Neatceros vairs kādā veidā, taču manā uzmanības lokā nonāca šis klasiskais meistardarbs, kas tālajā 2006. gadā ieguva gada spēles statusu. Funcom – tie paši Anachy Online un Age of Conan izstrādātāji izstrādāja klasiska meistardarba turpinājumu, pievienojot vien spēles nosaukumā vārdu Dreamfall.

Tātad spēles darbība norisinās vienlaicīgi vairākās vietās. Galvenā sižeta līnija norisinās nākotnē. Laiku ir grūti noteikt un tas nekur arī netiek izcelts. Taču spēles gaitā, nāksies vadīt personāžus arī savādā iedomu pasaulē. Tātad nāksies spēlēt ar vairākiem personāžiem, kas kopīgi spēlētājam atstāstīs spēles sižetu un galveno domu. Sižets, šķiet ir saistīts ar spēles pirmo daļu, kuru gan vēl neesmu spēlējis, tapēc precīzi izskaidrot nevarēšu. Viena no galenajām varonēm – Zoi – satiek draugu, kas lūdz paņemt viņa vietā paciņu ar informāciju no kāda organizācijas darbinieka. Negaidīti viss sarežģās, kad Zoi uzbrūk nezināmas organizācijas pārstāvji, un draugs, kas lūdz palīdzību pazūd bez pēdām. Spēles galvenā varone cenšas izsekot drauga atstātajām norādēm, lai viņu atrastu. Varoņu maiņa dažos gadijumos gan nedaudz nosit no sliedēm, noraujot viena varoņa piedzīvojumus īpaši nozīmīgos momentos, lai paturpinātu nedaudz ar citu.

Spēles žanrs svārstās kaut kur starp kvestu un adventure. Jo, lai gan spēles galvenais process, ir risināt mīklas, lai turpinātu sižeta attīstību, tajā nākas arī pa laikam izkauties izmantojot primitīvu kauju sistēmu, kā arī izmantot zagšanās paņēmienus, lai apietu pretiniekus. Spēle satur ļoti daudzveidīgus uzdevumus. To skaitā ne tikai tipiskās objektu atrašanas un datoru uzlaušanas, bet arī guļošu sargsuņu apiešanas, bēgšana no policijas, citu personāžu glābšana no pretiniekiem utt. Tiesa mīklu grūtības pakāpe ir tik zema, ka rodas iespaids, ka tās tikai papildina stāsta atstāstīšanu, lai spēlētājs nekļūtu par pilnīgu skatītāju un tiktu iesaistīts procesā. Video rullīšu daudzums spēlē gandrīz vai ir Metal Gear Solid seriāla apmēros, vienīgi šajā gadijumā tas ir atbilstoši, jo spēle pamatā ir kvests.

Spēlē ik pa laikam iespējamas arī atbilžu variantu izvēles sarunu laikā. Dialogi ir diezgan dabiski un kvalitatīvi, un vairumā gadijumu negarlaiko, bet lieliski pilda savu uzdevumu un atstāsta sižetu. Dažādu atbilžu variantu izvēle diemžēl neiespaido sižeta attīstību, tikai dialogu izteiksmi. Tiesa, to izpildes ātrums un personāžu kokainās kustības ir norakstāmas uz spēles izdošanas gada rēķina. Sarunas reizēm varētu likties pārāk lēnas un samākslotas, taču paši dialogu teksti ir lieliski. Personāži ir tikpat dabiski cik to teksti un lieliski atšķiras viens no otra, un pats galvenais, paliek atmiņā.

Lokācijas ir viens no spēles labākajiem aspektiem. Tās nekad nekļūst apnicīgas. Lai gan to izmērs, no 2010. gada skatpunkta ir smieklīgi mazs, to vizuālais noformējums un daudzveidība ir izcila. Nekad nerodas sajūta, ka viss kaut kur jau ir redzēts. Visas, spēles procesa darbības vietas ir specifiskas, unikālas un tajās jāpavada tikai tik daudz laika, lai tās nesāktu apnikt.

Audio ieskaņojums ir ļoti kvalitatīvs. Ierunātie tēli kvalitatīvi. Muzikālais pavadījums patīkams un tas pat tika izdots atsevišķi diskā, tajā pašā 2006. gadā. Grafiski spēle izskatās pieņemami. Līmeņu detalizācija un dizains ir gana labs arī mūsdienās izlutinātajiem spēlmaņiem.

