši personāži, kas spēles pirmajā epizodē. Taču pirms tam veidotāji strādā pie PS3 platfrormai ekskluzīva Pieaugušo trillera - Heavy Rain. Zinot šo izstrādātāju rokrakstu un solijumus, Heavy Rain varētu būt nākamā Fahrenheit līmeņa spēle sižeta un dramatiskuma ziņā.

Nogaršošanai demo versiju var ielādēt šeit.

Vienā teikumā: Viena no šī gadsimta labākajām piedzīvojumu spēlēm un labākajiem veidiem, kā izstāstīt stāstu.