Spēļu industrijai pēdējos gados sāk iet daudz labāk nekā citām izklaides sfērām. James Bond frančīze, tam ir vēl viens pierādījums. Kamēr jaunākā Bonda filma tika atcelta pateicoties problēmām ar naudu, tāda paša nosaukuma un sižeta spēles projekts tika turpināts līdz pat pabeigšanai un nu tas ir nonācis līdz spēlētāju izklaides ierīcēm. Blood Stone ir jaunākā Bonda filmas spēle, taču bez filmas, ko atbalstīt. Tad nu manas domas par šo spēli.

Sižets lielā mērā pieturās pie Bonda pasaules kanoniem un neved spēlētāju nepazīstamos ūdeņos. Atkal Bondam ir jāglābj pasaule no augstākā kalibra terroristiem. Šoreiz jāiegūst ļoti svarīgi zinātniski dati, pirms tie nonāk nepareizo cilvēku rokās. Neislīgšu detaļās, jo tās ir ļoti daudz un mainās katras piecas minūtes. Kāds tieši sižetam sakars ar dimantiem, to nu jums nāksies uzzināt pašiem. Jāsaka, ka šī spēles daļa patiešām ir līmenī, kas visticamāk ir neliela atblāzma, kāda būtu bijusi filma.  Sižets noteikti aizraus katru spiegu trillera fanu jau pirmajās spēles minūtēs, par cik spēle sākas ar visai gardu action ainu.

Pilnā nopietnībā gribas teikt, ka spēles process gandrīz nav mainījies kopš Quantum of Solace laikiem. Neskatoties uz to, ka Blood Stone papildina Bonda sēriju ar labākām pakaļdzīšanās ainām un pārnes pilnīgi visu spēles procesu trešajā personā. QoS slēdzās uz trešo personu, tikai atrodoties aizsegos, līdzīgi kā Rainbox Six Vegas seriāls, kas šo maiņu īstenoja ļoti veiksmīgi un ērti. Blood Stone no pirmās personas vairs nespēlēsim, kas vienkāršo šaušanas procesu padara mazliet vairāk arkādisku. Taču pārvietošanās, tēmēšanas, šaušanas mehānika pašos pamatos spēcīgi atsauc atmiņā iepriekšejo bonda spēli. Balanss spēcīgi ir arkādes pusē, un hardcore šuteru fani varētu atrast zināmas nesaskaņas ar šo spēles daļu, tieši dēļ kustību mehānikas, kas liekas mazliet neorganiska un stīva. Aizsegu sistēma, šķiet mazliet nepārdomāta un nedarbojas tik elastīgi un brīvi, kā slavenākajās trešās personas spēlēs. 

Spēles process iedalās divos posmos. Viens ir staigāšana, šaušana, otrs ir braukšana. Braukšanas daļa ir īstenota negaidīti kvalitatīvi. Par ko arī nebūtu jābrīnās zinot izstrādātāju pagātni. Līdz šim, praktiski visos, šaujamgabalos, braukšanas misijas ir bijušas īstas sāpes pēcpusē, tad šoreiz, pirmo reizi video spēļu vēsturē, braukšanas daļas patiešam spēcīgi bagātina spēles procesu un bieži vien liekas interesantākas un labākas par šaušanu daļu. Kāpēc? Staigāšanas misijas praktiski atspoguļo visu to pašu ko video spēles ir darijušas pēdējo desmit gadu laikā, pat ievelkot detective mode no pēdejās Betmena spēles. Un iešana cauri nebeidzamajiem un garlaicīgajiem koridoriem viebiežak būs nogurdinošs process, kamēr dzenaties pēc jaunas informācijas devas izdaudzinātajā sižetā. Braukšanas daļas, turpretīm, ir piesātinātas ar skritpētiem notikumiem visapkārt spēlētājam, sprādzieniem, spraigiem, ātriem notikumiem, un par brīnumu visai pasaulei – patiešam normālu mašīnu fiziku. Dažādi mašīnu modeļi patiešām vadās atšķirīgi, un kvalitātes ziņā mierīgi nostājas blakus visiem Need For Speed seriāla posmiem, pat pārspējot tādas fiziskas izgāšanās kā Shift vai Undercover.

Līmeņu dizains atstāj dalītas jūtas. Lokācijas ir Bonda cienīgas.  Daudzveidīgas, interesantas, eksotiskas. Taču kā jau teicu, staigāšanu misiju līmeņi sastāv no vienveidīgiem, garlaicīgiem koridoriem, kuros sargi mērķtiecīgi uzgriež muguru vienīgajam ceļam, pa kuru kāds var iebrukt spēcīgi apsargātajos cietokšņos. Braukšanas misijas atšķiras ar atvērtām, pievilcīgām ainām, daudz elementiem apkārt. AI pretinieki, kas Bondam netipiski lielos skaitos gāžas iekšā pa visām durvīm, dodas jums pretī vienā rindā, ļaujot tikt galā ar visiem iebrucējiem vienkārši turot nospiestu šaušanas pogu un nekustinot analogos kloķus vai peli. AI ir tieši tikpat stulbs kā gandrīz visās pārējās spēlēs. Spēles kopējā režija ir diezgan liels meistardarbs. Pašā spēles sākumā dodot vien pāris minūtes ar staigāšanu, tūlīt pat iemetot spēlētaju notikumu epicentrā, sniedzot sprādzieniem bagātu un aizraujošu pieredzi jau no pirmajām minūtēm. Un brīdī, kad koridoru staigāšana sāk palikt par vienmuļu, nomaina to pret jautrajiem braukšanu līmeņiem, vai interesantiem sižeta pavērsieniem animēto ainiņu formātā, kuras starp citu ir milzīgā skaitā. Lai gan atsevišķi visi šie elementi ir mēreni viduvēji un tikai reizēm sajūsmā paceļ mutes kaktiņus uz augšu, kopējā spēles kompozīcija ir noslīpēta un mākslinieciski Bonda filmu cienīga.

Grafiski un tehniski Blood Stone netaisa revolūcijas industrijā, pat nepiedāvā 2010. gadam pienācīgu līmeni. Grafiskais noformējums varēja būt ievērojami labāks, taču ja spēlētājam ir pietiekami daudz iztēles un atvērts prāts, šis elements nebūs no lielākajiem šķēršļiem. Balsu ieskaņojums, tā pat kā sižets, ir filmu līmenī un muzikālais pavadījums … nu tā ir officiālā Bonda mūzika. Tur jautājumiem nemaz nevajadzētu būt. Vienkārši gaumīgi.