Kopumā Dreamfall The longest Journey ir izcila piedzīvojumu spēle. Vadība, vismaz uz PC ir nedaudz ierūsējusi, un tā kā spēle nav izdota pēdējos pāris gados, tad grafiski ir nedaudz novecojusi. Taču pats spēles process kārtīgi spēj ieraut un neļauj aizmirst par pasauli un varoņiem, kamēr stāsts nav pabeigts. Sižets kārtīgi spēj aizraut, ieinteresēt. Dialogi ir kvalitatīvi uzrakstīti un veiksmīgi ierunāti. Uzdevumu daudzveidība ir lielisks paraugs arī mūsdienu spēlēm. Līmeņu daudzveidība un dizains ir vienkārši izcils. Atšķirībā no tādiem kvestu paraugiem kā Syberia vai Monkey Island, šeit katra lokācija spēlē krasi atšķiras un paliek atmiņā. Spēle patiks laba sižeta un kvestu cienītājiem. Nepatiks strauju action spēļu cienītājiem, jo esošā kauju sistēma ir primitīva, lēna un ļoti reti izmantojama spēlē. Neskatoties uz grafiskajām un vadības nepilnībām, tik aizraujošus projektus reti kad nākas spēlēt. Rakstnieki no Funcom patiešām zina, kā noturēt uzmanību.

Vienā teikumā: Pilnīgi pamatoti viens no labākajiem kvestiem.

Pateicoties pēdējā laika RPG monstriem – Fallout 3 un Dragon Age Origins, rodas vēlme pamēģināt klasiskās RPG spēles, par kurām hardcore geimeri ir tādā sajūsmā, ka visas jaunās versijas nolīdzina līdz ar zemi. Vai tiešām šīs vecās spēles ir tik ļoti labākas? Laiciņu atpakaļ jau apskatiju Fallout 2. Šoreiz kārta D&D klasikas šedevram – Icewind Dale II.

ID2 iznāca, ne tik tālajā 2002. gadā. Laikā, kad pasaule jau bija ieguvusi izcilo Baldur`s Gate seriālu, kā arī gaidija iznākam Neverwinter nights otro versiju. Tehnoloģiski spēle jau tajā laikā bija novecojusi un līdzīgi kā Diablo 2 turējās uz vecāka dzinēja un vizuāli nespēja turēties līdz sāncenšiem, taču mākslinieciskais perfekcionisms un spēlējamības noslīpētība, vienalga noturēja spēli topu augšgalā.

Spēles sākumā mūsu komanda ar kuģi tiek atvesta uz pilsētu vārdā – Targos . Neesmu spēlējis pirmo daļu, tapēc priekšvēsturi pastāstīt nevarēšu. Taču šajā spēlē, pilsētai uzbrūk orki, pret kuriem tad iesākumā jāpalīdz aizstāvēties. Pēc tam jāsāk kalt kara plāni, lai pavisam tiktu galā ar uzbrucējiem un atklātu to nolūkus. Jau nosaukums norāda uz to, ka visu spēles laiku nāksies pavadīt tālu ziemeļos, kur ārpasaules platības klāj sniega kārtas un vienīgās mainīgās vides ir iekštelpas, alas un tempļi.

Pašos pamatos spēles mehānika tik ļoti neatšķiras no mūsdienu RPG. Un es šeit runāju par RPG nevis Hack n` Slash. Spēles sākumā izveidojam komandu ar speciālistiem. Sabalansēta komanda ir panākumu atslēga. Tiem, kas kaut reizi ir spēlējuši MMO reidus vari grupu līmeņus, tiem problēmām nevajadzētu būt, jo taktikas mikromenedžements ir tas pats. Dažus sitējus, pāris ārstētājus aizmugurē, kādu lokšāvēju. Protams, ja prasmes un izdoma atļauj, var veidot visdažādākās kombinācijas un censties pieveikt spēli.

Lielākā atšķirība – ir nepieciešamas spējīgākas smadzenes un mūsdienu izlutinātie, slinkie geimeri nesapratīs īsti ko darīt. Pirmām kārtām, ir jāsagatavojas uz lasīšanu, jo ierunāta ir maza daļa tekstu. Nav arī konkrēta kvestu loga, kur pa punktiem ērti tiek pierakstīs darāmais. Tas jādara vai nu pašam uz papīra lapas, vai jālasa cauri viss žurnāls, kā jau klasiskajos RPG. Kopumā galvenā lieta, kas var atbaidīt mūsdienu geimeri ir tieši lietotāju interfeiss, kas pēc mūsdienu standartiem ir izteikti neērts. Viss spēles vadības process ir balstīts uz D&D stilistiku, daudz tekstiem ko lasīt, lai iejustos pasaulē. Šī nav spēle piecām minūtēm dienā ar popsīgi seklu spēles procesu un pieejamību.

Kopējais spēles sarežģītības līmenis ir patiešām augsts, un bez iepriekšejas RPG pieredzes, pat vidējie grūtības līmeņi varētu sagādāt milzīgas problēmas. Spēle nepiedod kļūdas. Ja kaujas laukā nomirst kāds no spēlētāja varoņiem, viņš patiešam nomirst un pēc kaujas vairs augšā neceļas. Vienīgais veids, kā piecelt aizgājēju, ir par milzīgām naudas summām pie īpaši prasmīgiem burvjiem. Pretinieku burvji bieži izmantos maģijas, ka dažreiz pat pilnībā paralizē visu grupu, un tad atliek bezpalīdzīgi vērot, kā lēnām pretienieku pūlis piebeidz katru no personāžiem. UI neatvieglo spēles procesu – lielākā daļa maģiju darbojas tikai vienreiz spēles dienā, otra puse vai nu ir noslēptas un nav ērti izvelkamas uz ātrās piekļuves pogām, vai vienkārši bez paskaidrojumiem, nav aktīvas, tāpēc bieži vien arī burvji dabū sist pretiniekus ar pieķi vai nomētāt ar molotova kokteiļiem. Spēlē ir īstenots labs antipirātisma pasākums – visa palīdzība, acīmredzot ir salikta līdz nākošajā grāmatiņā, jo pašā spēlē palīdzības sadaļas nav vispār un visu nākas apgūt pašam.

Vides dizains bieži vien piklibo no kauju skatpunkta. bieži nākas sastapties ar pretinieku šaurās elejās, kur kārtīgi sišanai, pretiniekam var piekļūt tikai viens personāžs, kamēr pārējie stāv aizmugurē un uzmundrina darītāju. Tā pat spēlētāja varoņu grupa ir diezgan pastulba. Personāži bieži kaut kur ieķeras, aizmirstas kādā lokācijā, vai jautrības labad atrod garāko ceļu, kā nokļūt līdz norādītajam punktam, bieži nebaidoties skriet cauri arī pretinieku pūļiem. Ja veidotājiem problēmas ir sagādājusi botu waypoint`u izlikšana 2 dimensiju kartē, tad vairs nerodas jautājumi par lielākām ķibelēm spēlē.

Spēles procesa dizains ir koncentrēts uz pieredzējušiem RPG spēlētājiem. Spēles sākums nav vienkāršs, un pēc tam nesarežģās. Spēles sarežģītības progresijas līkne, drīzāk ir slīpa taisna līnija ar tālāko galu uz leju. Spēles sākums ir īpaši smags, jo komandas biedriem nav nedz ekipējuma, nedz prasmju. Attīstot varoņus, un apgādājot tos ar labāku ekipējumu, tie kļūst daudz spējīgāki un spēles process paliek vieglāks. Spēlei nepiemīt procesa dizains atbilstoši mūsdienām, kur sākums mierīgi iepazīstina spēlētāju ar vidi, un palēnām pagrūtina spēles procesu. Tā teikt, grūti mācībās, vieglāk kaujā. Jau pēc 4 līmeņiem un pirmajiem uzdevumiem ārpus sākuma pilsētas, pretinieki sāks šķist vieglāki, zināmā mērā pateicoties arī masu iznīcināšanas līdzekļiem – maģijām un metamajiem ķīmiskajiem miksējumiem.

Kā jau minēju sākumā, grafiskais noformējums nav tehniski advancēts un spēle ir veidota uz tā paša vecā dzinēja uz kura Baldur`s Gate. Taču mākslinieki no sirds ir pacentušies, padarot lokācijas pievilcīgas, maģijas iespaidīgas un pretiniekus daudzveidīgus. Muzikālais pavadījums ir diezgan neizteiksmīgs, atstājot pirmā plāna lomu vizuālajam tēlam. Mūzika ir vienmuļa, garlaicīga un ļoti maz. Ierunātās lomas tieši tā pat. Ja gribat vainot gadu, tad pat tādam Action gabalam kā Diablo 2, muzikālais pavadijums joprojām ir klausāms uz atsevišķa CD un patiešām patīkams.

Kopumā Icewind Dale 2 ir patiešām interesanta spēle, ja spēlētāja iztēle vēl nav notrulināta pateicoties mūsdienu košajam un mirdzošajam multimēdiju laikmetam. Ņemiet vērā, ka ierobežoto tehnisko iespēju dēļ, nāksies daudz iztēloties gluži kā lasot grāmatu vai spēlējot RPG pie galda ar dzīviem pretiniekiem. Taču spēles process patiešām spēj ieraut. Tiesa ne uz ilgu laiku, un par nelaimi spēle ir ļoti gara. Uzdevumi ir ļoti vienveidīgi. Izvēles iespējas sarunās ir tikpat pliekani un acīmredzami nomaskētas kā mūsdienās. Sižets, garlaicīgs, banāls pēc visām fantasy RPG un D&D tradīcijām.  Kaujas gan ir ļoti taktiskas un izaicinošas. Taču daudzie mīnusi, kas vistiešākajā veidā iespaido spēles procesu, sabojā kopējo iespaidu par spēli. Lai gan stilistiski un idejiski spēle būtu tālu tikusi, tehniskais izpildījums un kaitinošās spēles procesa vājības, aizbiedēs pat RPG mīļotājus jau pēc aptuveni 5 stundām no spēles procesa. Taču, neskatoties uz visām vājībām, spēle ļoti labi piegādā to, kas trūkst lielākajai daļai mūsdienu projektu – lielisku atmosfēru, kas palīdz veiksmīgi iejusties spēles pasaulē, un patiešam emocionāli izdzīvot notikumus līdz vadāmajiem personāžiem.