Kopumā Blood Stone ir salīdzinoši stabila un kvalitatīva spēle uz to monstru fona, ko industrija mums piedāvā pēdējā laikā. Tā nebūt nav izcila un trūkumi tā pat spiežas pa vīlēm ārā, taču projekta vadītāji tos ir veiksmīgi noslēpuši aiz augumā lielāko plusu pleciem. Kopējā spēles procesa kompozīcija ir mākslas darbs, kas ļaus pat pieredzējušiem spēlētājiem šo spēli izbaudīt kā kārtējo Bonda filmu, par cik spēles process tikai minimāli papildina stāsta atstāstijumu un spēle vairāk būtu pelnījusi definējumu kā interaktīva animācijas filma nevis video spēle. Grafiski vienmēr var vēlēties vairāk, taču labi optimizēta un kadru skaits nelēkās kā amerikāņu kalniņi. Mūzika un aktieru darbs tikai padarīs kopējo pieredzi vēl vairāk ievelkošu. Cik tālu filmu spēles iet, šo pilnīgi noteikti nav pārņēmis visiem zināmais lāsts un projekts ir gana kvalitatīvs. Noteikti var ieteikt visiem Bonda faniem, pat visiem spiegu trilleru faniem. Grūtāk būs pierunāt šaujamo spēļu fanus, par cik šī spēles daļa nav augstākajā līmenī, taču ja patīk žanros izmaisītas piedzīvojumu spēles, varat dot Bondam iespēju.

Vienā teikumā: Diezgan kvalitatīvs un ļoti cinematogrāfisks spiegu trilleris ne tikai Bonda faniem.

Nē, jo tā ir tā pati spēle, kas Crackdown, tikai citā kastē, dāmas.

Zemāk ir neliels video no, kā izskatās, spēles procesa. Esošais projekts tika veidota kā Playstation 3 ekskluzīva spēle, taču tika atcelta, visticamāk līdzekļu trūkuma dēļ. Taču pēc video materiāla spriežot, šis būtu bijs vairāk nekā kvalitatīvs action gabals. Jau ilgu laiku gaidu šāda veida cinematogrāfisku action spēli, un šķiet, ka atliks vien turpināt gaidīt. Iemesli, kāpēc tieši šis projekts tika izmests, vēl nav zināmi. Neoficiāli avoti ziņo, ka projekta nosaukums esot bijis Gorilla Nation. Šķiet, ka es izklausītos pārāk paranoisks, ja domātu, ka visa šī informācija par spēles atcelšanu ir tikai unikāls reklāmas triks?

Lūk arī vienīgais pieejamais attēls. Un turpinām brīnīties par francūžu domu gājienu..

Action spēļu speciālisti no Raven ilgu laiku strādāja pie sava pēdejā projekta – Singularity – veselus 4 gadus. Pēc tāda izstrādes procesa, spēlētāji noteikti gaida noslīpētu, kārtīgi pabeigtu projektu. Vai viss ir izdevies kā plānots?

Spēles process norisinās dažādos laikos, pasaulē, kur PSRS uzvar aukstajā karā un pārvalda pasauli. Spēlētājs tiek nogādāts uz īpašas salas – Katorga 12, kur zinātnieki veikuši eksperimentus ar jaunatklātu ķīmisko elementu E99. Šis elements ļauj darīt brīnumu lietas, tai skaitā kontrolēt laiku, kas arī ir Singularity galvenais jājamzirdziņš. Helikopteris ar spēlētāju tajā, nogāžas uz salas un mums nākas izpētīt kas īsti šeit notiek. Lai to panāktu, nāksies ne tikai labi daudz šaut, ceļot laikā, bet arī kontrolēt laiku ar īpašas ierīces palīdzību, kas tiek darbināta ar minēto E99.

Spēles process liek manīt, ka Raven šoreiz ir smēlušies iedvesmu no vairākām mūsdienu leģendām kā Bioshock, Half-Life 2, Doom 3. Pamatā spēlētājam iedod koridori, kuram iet cauri un šaut visu kas kustās. Nekādi īpaši jauninājumi tajā ziņā. Tiesa pāris reizes procesu pārtrauc skriptēti notikumi, kā piemēram bosa uzbrukšana liftam, kas liek sirdij pasisties nedaudz ātrāk. Bez tā, klasiskajā Doom 3 garā, monstri nemitīgi lec ārā no stūriem, veicot bērnišķīgus baidīšanas paņēmienus.

Veidotāji bija paredzējuši, ka lielais spēles procesa mainītājs būs īpaša ierīce kreisajā rokā, kas ļauj kontrolēt laiku. Pateicoties E99 ar šo ierīci var patīt laiku atpakaļ vai uz priekšu konkrētiem objektiem. Likt tiem ātri novecot, vai atjaunot iznīcinātos. Problēmas sākas tehniskajā izpildijumā. Šī ierīce darbojas tikai uz dažiem, īpaši paredzētiem objektiem līmeņos un uz vairumu pretinieku. Uz pretiniekiem gan tas galvenokārt darbojas kā vēl viens ierocis. Vēl viens papildus elements šai ierīcei, ir spēja pārvietot objektus tiem nepieskaroties. Piemēram pievilkt sprāgstošās mucas no attāluma un mest tās virsū pretiniekiem. Nedaudz Half-life 2 stilā. Katrā gadijumā, šīs ierīces iegūšana krasi nemaina spēles procesu.

Ieroču daudzveidība nav mūsdienu cienīga, taču tie daži kas ir, atstāj gana labu iespaidu. Pamatā nāksies ceļot ar diviem ieročiem no 4 veidiem – pistole, automāts, bise un snaipera šautene. Papildus tam, līmeņos vietām ir atrodams automāts ar sprāgstošām lodēm, kas ļauj spēlētājam sekot līdz lodes trajektorijai. Otrs ir granātmetējs, kas ļauj pa attālumu kontrolēt lādiņus. Tiesa šo ieroču munīcija aprobežojas līdz pāris patronām un nav patstāvīgi inventāra saturā. Lielāko daļu laika nāksies izlikt lielu daudzumu parastās munīcijas mutantu rumpjos. Pretinieki ir diezgan izturīgi, tapēc lielu laiku nāksies pavadīt plānojot patronu izlietojumu, lai nepaliktu līmeņa vidū bez munīcijas, kas beidzas ļoti bieži. Tā dēļ nākas bieži improvizēt un apmētāt pretiniekus ar sprāgstošām mucām vai citādi tiem uzbrukt ar E99 ierīci nevis šaujamieročiem. Par pretinieku daudzveidību, no kauju skatpunkta, nevarētu sūdzēties. Ir gan vairāku veidu mutanti ar dažādām interesantām spējām, gan arī cilvēki ar ieročiem, taču to vizuālais noformējums norāda uz izstrādātāju slinkumu vai izdomas trūkumu.

Grafiski spēle ir manāmi novecojusi un par sevi liek manīt 4 gadus ilgais izstrādes process. Spēle gan ir veidota uz Unreal 3 dzinēja, taču tik nopietni pārtaisīta, ka tas neatstāj gandrīz nekādas iezīmes. Kopējā stilistika ir vāja Bioshock atblāzma, ar vēl vairāk izceltu komunisma noskaņu.

Kopumā Singularity atsāj ar dažādiem iespaidiem, atkarībā no spēlēšanas laika. Pirmās minūtes spēlē ir diezgan sliktā līmenī un atstāj ar negatīvu pirmo iespaidu, taču pēc vietām, kur trulo un nedaudz salūzušo spēles procesu pārtrauc skriptēti notikumi, kopējā aina nedaudz uzlabojas. Pēc 4 gadiem gan gribētos ko daudz vairāk par puspabeigtu ideju ar laika kontrolēšanu un 95. gada kauju mehāniku. Acīmredzami Raven nav spējuši izdarīt to, ko bija plānojuši un beigās izdeva kaut kā pus līdz kopā savilktu projektu, ko pamatoti Activision nevēlējās skaļi reklamēt pie izdošanas. Ja meklējat vēl vienu sci-fi šuteri, bez īpaši raksturīgas pasaules, stilistikas vai spēles procesa, tad šis pats tīri labi patiks. Bieži gan nāksies gaidīt uz flegmātiskiem NPC līdz tie atvērs durvis, lai liks jums kaut ko darīt. Tā pat laika kontrolēšanas ierīce ne vienmēr darbosies tur kur gribētos, un piedāvātās mīklas saistībā ar to, būs vairāk acīmredzamas un bezmērķīgas, kas tikai sabremzēs spēles gaitu. Pretinieku spawnošanās ir precīzā 1995. gada stilā, un bieži vien pilnīgi neloģiska vai nepamatota – grūžot virsū desmitiem pretinieku, kas nebeidz nākt iekšā taisnā līnijā pa vienām durvīm. Dīvainā kārtā, spēle nespēj sniegt īpašu gandarījumu par pieveiktajiem līmeņiem un arī pats spēles process vairumā gadijumu nav īpaši saistošs, izņemot bosu cīņas, kas ir labākajās šuteru tradīcijās. Emocionāli nelielas atblāzmas no Doom. Varbūt 2005. gadā ar šādu spēli varētu tālu tikt, taču 2010. gadam šis tas pietrūkst.

Vienā teikumā: Diezgan viduvējs šuteris neskatoties uz labajām idejām, kas tā īsti netika pabeigtas.

Iepriekšējā daļa mūs pameta kārtējās Marsa revolūcijas priekšā – Red Faction Guerilla. Šoreiz stāsts, BEIDZOT, attīstās uz priekšu un ienes kaut ko pavisam jaunu, tā vietā, lai kārtējo reizi mantkārīgi diktatori saceltu kārtējo jandāliņu starp cilvēkiem uz sarkanās planētas.

Internetā ir parādijies zemāk redzamais treileris, kas ne tikai iedod mums CGI klipiņu, bet arī acīmredzamus fragmentus no spēles procesa.

Spriežot pēc video, Red Faction dosies Dead Space pēdās, pievienojot pilnībā izjaucamu vidi, šausmu trillerim. Spēles žanrs varētu krasi mainīties no Action uz Survival Horror. Pat īslaicīgi apskatāmie marsa pamatiedzīvotāji izskatās aizdomīgi līdzīgi jau minētajam The Thing kosmosa variantam. Treileris pamatīgi atsauc atmiņā arī klasisko šausmu filmu – Aliens. Gan bruņu mašīnu konvojs, gan robota ietērps, gan noskaņa kopumā. Tas vieš tikai vairāk cerību, ka demolēšanas trillerī tiks ieviesti klasiski un nostrādāti šausmu elementi.
Ja godīgi, esmu diezgan skeptiski noskaņots pret šī projekta veiksmīgu startēšanu. Ja no Red Faction izņems pretinieku masas, un tā vietā iedos vientuļu, baiļpilnu klejošanu pa pazemi kopā ar Dead Space monstriem, seriāls pilnībā noies nost no savu tradīciju ceļa, izņemot ārā savu raksturīgāko iezīmi. Brucināt sienas virsū monstriem, varētu būt salīdzinoši jauna pieredze, taču vientuļā soļošana bez kosmiskās policijas pūļu ielenkumiem un Marsa pilsētu brucināšanas bēgot no tiem, piedos seriālam pavisam citu seju un citus atbalstītājus. Varam vienīgi cerēt, ka trailerī redzamais spēles process ir tikai daļa no daudzveidīgāka kampaņas ceļa.

Vēl nav pilnīgi nekāda informācija uz kādām platformām spēle būs pieejama, taču gaidīsim sīkāku informāciju no E3.

Jāatzīstas, ka par nelaimi gaidiju šo projektu gandrīz vai veselu pus gadu. Mass Effect un Splinter Cell apvienojums izklausijās gana garšīgi, lai es saspicētu ausis un turētu īkšķus, kaut tik Sega atkal visu nesalaistu grīztē. Spēle piedzīvoja atlikšanu, jo izstrādātāji no Obsidian solija kārtīgi pabeigt sīkumus un noslīpēt, kas radīja tikai vairāk cerību uz kvalitatīvu produktu. Kas tad beigās nonāca līdz mums?

Alpha protocol sižets ir samudžināts tā pat kā jebkuram spiegu trillerim – Splinter Cell, 24, Alias, Nikita utt. Galvenajā lomā ir Maikls Torntons, kurš dodas pavisam ikdienišķā misijā atrast vaininiekus pasažieru lidmašīnas uzspridzināšanā. Rezultātā tiek ierauts pa vidu starp 6 karojošām organizācijām, kļūst par ASV ienaidnieku nr. 1 un tiek dzenāts apkārt pasaulei. Kā turpināsies sižets, vairs nav atkarīgs no scenāristiem, bet gan no paša spēlētāja.

RPG līdz šim gāja vienu konkrētu ceļu, un pat tie ‘nelineārie’ projekti kas solija vairākus iziešanas veidus nevarēja līdz šim piedāvāt neko tik nelineāru un dziļu kā Alpha Procotol. Parasti slavenajos RPG ir 2-4 nobeigumi, un ceļš līdz tiem mainās kaut kur vienreiz spēlē, viss pārējais katru reizi ir precīzi tāds pats. AP no tā pilnībā izbēg piedāvājot tādu sižeta samudžinājumu, ka rodas aizdomas, ka rakstnieki šim projektam ir īpaši augsta IQ pārcilvēki. Praktiski katrs sīkums, katrā misijā var pilnībā izmainīt ne tikai personāžu attieksmi pret tevi, bet arī sižeta turpinājumu. Nejauši nogalini vienu CIP aģentu, un tev vairs nav izredzes normāli atgriezties pie ‘labajiem’ spēkiem, ja vien nesāksi melot un vīt jaunas sazvērestības.