Vienā teikumā: Viens no pēdējiem klasiskajiem RPG, TIKAI īstiem hardcore geimeriem un seriāla faniem.

No One Lives forever ir unikāls seriāls, kas savervējis savus fanus pateicoties šarmantajam uzstādijumam. Kur pirmā daļa pieļāva kļūdas, tur otrā tās izlaboja un labās lietas uzlaboja vēl vairāk. No vienas puses, mums tiek dots viss tas pats, tikai vēl vairāk, taču kopējais skats uz NOLF2 ir pavisam citādāks kā uz NOLF1. Vai tikai tapēc, ka Keita Ārčere ir detalizētāka?

Sociāli aktīvas nindzjas, violetos triko tērpti superslepenas organizācijas pārstāvji, ieģipsēti ļaundari no pagātnes, franču izcelsmes mīmi, supermutanti.. Spēle, piedāvā plaša spektra, atmiņā paliekošus tēlus. Spēle piedāvā tikpat interesantas un daudzveidīgas lokācijas, kā arī veidus kā tās iziet. Reizi gadsimtā iznāk spēle, kas beidzot pa tiešām ir daudzveidīga un interesanta no sākuma līdz beigām.

Līmeņu dizains pārspēj gandrīz jebkuru slavenu Action spēli. Garlaicīgu un vienveidīgu koridoru vietā mums tiek pasniegtas daudz un dažādas lokācijas, kur katra izceļas ar unikālām iezīmēm gan vizuālajā gan gameplay ziņā. Jau pirms tam No One Lives Forever piedāvāja netipiskas darbības vietas, un turpinājumā šajā ziņā nekas nemainās, tikai daudz vairāk ir piestrādāts pie līmeņu detalizācijas. Līmeņu detalizācija un noformējums ir lielisks, taču to arhitektūra tikpat slikta kā pirms tam. Nereti nāksies klaiņot uz priekšu un atpakaļ pa līmeņiem, lai atrastu tās vienas īstās durvis vai aleju.

Skillu sistēmas patīk cilvēkiem. Tā viņiem sniedz ilūziju, ka spēlējot spēles viņi patiešam kaut ko sasniedz. Skillu sistēma ir šīs daļas lielākais uzlabojums, bez grafiskā iepakojuma. Tā ļauj krasi mainīt spēles gaitu, padarot sievišķīgo Keitu Ārčeri par tanku, Semu Fišeru* vai zagļu klases RPG varoni. Spēlētājam ir iespēja pagarināt veselības/bruņu stabiņus, pastiprināt ieroču spēku, ļaut ātrāk apieties ar gadžetiem, labāk slēpties utt. Varat spēlēt savā stilā un tam arī piemērot galveno varoni.

Pārejot uzreiz no pirmās uz otro daļu, varētu mulsināt vadība, kas ir papildināta ar veselu rindu papildus funkcijām un pogām. Keita tagad prot nemanāmi paliekties pie stūriem, lai aplūkotu apkārtni, paliekot aizsegā – ļoti vitāls komponents spiegu trillerim. Tā pat tagad ir iespēja pārmeklēt dokumentu kaudzes, kritušos pretiniekus – pēc papildus priekšmetiem vai intelligence punktiem, kas atļauj palielināt prasmes jeb skillus.

Nevar nepieminēt grafiskos uzlabojumus, kas no mūsdienu skatpunkta ir ļoti viegli pamanāmi. Modeļu detalizācija ir augusi vairākas reizes. Tā pat animācijas ir daudz noslīpētākas. Un šo daļu spēlējot jau vairs nevajag tik daudz tolerances, kā pirmajai.

Muzikālais pavadījums un skaņu effekti ļoti līdzinās pirmajai versijai, tapēc šajā ziņā pāreju tik pat kā nav iespējams just. Mūzika ir lieliska, ieskaņotie personāži izcili, kā vienmēr. Pat krievu militārajā bāzē Sibīrijā pa radio ir iespēja noklausīties pirmās daļas tituldziesmu.

Tad kad sāk apnikt vienspēlētāja kampaņa, mums tiek piedāvāts multiplayer. Taču šoreiz arī tas ir uzlabots un noslīpēts un piedāvā mums aizraujošu co-op režīmu, kas ļauj līdz pat 4 spēlētājiem kopā iziet dažas misijas, kas netiek iekļautas vienspēlētāja kampaņā. Tas vien rada iespaidu, cik ļoti nostrādāta ir NOLF2.