Spēlētājs ir black ops komandas dalībnieks, kas atrodas pa vidu starp vairākām organizācijām, kas spēles sākumā ir neitrālas attiecībā pret Maiklu. Atkarībā no jūsu darbībām un lēmumiem, jums ir visas iespējas pievienoties gandrīz jebkurai no šīm organizācijām un, ja labpatīkas, spēles beigās sagraut tās no iekšpuses. Tas ir tieši tas, ko vēlējos sagaidīt no kārtīga spiegu RPG. Draudzēšanās ar dažādiem personāžiem un organizācijām, dos spēlētājam papildus resursus cīņā pret galveno mērķi, taču ja uzticēsities pārāk daudz, bieži nāksies saņemt dunci mugurā, jo spiegu pasaulē nevar uzticēties nevienam.

Otrs galvenais aspekts būtu pats spēles process misijas laikā. Kaujas process. Pēc inventāra sakrāmēšanas un apgreidošanas, papildus informācijas nopirkšanas,  dodamies misijās. Tur mūs gaida, praktiski visi nepatīkamie pārsteigumi projektā.

Veidotāji ir centušies apvienot RPG rēķināšanas sistēmas, un trāpīšanas koeficientus ar šutera vadību, rezultāts ir diezgan dīvains, taču pie tā ar laiku var pierast. Šaujot pa pretiniekiem, pat ja esam notēmējuši precīzi, ne vienmēr trāpīsim, atkarībā no tā, cik augsta precizitāte ir ierocim un konkrētā ieroča tipa prasmes personāžam. Taču visļaunākais ir gļuki. Spēle piedzīvo pamatīgu kameras raustīšanos. Ir lokācijas, kurās pilnīgi nepamatoti kamera sāk ākstīties un raustīties. Spēle ir grūta nevis tapēc, ka pretinieki būtu spēcigi, bet gan tapēc, ka kauju mehānika ir izteikti sliktā līmenī, kas rada bosu cīņas vienkārši nepārspējami kaitinošas. Ir grūti bēguļot un slēpties, ja vadība to neatļauj darīt pietiekami ērti. Aizsegu sistēma ir vienkārši salūzusi. Maikls nepiesedzas pie ļoti daudz stūriem, vai iekārtojas, tā ka puse no ķermeņa ir tieši uguns līnijā. Vismaz uz pretiniekiem attiecas tas pats. Bet AI ir cits, ļoti sāpīgs stāsts.

Spēlē ir vieni no stulbākajiem un gļukainākajiem pretiniekiem kādus ir nācies sastapt – jebkad. To uzvedība nav loģiski izskaidrojama. AI pretiniekiem ļoti patīk sist. Tas nozīmē, ka pat ja atrodaties pāri telpai, ar automātu rokās, pretinieki pārtrauks šaut, skries jums tieši virsū, lai vienreiz iesistu, pēc tam skries atkal atpakaļ uz aizsegu, lai turpinātu šaut – protams ja vien nepaspēsiet viņus nošaut pa ceļam. Vai tā ir spēlētāja mudināšana biežak izmantot tuvcīņas skillus? Bez tā, AI pretinieki bieži kaujas laukā vienkārši pieskrien pie trepēm un sākt kāpt augšā vai lejā, pilnībā ignorējot spēlētāju. Tā pat, arī AI ir problēmas ar aizsegiem. Bieži vien tie vai nu iesprūst sienās, vai notupjas telpas vidū, tad sāk slīdēt uz aizsega pusi. Un visriebīgākais, šim visam pa vidu ir AI granātu spams, kas ir nepārtraukts, no jebkāda tipa pretiniekiem. Praktiski katras 10 sekundes pretinieki pārtrauks šaut, lai mestu kārtējo granātu, tapēc vai nu jāapšauj tie nemanāmi (nesaceļot trauksmi), ātri vai nāksies bēguļot no aizsega uz aizsegu ar izteikti slikto un gļukaino vadības sistēmu. Bosu cīņas vienmēr noved pie diezgan muļķīgām sarunām – visu pirms, ķēms mēģina jūs nogalināt, padarot spēles procesu neiedomājami kaitinošu ar piedāvāto vadību, pēc tam atzīstas, ka tā bija kļūda un Maiklu noturēja par kādu citu, un tagad vēlas sadraudzēties. Tieši tādā veidā var dabūt kādu no organizācijām par sabiedrotajiem – piedodiet spēles bosam par mēģinājumu jūs nogalināt un tiksiet pie sabiedrotajiem. Un tā ar visām organizācijām.

Ieroču un skillu izvēle arī ir nedaudz salūzusi. Ne tiešā veidā. Gribēju, kā kārtīgs spiegs, attīstīt – pistoli ar klusinātāju, kaujas mākslas un slēpšanos, taču beigās attapos pārsvarā lietojam automātu un spridzinam visu, kas pagadās. Slēpšanās tehnika ir nenostrādāta, trula un aprobežojas ar skiliem, kas padara tevi neredzamu. No pistolēm nav jēgas kopumā, jo bieži vien pat viens precīzs šāviens galvā ar klusinātāju nenozīmē upura nāvi, bet gan automāta šāvienus, granātas savā virzienā un kārtīgu trobeli pa visu terroristu bāzi. Ir tikai viens pistoļu skills, kas ļauj droši piebeigt upuri klusām, tas pats atjaunojas 90 sekundes. No bisēm arī nav lielas jēgas, jo vairums incidentu tā pat būs starp pārāk lielu attālumu, izņemot gadijumus, kad pretinieki paši sāks skriet jums virsū, lai vienreiz iedunkātu. Snaiperis par nelaimi, arī nav patstāvīgi inventārā pieejams, tātad slepenā, klusā taktika pamatīgi tiek iedragāta blakus Rembo stilam, kas arī būtu visjautrākais, ja vien vadība tik ļoti nečakarētos vairumā gadijumu. Priekš spiegu spēles, slepenā un klusā taktika pārāk ir atstāta novārtā.

Spēlē, atkarībā no veida, kā attīstat savu varoni, atveras dažādi skilli, kurus var izmantot ik pēc noteikta noilguma, kā maģijas klasiskajos RPG. Piemēram, neredzamības ieslēgšana, precīza upura piebeigšana, pastiprinātas tuvcīņas spējas, uzlabotas buņas utt uz 10-30 sekundēm. Vairākas no šīm spējām pie apgreidiem paliek patstāvīgas, piemēram pretinieku redzēšana cauri sienām ikreiz kad notupjaties, kas spēles procesu padara izteikti vienkāršu.

Lieki teikt, ka pats kauju process un misijas ir vissliktākā daļa spēlē. Tās pārsvarā atkārtojas, ir vienveidīgas, gļukainas. Spēcīgākais pluss ir sarunas, lēmumu pieņemšana, seku vērošana, e-pastu sistēma un melnais tirgus. Praktiski viss, kas ir starp misijām. Spēlētājs var sūtīt, saņemt e-pastus no citiem personāžiem spēles pasaulē, lai attīstītu attiecības, gūtu papildus ienākumus, uzdevumus utt.

Vēl viena sāpīga tēma ir minispēles, kurās ietilpst durvju atmūķēšana, datoru uzlaušana, drošības sistēmu apiešana utt. Durvju atmūķēšana ar peli ir pārlieku vienkārša. Ja drošības sistēmu apiešana pie vienkāršākajiem variantiem vel ir normāla, tad pie 10 punktu sameklēšanas labirintā paliek diezgan neiespējama. Un pats trakākais ir datoru uzlaušana, kas īstenota kā nemainīgu ciparu atrašana, ciparu jūrā, un divu kodu uzbīdīšana uz tiem, laikā. Patiešam prasa no spēlētāja kārtīgu smadzeņu un acu piepūli.

Grafiski spēle nepavisam neatbilst 2010. gadam. Lai gan būvēta uz Unreal 3 dzinēja, ļoti slikti optimizēta, gļukaina un izskatās grafiski novecojusi. Personāžu modeļu kustībām sarunu laikā nav ne vainas, bet seju animācijas ir briesmīgas kā parasti un animācijas kaujas laukā rada vairumu smieklu lēkmes. Personāža pārvietošanās ‘tupus’ ir vienkārši cilvēka ķermeņa parodēšana. Animācijas ir saraustītas, gļukainas, nepabeigtas, tā pat kā pārējais spēles process. Arī iepriekš Obsidian nav izcēlušies ar spēcīgiem grafiskajiem risinājumiem, bet šoreiz slikta grafika iegūst jaunu nozīmi. Skaņas, mūzika, dialogi gan ir līmenī. Ieroču skaņas varēja būt daudzveidīgākas un kvalitatīvākas. Dialogi, atšķirībā no vairuma RPG nav pliekani, truli un absurdi, taču pilnīgi reālistiski un organiski atbilstoši videi. Personāži, varums spilgti, atmiņā paliekoši un nostrādāti. Lai atbildētu dialogā nav neierobežots laiks kā Bioware spēlēm, un nenonāksiet situācijā, kur abi sarunas dalībnieki neveikli blenž klusumā viens uz otru, kamēr spēlētājs izdomā, ko atbildēt. Kamēr kāds no personāžiem runā ir jāizdomā, kādā veidā atbildēt – agresīvi, cienoši, flirtējot, jokojoties utt. Nekad netiek piedāvāti konkrēti teksti, tikai veids. Atkarībā kā atbildēsiet un kāds ir jūsu sarunas partnera psiholoģiskais profils, uzlabosiet vai pasliktināsiet attiecības ar konkrēto kadru.

Kopumā, idejiski Alpha protocol ir ļoti spēcīgs un lielisks, taču šo ideju īstenošana ir pilnībā greiza. Grūti pateikt, vai tas ir Segas nopelns, sasteidzot kārtējo projektu, vai Obsidian ir palikuši pavisam netalantīgi un nu jau sāk veidot spēles zemas kvalitātes indie kompāniju līmenī. Grafiski spēle izskatās atpalikusi, vadība ir nožēlojamā līmenī. AI ir viens no stulbākajiem ne tikai pēdējā laikā, bet spēļu vēsturē vispār. Misijas ir vienveidīgas. Taču ja esat kārtīgs RPG fans, nekas no tā visa nebūs ceļā spēles pārspēlēšanai, jo lomu spēles daļa ir vienkārši fantastiski detalizēta un labi nostrādāta. Reizēm patiešām var sajusties kā īsts spiegs plānojot misijas, pārdodot zagtu informāciju, veicot ātrus lēmumus kaujas laukā, vai uzstādot noklausīšanās ierīces CIP ēkās. Spēle pilnīgi noteikti nav ieteicama šuteru faniem, taču ja krāmēt soļus iekš Fallout 2 un Baldur`s Gate nelikās garlaicīgi, šis projekts varētu pat patikt. Patiks ļoti šaurai, izteiktu mazohistu grupai un īstiem spiegu, un RPG faniem. Grūti pateikt vai spēle ir nepabeigta vai vienkārši salūzusi, jo gļuki ir daudz vairāk kā viens neliels ielāps varētu izlabot.  Jebkurā gadijumā, neskatoties uz visiem mīnusiem, tūlīt iešu cauri otro reizi.

Vienā teikumā: Ļoti spēcīgs RPG ar ļoti sliktu tehnisko izpildījumu.

Tā vien šķiet, ka Valve beidzot sāk īstenot kaut kādu nebūt kompromisu starp nesen dzirdētajiem fanu palīgā saucieniem un pilnīgu fanu ignorēšanu. Valve ir nodevusi spēlētāju rokās, nepabeigtu CSS uzlabojumu, kas pašlaik vēl ir Beta testu stadijā, bet jau piedāvā nelielu ieskatu, kas ir gaidāms drīzumā.

Kopumā visi uzlabojumi ir spēles procesā nevis satura papildinājumā, tātad jau sākumā noskaidrojam, ka nekādi jauni ieroči vai kartes pašlaik vēl nav. Galvenais, kas pašlaik ir mainijies ir statistikas sistēma. CSS ir ieguvis līdzīgu statistiku kā Team Fortress 2. Spēles izvēlnē var redzēt detalizētu statistiku par visu spēles vēsturi. Tā kā līdz šim piedāvāja tikai 3. personas programmatūra – AMX mod un Psychostats.

Bez tā, CSS beidzot ir ieguvis sasniegumus. Veselus 145. Tātad, ir ko vērt vaļā ilgu laiku.  Tieši tā pat kā Team Fortress 2, arī CSS sasniegumi ir sadalīti pa tēmām un dažādas grūtības pakāpes.

Pašā spēlē ir nomainīta statistikas tabula. Spēle ir ieguvusi nāves kameru, kas pēc spēlētāja miršanas parāda vaininieku palēninājumā. Spēlei ir pievienota dominēšanas un atriebības sistēma. Par katru dominēšanu spēlētajs iegūst zvaigzni. Iespējams sakrāt līdz pat trim. Tad par šī spēlētāja nogalināšanu pretinieku komandas pārstāvis iegūst īpašu atalgojumu.

Lielākais satraukums pašlaik ir par serveru skaitu. Tā vien izskatās, ka pēc atjaunošanas uz Beta versiju, vairs nav pieejami vecie serveri, un var spēlēt tikai īpašajos Beta serveros, jeb vēlāk update`otajos serveros, kas uzkrāj statistiku pēc Steam standartiem un izsniedz spēlētājiem sasniegumus. Tā, ka pašlaik lielākais šķērslis pāriet jau uz Beta versiju, vai vēlāk uz atvērtās Betas versiju, varētu būt serveru trūkums. Kā arī jāgaida, līdz populārākie, labākie serveri spers soli uzlabotā CSS virzienā.

Vēl viens elements, kas nepatīkami pārsteidz ir spēles ātrums, kas nu jau gandrīz sasniedz Quake apmērus. Iespējams gan, ka tā ir īslaicīga problēma, vai iespēja tikai dažos serveros, jo palielinātais ātrums nebija novērots visur. Un spriežot pēc spēlētāju lamāšanās forumos, palielinātais ātrums, cerams, iespējami drīz tiks novākts.