Kamēr NOLF 1 likās vairāk kā šaudīšanās interesantā iepakojumā, NOLF2 beidzot izskatās pēc kārtīgas spiegu spēles ar visiem blakus elementiem bez vienkāršas šaušanas. NOLF2 ļauj uzbrukt pat ar banānu! Papīru kaudžu pārmeklēšana, ķermeņu slēpšana, dokumentu fotografēšana, personāžu izspiegošana un slepena fotografēšana, tas viss gan tiek ņemts no banālām spiegu filmām, taču tās ir tās lietas, kas mums zemapziņā uzbur sajūtu, ka mēs esam slepenie aģenti, nevis kārtējais Rembo ar ložmetēju rokās.

Reti notiek tādas situācijas, it īpaši ģeniālu spēļu vidū, taču otrā daļa ir vēl labāka par pirmo. Netiek atmests nekas no tā, kas padarija seriālu slavenu, taču esošās lietas tiek noslīpētas, uzlabotas un papildinātas. Kamēr NOLF1 vēl paņem ar nostaļģiju, NOLF2 jau sagādā īstu baudu spēlējot.  Šo spēli bez jebkādas šaubīšanās varu ievietot sarakstā pie visu laiku labākajiem šutingiem.

Līdzīgi kā pirmā daļa, tā ir domāta vieglai atpūtai, kādas komēdijas vietā cilvēkiem, kas uz dažam stundām grib atslēgties no krīzes reālajā pasaulē un piedavām izbaudīt kvalitatīvu un aizraujošu Action spēli.

• for treating zithromax used

Vienā teikumā: Izcils, humora pārpilns spiegu trilleris ar labu stāstu un spilgtiem personāžiem.

* Sems Fišers – spiegu spēles – Splinter Cell – galvenais varonis.

Katrai spēlei ir kāds mērķis un jēga, ko vai nu veidotāji ir centušies ielikt, vai spēlētāji saskata pavisam negaidīti. Ir neticami skaistas spēles, ir neticami interesantas spēles, ir spēles ar labu sižetu un atmosfēru un tā tālāk. No One Lives Forever (NOLF) pie mums nogādā pa biškam no visa kārtīgā nenopietnības mērcē. Taču ne mērķī slēpjas šīs spēles spēks, bet gan izpildījumā.

Laikā, kad pasaule palēnām sāka nogurt no neskaitāmiem Half-Life kloniem, Monolith pievienoja parastam šuterim stilu, kas to padarija spīdošu. Reiz pasaules popkulturas vēsturē bija moments, kad 60to gadu stilistika atgriezās visās multimēdiju jomās, radot spiegu parodij-filmas ar īpaši nepiedienīgu noskaņu, pie viena paraujot līdz arī video spēļu industriju. NOLF viscauri ir pilns ar humoru un viegluma atmosfēru, tai pat laikā radot negaidītus spriedzes momentus. No Dž. Bonda nopietnības nebūs ne miņas, drīzāk Ostina Pauersa noskaņas, taču ar daudz lielāku intelekta koeficientu un sajēgu galvenajai varonei.

Galvenā varone ir organizācijas UNITY aģente- Keita Ārčere , kura pret priekšnieku gribu ir nonākusi aktīvā aģenta amatā. Reizēm šķiet, ka starp dažādiem ekscentriskiem, slikto organizācijas –  H.A.R.M. biedriem un mentāli bojātiem kolēģiem, Ārčere ir vienīgais, pie pilna prāta esošais, personāžs spēlē.

Ja sāk ar labajām lietām, tad pirmā no tām noteikti ir dialogi. Tie ir gaumīgi noslīpēti un bieži vien izraisa smaidu vai pat  nevaldāmus smieklus. Tālāk protams 60to gadu stilistika, personāžu modeļi, pat izvēlne ir viena no stilīgākajām spēļu vēsturē. Muzikālais pavadījums ir izmantojams arī ārpus spēles, tik labs tas ir. Kopējā atmosfēra ir neaprakstāma un bieži vien ļauj pievērt acis uz acīmredzamajiem trūkumiem, kas mūsdienu gaisotnē iezīmējas vēl jo spilgtāk.

Pie mīnusiem kā pirmais jāmin līmeņu dizains. Milzīgi koridori ar bezjēdzīgiem līkumiem un telpām, kurām nav pilnīgi nekāda pielietojuma. Staigāšana cauri šiem līmeņiem uz priekšu un tad atkal atpakaļ, piespiedu kārtā, lai izpildītu misiju. Zagšanās spēlēšanas stils ir nesaprotami aizmirsts un nenoslīpēts, neskatoties uz to, ka spēle patiesībā ir par spiegiem. Lai gan gadžeti ir pietiekamā skaitā un interesanti, tomēr zagšanās garām pretiniekiem ir pārāk sarežģīta, lai to darītu. Daudz vieglāk ir paņemt automātu un iziet cauri līmeņiem brutālā veidā, jo pretinieku AI nebūt nav no tiem izteiksmīgākajiem, kas arī ir nākamais mīnuss. Skriešana rindiņā vienam pēc otra pa durvīm ir stulbākais, ko boti var darīt, jo spēlētajs vienkārši stāv durvīm pretīm ar nospiestu kreiso peles pogu. Rezultātā 5 – 10 beigti pretinieki vienlaicīgi, bez mazākās pretestības.