Tā kā Valve vēlreiz ir pieķērusies pie sava superslavenā online šutera uzlabošanas, ļoti iespējams, ka ar laiku tiks sagaidīti arvien jauni uzlabojumi un satura papildinājumi līdzīgi, kā tas pašlaik notiek ar Team Fortress 2. Iespējams, ka pie šī paša uzlabojuma, līdz Betas beigām būs gaidāmi vēl jauninājumi, kas veco šuteri padarīs līdzvērtīgāku mūsdienu FPS grāvējiem. Tomēr jāsaka, ka ar atsevišķām lietām Valve jau pašām pamatā sāk šaut garām un sāk labot lietas, kas nemaz nebija beigtas pašā sākumā. Piemēram paātrinātā spēles gaita un pārlabotā lēkāšanas sistēma. Tā pat nepamet sajūta, ka Valve ir uzrakusi vecos CSS failus, galvenokārt dēļ MAC, uz kā tiks portēta spēle līdz ar steam, tapēc visus čempionātiem noderīgos un kompedatīvos elementus pārtaisot līdzīgākus Modern Warfare un konsolistu prasībām. Ļoti iespējams, ka pēc lielā atjaunojuma CSS vairs nebūs tikai Hardcore šāvēju spēle, bet vairāk spēlējama arī parastajam jeb svētdienas spēlētājam.

Pašlaik Beta versija izskatās, ka ir slēgtā un ir jau sasniegusi maksimālo lietotāju skaitu, taču varat šeit sekot līdz, kad versija tiks atvērta jauniem lietotājiem.

Microsoft ir spērusi, netipisku soli un nodevusi vienu no savām spēlem abandonware klubiņam. Runa iet par Mechwarrior seriāla pēdejo daļu. Tagad to pavisam officiāli drīkst ielādēt un spēlēt bez maksas.

Pašlaik tiek strādāts pie pavisam jaunas Mechwarrior spēles, ar mūsdienām atbilstošu grafisko noformējumu un spēles procesa iespējām – tai skaitā pilsētu graušanu. Spēle iznāks tikai uz PC un X360 platformām, par cik izdevējs, joprojām ir Microsoft. Vēl gan nav paziņots izdošanas datums, taču ir apskatās neliels tīzeris.

Lai popularizētu jauno seriāla daļu, Microsoft nolēmuši bez maksas atdot – 2000. gadā iznākušo Mechwarrior 4, lai iepazīstinātu jaunos spēlētājus, ar agrāk tik ļoti populāro robotu-tanku frančīzi. Līdz šim spēli varēja ielādēt šeit, taču īslaicīgi lapa nedarbojas, jo kā izrādās, Mechwarrior 4 bez maksas, joprojām ir negaidīti populāra un paspēja pilnībā sagraut MekTek serverus. Jebkurā gadijumā, varat šo lapu saglabāt bookmark`os un gaidīt, kad serveri atgriezīsies ierindā, lai varētu ielādēt Mechwarrior 4 ar visiem papildinājumiem.

Atjaunots – atjaunotas saites, kurās ielādēt spēli.

Sems Fišers beidzot ir atgriezies arī uz PC. Kā jau ierasts ar UbiSoft, tad PC versija dabū kārtīgi aizkavēties. Prieks vismaz, ka iznāca vispār. Sema Fišera piedzīvojumi ir pārbūvēti līdz nepazīšanai, jo vēl vienu tādu pašu spēli sērijā, kurā, visas daļas izskatās vienādi zaļganas, fani vairs nevarētu izturēt.

SCC ir devies vēl tālāk pa to pašu taciņu, kuru aizsāka Double Agent. Kā parasti visi cenšas Splinter Cell salīdzināt ar Metal Gear Solid, nevienam nezināmu iemeslu dēļ. Līdz šim tas bija tā pat kā salīdzināt Mocarta simfonijas ar šprotēm. Sākot ar Conviction, beidzot ir gana daudz ko patiešām salīdzināt. Sākot no vājas stealth atblāzmas, un beidzot ar pārspīlēti daudz video ielaidumiem un smedzenes mežģošu sazvērestību mākoni. Priekš manis, Splinter Cell Conviction izskatās pēc Metal Gear Solid un ’24′ pārošanās rezultāta.

Tiem, kas nav lietas kursā, iepriekšējās daļas laikā (Double Agent), Sems iefiltrējās terroristu grupā, lai piebeigtu viņus no iekšpuses, pa to laiku, tika nogalināta viņa meita un labs draugs. Rezultātā Trešā Ešlona aģents pameta darbu aģentūrā un devās pagrīdē atrast meitas slepkavas. Tur arī sākas šī daļa. Slēpjoties ēnās ne vairs valdības norādijumu dēļ, bet gan paša interesēs. Tā kā valdība vairs nesponsorē dārgo gadžetu piegādi, nākas improvizēt ar visu kas ir apkārt, un Ubisoft ir izdomājuši, ka izmantojamās vides ietvaros, šoreiz vajadzētu iesaistīt arī civiliedzīvotājus. Slēpšanās šoreiz notiks ne vairs tik ļoti ēnās, kā cilvēku pūļos. Sižets un spēles stilistika vietām atsauc atmiņā arī Max Payne atriebības pilno krusta gājienu

Spēles process ir paātrinājies vismaz divas reizes. Vairs nav nepieciešams kārtīgi pārdomāt taktiku un tad doties pa vienam vien izslēgt visus sargus telpā. Šoreiz, var dažu sekunžu laikā, nomērķēt automātisko šaušanu uz dažiem pretiniekiem, pēc tam ar visparastāko automātu un granātām, Rembo stilā, tikt galā ar pārējiem. Sems spēlē, beidzot atgādina tos slepenos aģentus filmās, kas brutāli ielaužas telpā un tad, sitot, sperot un šaujot ar klusinātāju dažās sekundēs ‘iztīra’ spēcīgi apsargātu telpu. Lai tas būtu iespējams, mūsu vecais protagonists ir ieguvis jaunas spējas. Rāpot pa sienām (Ubisoft taisija arī Assassin`s Creed), mest pretiniekus ārā pa logiem, iepriekš notēmēt uz vairakiem pretiniekiem, pēc tam automatizēti ļaut datoram apšaut mēķus, pacelt jebkuru nomesto ieroci un izmantot aizsegus, pa modernajai konsoļu šaušanas modei.