Mīklas misijās īsti nav pieliekamas ne pie plusiem, nedz pie mīnusiem. Padomājot – tās taču ir pilnīgi loģiskas un prasa no spēlētāja aģenta cienīgu domāšanu, lai tās īstenotu. Tikai manā gadijumā man reizēm nācās meklēt internetā spēles iziešanas, lai tiktu garām dažiem punktiem.

Šī rindkopa var būt spoileris, tapēc potenciālie spēlētāji to izlaiž. Piemēram kuģa aina. Kuģis slīkst. Līdz ceļgaliem esi ūdenī un jātiek uz augšējo stāvu, bet trepes ir nolūzušas. Tu izspridzini caurumu, lai palielinātu ūdens līmeni, uzpeldi augša, ātri ieskrien blakus telpā un aizver durvis, lai nenoslīktu. Šādos gadījumos var gadīties iesprūst, jo intuitīvi, pēc ūdens līmeņa straujas celšanās, tu centies aizskriet arvien tālāk un ārā no kuģa, nevis mēģini ieslēgties nākamajā telpā. It kā loģisks risinājums, taču ne pietiekami acīmredzami, lai visi spēlētāji līdz tam nonāktu.

Reizēm uzdevumi pārsteidz ar savu prastumu, lai gan ir jūtams, kā veidotāji ir centušies dažādot darāmo lietu sarakstu, izvēloties pāris elementus no slepeno aģentu darba vides. Bieži vien sanāk skraidīt no punkta A uz punktu B, tad atpakaļ uz A caur C, bez jebkāda veida šaušanas vai slēpšanās. Tomēr vides ir tās, kas šādus uzdevumus padara neaizmirstamus. Piemēram vienkārša šaušana pa pretiniekiem, kamēr krīti ārā no lidmašinas bez izpletņa, vai paroles savākšana pa daļām no daždiem aģentiem līmenī.

NOLF ir domāta garlaikotiem cilvēkiem, kas vēlas vieglu izklaidi, pārlieku neiespringstot uz personāžu mentālo izaugsmi spēles procesa gaitā vai to savstarpējām attiecībām. Tā piedāvā jautru sižetu, šaudīšanos, stilu un interesantus varoņus gandrīz ideāli sabalansētās devās.

Lai gan pilns ar spiegu gadžetiem, jautriem dialogiem, spiegu sižetu, savādu līmeņu izpildījumu, NOLF tomēr ir action, jo lielāko daļu laika pavadīsi skrienot ar automātu rokās un šaujot sliktos puišus. Un spēļu vēsture, laika posmā no 90to gadu beigām līdz mūsdienām, ir pilna ar interesanta izpildījuma šutingiem. Tomēr kaut kas ļauj NOLF palikt atmiņā, kaut vai ar pāris teikumiem no dialoga:
“This is very good monkey. Please, buy my monkey!”
“For the last time, i don`t want your monkey!”

Vienā teikumā: Unikāls Action seriāls, kas pamatoti paliek atmiņā dēļ gaumīgā izpildījuma un emocionālā viegluma.

Šāds, ļoti ekstrēms nosaukums ir piedots vienam no orģinālākajiem mācību projektiem. Jautrākais veids, kā iemācīt kādam ātri rakstīt ar datoru ir uzsūtīt viņam zombiju baru. Ar tādu filozofiju, šķiet ir nākuši klajā Smilebit, kas 1999. gadā izveidoja savdabīgu spēli – Typing of the Dead.

Šobrīd tā ir nonākusi abandonware apritē un ir iegūstama bez atlīdzības šajā lapā.

Viss spēles process, praktiski, ir rakstīšana pēc iespējas ātrāk. Laikā, kad visas lielās spēļu kompānijas mēģina atrast arven jaunus elementus, ko iesaisīt spēlē, šis kaut kā jau laiku atpakaļ ir paslīdējis visiem garām. Neskatoties uz to, ka tas izklausās mazliet muļķīgi, izpildijums ir patiešām neticami labs, un spēles laikā par to vienkārši nav daudz laika domāt.

Jāsaka, ka spēles process ir negaidīti aizraujošs. Domāju, visiem jau ir skaidrs, ka šajā spēlē priekšrocības ir sekretārēm un programmētājiem. Šķiet, ka arī tiem, kuru dzimtā valoda ir angļu, jo tad tik ļoti nebūtu jāpievērš uzmanība vārdu pareizai rakstībai. Spēles process rada ievērojamu spriedzi un šajā ziņā aiziet garām pat lielai daļai survival žanra spēļu ar idiotisku vadību. Vienīgais veids kā izdzīvot ir rakstīt pēc iespējas ātrāk. Ja tiek ievadīti nepareizie burti, vai nevari atrast pareizos burtus laicīgi, zombiji tevi saplosīs gabalos, un tu tur neko nevari padarīt. Pieplusojot tam straujo muzikālo  pavadījumu, adrenalīns tiek saražots daudz lielākos apjomos, kā jebkurā man zināmā FPS.