Vairāk tiek akcentētas AI darbības. Tagad ir iespējams apmānīt pretiniekus, un apiet tiem no aizmugures, jo stulbie boti atceras pēdējo vietu līmenī, kur tie redzēja Semu, tad pārdrošā gaitā un nepiesedzot sev aizmuguri, dodas Semu meklēt tieši uz turieni. Sema uzdevums, šeit ir acīmredzams, pieiet no aizmugures un kārtīgi nointervēt nelaimīgo upuri. Pretiniekus ir iespējams vienkārši sabaidīt, lai tie sāktu histēriski šaut tumsā. AI pretinieku izsaucieni un sarunas, kaujas laikā ir tikpat kaitinošas kā pārlādes atgādinājumi klasiskajā Half-Life 2. Pretinieki nemitīgi, pāri telpai izkliedz visas savas, domas, sapņus, cerības un taktiskās idejas. Spēlētājs jūtas tā it kā spētu lasīt pretinieku domas. Garīgi atpalikušu pretinieku, jo izkliegtie teksti visbiežāk aprobežojas līdz diviem, vienas kaujas laikā. Un tie apklust tikai tad, kad AI ir beigts. Vēl viens elements, kas niknumu pret robotīgajām lellēm padara personīgu. Tā pat pamanāmības stabiņu ir nomainijusi krāsu pazušana. Kad esat neredzams, viss paliek melnbalts. Vienkārši. Pārrunu metodes, kopš seriāla pirmās spēles ir attīstījušās, līdz upura galvas dauzīšanai pret visām ierīcēm telpā. Izlietņu skaldīšana ar terrorista galvu, jau ir paspējusi kļūt par spēles zīmotni. ‘Intervējot’ kārtējo ‘slikto’ personāžu, uzmanība novēršas no teiktā, tā vietā visu laiku gribas meklēt telpā arvien jaunas un interesantas vietas, pret ko padauzīt nelaimē nonākušo Savienoto Valstu ienaidnieku.

Spēles procesam klāt ir nākusi iespēja kolekcionēt un apgreidot ieročus. Ik pa laikam līmeņos atrodas ieroču, kastes, pie kurām pieejot var salikt ekipējumu, nomainīt ieročus, apgreidot esošos utt. Taču, lai tie būtu pieejami, tie vismaz vienreiz ir jāpaceļ no kāda upura.

Daudzspēlētāju režīms nav īsti mainijies kopš Chaos Theory. Ir iespējams saslēgties kopā ar draugiem un spēlēt kooperatīva misijas vai vienam pret otru. Vienīgi pats spēles process daudzspēlētāju režīmā piedāvā, nu jau pavisam citu garšu, kas vairāk atgādina Army of Two nekā Splinter Cell.

Tehniski spēle ir būvēta uz Unreal 3 dzinēja, taču nepierasti slikti optimizēta. Prasīs kārtīgus dzelžus spēlētāja datorā, lai ne tikai izbaudītu spēles skaistumu, bet lai vienkārši spēli varētu palaist uz minimālajiem uzstādijumiem. Acīmredzot Xbox 360 bija galvenais uz ko Ubi ir koncentrējušies. Atkal. Tehniski reizēm ir piedzīvojami vadības gļuki, kas liek ‘ieķerties pogām’, un pat pēc pogu atlaišanas, Semam turpināt darīt pirms 3 sekundēm norādītās darbības. Jebkurā gadijumā, rodas iespaids, ka šo spēli vadīt ar klaviatūru un peli ir, kā minimums, 10 reizes ērtāk nekā ar pulti. ‘Tīrīt’ telpas, lekt ārā pa logiem, šaut un spridzināt ar peli šoreiz noteikti ir daudz ērtāk, ņemot vērā, ka spēles procesa ātrums ir pielīdzinājies kārtīgam FPS. Ieskaņojums ir līmenī. Sems joprojām ir saglabājis savu ikoniski dunošo balsi, vides demolēšānas trokšņi lieliski papildina attēlu un muzikālais pavadījums turpina Tom Clansy seriāla tradīcijas.

Kopumā Ubisoft ir paveicis kārtīgu darbu pie plastiskās operācijas, padarot, citādi apnikušo un nedaudz nomācošo spēles procesu krāsaināku. Misiju norādijumu attēlošana uz māju sienām ir interesants dizaina elements, kas padara visu spēli vēl popsīgāku, nekā Metal Gear Solid atblāzmas, katrā spēles procesa minūtē. Sižets un divkosīgie varoņi spēcīgi atgādina kārtējo ’24′ sezonu, taču daudz asiņainākā un aizraujošakā formātā. Tādi līmeņi, kā ‘Pirms 10 gadiem irākā’ (~3. līmenis spēlē), pilnībā izdemolē Splinter Cell pamatideju, iedodot spēlētājam AK-47, gaišu dienu klajā tuksnesī un armiju ar arābiem, piesaistot to konsolistu uzmanību, kam Gears Of War un Halo liekas, apskaidrību nesoši un vēzi ārstējoši grāvēji. Ja jums nepatika pirmās 4 Splinter Cell daļas, ar šo viss var mainīties. Noteikti visaizraujošākā un jestrākā daļa seriālā. Jauna publika tiks noteikti piesaistīta, iespējams pat kārtīga varza Metal Gear fanu. Spēle ir stilīga, aizraujoša, ātra, interesanta un paspēj piedāvāt ne tikai bezsmadzeņu izšaudīšanos, vai ieskatu taktisko šuteru pasaulē, bet atbalsta, nu jau otrajā plānā nogrūztās stealth action vērtības un piegādā laba sižeta cienītājiem, pietiekami sarežģītu stāstu arī priekš dvēseles, ne tikai šaušanu priekš īkšķiem. Ja patika pirmās 4 daļas, noteikti gribēsies redzēt sižeta turpinājumu, kā arī būs gana daudz ēnas kur slēpties. Pārējiem, ļoti kvalitatīvs un aizraujošs  Džeka Bauera simulators. Daudz tumšāka, daudz brutālāka un vēl jo mazāk domāta bērniem par visām iepriekšējām kopā.

Vienā teikumā: Revolūcija Splinter Cell seriālā, kas noteikti ir vērsta pareizajā virzienā, padarot Conviction par labāko spēli seriālā.

Sandbox tipa spēles ir ieguvušas vēl vienu nosaukumu savās rindās. Šoreiz sirreāls šuteris, kas koncentrējas uz kaskadieru triku izpildīšanu. Beidzot ir iznākusi demo versija, ko pašlaik var iegūt Steam`ā. Tad kāds ir Just Cause  turpinājums uz PC?

Negribu jau raksta sākumā nospoilot taču Just Cause 2 Demo versija ir šī brīža lielākā vilšanās spēļu industrijā šogad. Zemāk uzskaitijums kāpēc.