Savādi lielu ietekmi uz spēlētāju atstāj citi spēles personāži. Bieži vien spēlē parādās ainas, kur kādam nelaimīgam iedzīvotājam uzbrūk vairāki briesmoņi un ir jāpaspēj ievadīt frāzes vai vārdi pieteikami ātri, lai tos izglābtu. Visbiežāk tas diemžēl neizdodas, tad seko savāds pārdzīvojums par neizdošanos. Liels pluss veidotājiem par ideju, kas īstenota ar savādas, slēptas hipnozes palīdzību.

Bosi spēlē, izceļas ar savādāku spēles stilu. Tā vietā, lai vienkārši būtu jāraksta teksti, tiek dažādi apgrūtināta situācija. Piemēram, var rakstīt tikai tad, kad briesmonis atver muti, vai tiek dots jautājums un ātri ir jāizvēlas pareizā atbilde un tā jāieraksta.

Tā pat spēlei ir dažadi režīmi, no vienkāršas misiju iziešanas līdz cīņai tikai ar bosiem, ātrakstīšanas pamācībām, īpaši grūtiem apstākļiem vai arī daudzspēlētaju režīmam.

Uz Windows Vista, diemžēl, spēli piemeklē nepatīkami gļuki saistībā ar transparensiju tekstūrām, taču spēles procesu tas nebojā. Spēle ir ports no Dreamcast (paveca Sega`s konsole, kas slavena ar lielu skaitu, izcilas kvalitātes spēlēm), jo ne tikai padaudz gļuki ir sastopami tās darbībā, bet tai nav arī iziešanas pogas. Tie ir spēles galvenie mīnusi.

Par sižetu un dialogiem, es īsti neesmu pārliecināts, jo lai gan reizēm ir grūti pateikt, šķiet, ka viss šajā jomā esošais spēlē ir ar kārtīgu sarkasma un absurda devu. Vismaz rakstāmās frāzes pilnīgi noteikti. Tā pat mazliet dīvaini ir pesonāži, kas staiga apkārt ar Sega Dreamcast uz mugurām un klaviatūrām priekšā tā vietā, lai apkrautos ar šaujamajiem un lidinātu pa gaisu zombiju locekļus ar skaļiem bises šāvieniem.

Grafiskais iepakojums, nav mūsdienām adekvāts, taču tas nav īpaši svarīgi šāda tipa spēlēs, kur galvenais nav izbaudīt dabas ainavas, bet gan kārtīgi izklaidēties. Sega Dreamcast konsoles iespējas, kā zināms ir ļoti ierobežotas. Mani vairāk izbrīna jautājums, kādēļ rakstīšanas spēle pirmām kārtām tika izdota uz Arkādes automātiem, Dreamcast un PS2 nevis PC, kur klaviatūra ir standarta aprīkojums?

Neskatoties uz acīmredzamiem mīnusiem, kas kādam labam estētam varētu sabojāt visu dienu, man personīgi šī spēle, pat ļoti patīk. Ar visiem sarkastiskajiem tekstiem, viltotajiem pārdzīvojumiem, augsto grūtības līmeni un pat sāpošajām rokām. Noteikti tiek ierindota īpašā sarakstā, starp iemīļotākajām spēlēm.

Nedaudz līdzīga šaušanas spēle, tikai flash formātā un ar globāliem statiem.

Un tā  vien šķiet, ka šo rakstu es uzrakstīju daudz ātrāk, kā visus citus..

Vienā teikumā: Unikāls un aizraujošs projekts, kas nepelnīti ir pazudis milzīgajā spēļu klāstā.

Vērtējums: 4 out of 5 stars

Note: There is a poll embedded within this post, please visit the site to participate in this post’s poll.

Caur laiku laikiem Test Drive ir bijis Need for Speed konkurents, kuru NFS sērija ir saņurcījusi un nolikusi otrajā vietā. Test Drive 4 ir laikabiedrs Need for Speed II spēlei. Un arī šeit nebūt negāja viegli.

Laikam bija jāsāk ar to, ka pēdējā laikā koncentrēju savus spēkus uz pavecākām spēlēm un mēģinu atrast to vienu spīdošo, kuru esmu šajā laikā palaidis garām, jo pārsvarā tās spēles kas nāk ārā pēdējos gados, maigi izsakoties, ir garlaicīgas.