Sižetiski, demo versiju vērtēt būtu vienkārši muļķīgi, jo cik daudz gan var izstāstīt 30 minūšu spēles versijā? Spēlētājs ir kaut kāds pretošanās kustības pārstāvis, kas sadarbojas ar komiksu cienīgu dumpinieku apvienību, lai … vienkārši izārdītu apkārtni un traucētu naktīs mierīgi gulēt vietējiem iedzīvotājiem. Grūti saprast, vai spēle izmanto lielu devu, īpaši izsmalcināta sarkasma, ko man neizdodas atkost, vai tiešam dialogi un sižeta ievads ir 95. gada šuteru līmenī? Veidotāji, centās uzsvērt, ka spēles ietvaros viņi atkāpšoties no reālisma, jautrības labad, tāpēc uz šo pievēršu acis, lai gan bērndārznieku līmeņa muļķības, kā sižetiskais balsts, nekad nav laba liecība par spēli, pat ja sižets tiek nodots kā mazsvarīgs.

Pēc pārdesmit sekundēm briesmīgas kvalitātes cutscene`as, kontroles tiek nodotas mums un var sākties spēlēšana. Spēli sākam, kalna galā, kur jāpaceļ pāris ieroči, jāsašauj pāris sprāgstošās mucas, un tas viss ietilpst spēlētāja apmācības procesā. Staigāšanas apvienošana ar granātu mešanu, guerilla tipa karēvim ir pārāk komplicētu darbību apvienojums, tāpēc to nav iespējams īstenot.

Pēc pāris minūšu šaudīšanās, dodamies pie kalna malas un ar artistisku palēcienu metamies lejā. Ar Space taustiņu, varot atvērt izpletni, taču dīvainas sagadīšanās dēļ, galvenā varoņa kāja ir ieķērusies klinst sienā, tapēc ar milzīgu ātrumu un savādām piruetēm mūsu karevis sļūc lejā pa kalna nogāzi, neatbildēdams uz nevienu nospiesto taustiņu. Kalna pakājē dzīvības stabiņš ir izbeidzies un mums tiek iedota vēl viena dzīvība, lai sāktu no sākuma. Pirmais mēģinājums neveiksmīgs.

Pieejam atkal pie malas. Šoreiz izmeklējam stāvāko sienu, un ar kārtīgu ieskrējienu metamies pār kraujas malu. Šoreiz izdodas atrauties no zemes un pat atvērt izpletni. Taču dīvainā kārtā, krišanas ātrums tik pat kā nesamazinās. Dodamies lejā kā akmens, vairāk pa vertikāli nekā uz priekšu. Dīvainā kārtā piezemējoties, izdzīvojam, taču esam tuksneša vidū, un tikai tālumā var dzirdēt braucam mašīnas, pa taisno lielceļu. Sākas laika atskaite, kas nomācoši ātri atskaita 30 minūtes, kuras mums atļauts spēlēt.

Beidzot tiekot līdz šosejai, turpinājums notiek intuitīvi, balstoties uz GTA seriālu. Pāris šavieni, mašīnas nolaupīšana un dodamies ciemata virzienā. Mašīnu vadība ir katastrofāla. Ir grūti raksturot sajūtas, taču ir pilnīgi skaidrs, ka es pār transporta līdzekli nevaldu. Pār to valda kaut kādas mistiskas piedzērušās fejas zem motora pārsega.

Pie pirmajiem šāvieniem, acīmredzot tiek sacelta trauksme un mani sāk ielenkt vietējie likumsargi uz motorolleriem. Uz mani tiek šauts, sašautas riepas. Ja līdz šim nevarēja īsti saprast pēc kādas planētas likumiem darbojas mašīnu fizika, tad tagad to nav iespējams noturēt uz ceļa arī taisni. Paldies dievam, veidotāji ir izstrādājuši risinājumu, un kaskadiera cienīgā veidā, uzlecam uz mašīnas jumta, atveram izpletni un .. domājams, nedz ātrums nedz vējš šajā reģionā nespēj pretoties milzīgajam gravitātes spēkam, jo atkal krītam lejā kā akmens, nepārspīlējot, 3 metrus no izpletņa atvēršanas vietas. Rodas jautājums, kāda jēga, atvērt izpletni virs ātri braucošas mašīnas, ja tā nav iespējams pacelties gaisā, lai vismaz aizplanētu līdz tuvākajai ēkai, aizsegam. Vienīgā iespēja pārvietoties kaut kur ar izpletni, ir nemitīgi pieķerties ar āķi pie objektiem zemāk, lai tiktu uz priekšu.

Pie vienas no rokām mums ir āķis, kuru izšaujot var pieķerties objektiem, tādējādi pārvietojoties no mašīnas uz mašīnu bionic Commando stilā. Tiesa sistēma nedarbojas tik precīzi kā gribētos, vismaz ne PC demo versijā. Pieķerties objektiem ir pagrūti sliktās vadības dēļ, neprecīzi. Vienīgais, kas sanāk ļoti labi, sist ar āķi, blakus esošiem pretiniekiem, kad beidzas patronas, un tas notiek ļoti bieži.

Vairāk neizplūdīšu savā prasmju trūkumā, normāli spēlēt šo gara darbu. Tas ko gribēju pateikt. Spēles vadība ir tik ļoti sačakarēta, cik nu vienā projektā to var izdarīt. Fizika darbojas pēc viduslaiku buramvārdu grāmatas nosacījumiem. Kontroles viebiežak nedara to ko tām vajadzētu, pārējos gadijumos tehniskas dabas gļuki liedz izdarīt to ko vēlētos. Varonis nemitīgi iesprūst sienās, sāk slīdēt nekontrolējami lejā pa kalniem utt. No 30 minūšu atvēlētā laika 20 minūtes nāksies pavadīt skrienot vienam pašam pa tuksnesi līdz tuvākajam ceļam, lai dabūtu vēl vienu nevadāmu transporta līdzekli. Līmenis ir izteikti tukšs, kā tuksnesim pienāktos, un tajā nav praktiski nekā ko  darīt. Mūsu uzdevums ir iznīcināt visu, kas atrodas pa ceļam, taču visbiežak pa ceļam atrodas tikai kaktusi. Pretinieki arī ir izkāpuši no aizvēsturiska šaujamgabala un pilnīgi dezorientēti vai nu riņķo spēlētāja transporta līdzekli, vai vienkārši biedē iedzīvotājus šaujot sev pēdās. Arī grafiski spēle atgādina 2007. gadu, nevis 2010. No demo versijas grūti pateikt, vai visas šīs problēmas ir tikai konkrētajā tuksneša līmenī, vai tas ir kārtīgs pilnās versijas atainojums. Jebkurā gadijumā, demo versija ir viena no briesmīgākajām priekš AAA projektiem pēdējos gados. Un vienīgais, ko gribas darīt ir mest pamatīgu līkumu pilnajai versijai. Rodas iespaids, ka sabiedrībai ir nodota Alpha stadijas spēle, nevis fināla produkts. Bagi, kontroles trūkums, fizikas kvalitāte un līdz ar to arī jautrības trūkums, padara šo projektu, par lielāko vilšanos pēdējo gadu laikā. Spēle vienkārši nedarbojas.

Vienā teikumā: Sabeigti nervi triecoties pēc vienkāršas jautrības.