Tātad kā pirmā rindā – Test Drive 4. Tālajā 1997. gadā braukšanām bija pavisam cits piesitiens, taču vājības tās pašas kas pašlaik. Tolaik braukšanas spēles nebija tās, kurās stundām ilgi apbrīnot dārgo mašīnu skaistumu. To var darīt mūsdienās. Tieši tāpēc tolaik NFS sērijā bija atsevišķa poga – showcase, kur varēja aplūkot attēlus un parametrus, kamēr onkulis gari un plaši runāja par izvēlēto automašīnu. Pašā spēlē modeļi visbiežak bija ļoti zema poligonu skaita modeļi ar izvēlētās mašīnas tekstūru. Pašas spēles jēga bija braukšana. Nekādi lieki elementi – izvēlies mašinu, trasi un aiziet. Pat krāsu mašīnām nevarēja mainīt.

Tātad, ja spēles galvenā lieta ir braukšanas process, tam būtu jābūt noslīpētam līdz ideālam. Ar vecākajiem NFS tā patiešam arī ir. Mašīnas vadās burvīgi, kamēr Test Drive šķietami iet uz simulācijas pusi. 1997. gadā no mūsdienu viedokļa, vārds simulācija noteikti izklausās kā ņirgāšanās, taču es te vairāk runāju tā laika kontekstā.

Automašīnas mēdz piedzīvot sānslīdi. Kamēr NFS sērijas pirmsākumos mašinas ir pielīmētas pie ceļa ar F1 cienīgu piespiedējspēku, TD rāda kā ir patiesībā. Asākos līkumos mašīna var sanest. Iespiežot gāzi grīdā riteņi sāks buksēt, un atkal pazudīs vadība. Ieskrienot sienā, jūs nevis izberzīsities līkumu ar 200km/h, bet gan slīpi aizlidosiet pāri trasei no trieciena. Tamlīdzīgi elementi liek braukt uzmanīgāk. Test Drive braukšanas ziņā ir intelektuālāka par NFS sēriju. Vai tas ir iemesls kāpēc NFS noņēma mainstream zīmi TD, jo pirms NFS, Test Drive bija datoru pavēlnieks.

Spēles auto parks ir ļoti neliels mūsdienām, taču diezgan labs tiem laikiem. Parasti braukšanās nebija stipri vairāk par padsmit mašīnām, un TD4 nav izņēmums. Spēles izvēlne ir tā, kas sāpina mūsdienu prātus. Kontroles nevar salikt pats, tikai mainīt gatavus izkārtojumus, lai gan PS ports parādijās tikai pēc PC versijas. Tā pat nav diži daudz uzstrādijumi, kamēr NFS2 varēja krasi mainīt spēles vizuālo izskatu.

Taču vairāk par visu kaitina pretinieki. Automašīnas jau tā vadās nedaudz katinoši, ar visām sanslīdēm un citiem sūdiem, tad tev blakus piebrauc apdauzīts Viper šoferītis un sāk tevi grūztīt. Pašsaprotami, ka tu atkal sagriezies. Ja braukšanā vairāk dabū redzēt ceļu atpakaļ nekā uz priekšu, tas ne par ko labu neliecina.

Trases spēlē ir izcilas. Ar to es patiešam to arī domāju, bez zemtekstiem. Kamēr mūsdienās mašīnas brauc pa garlaicīgām, vienstāvīgām, naksnīgu pilsētu ielām, tajos laikos, automāšīnas brauca pa visurieni visapkārt pasaulei, un tas ir viens no iemesliem, kapēc 90to gadu braukšanas ir labākās braukšanas spēļu industrijas vēsturē. Te mums ir Sanfrancisko vājprātīgie lecieni ar 300km/h, te mums ir milzīgas platas šosejas, te mums ir Alpu kalnu slidenie ceļi, te mums ir Japāna, Anglija, ASV, Vācija.. Ļoti plaša spektra ceļi un to formāti, uz kuriem izmēģināt padsmit dārgas mašīnas.

Pats spēles process vairāk atgādina action spēli nekā braukšanas simulāciju. Spriedze, līdz pēdējam līkumam, jo pretinieki nepiekāpjas. Jākoncentrē uzmanība uz ceļu nemitīgi. Galvenais uzsvars tiek likts uz reakciju, nevis auto valdīšanas spējām un trašu pārzināšanu. Turieties uz asfaltētā ceļa, izvairieties no satiksmes mašīnām, apdzeniet pretiniekus un mēģiniet neizslīdēt. Nebūt nav tik viegli kā mūsdienās. Lai gan izklausās pēc SNES arkādes, tomēr tā ir pilnīga 3D konkurente NFS, kamēr gandrīz katrā ziņā tai piekāpjas.

Ja noliek blakus Test Drive 4 un Need For Speed2 (ar visu SE vai bez), NFS2 uzvar vienos vārtos, tomēr TD4 ir interesanta pieredze neskatoties ne uz ko, un šāda pieredze rada viedokli. Punkts spēļu vēsturē, kur EA parādija visiem, kā ir jātaisa labas braukšanas, un pirmā TD pāreja uz 3D formātu vainagojās ar zaudēšanu vēl tik ļoti zaļajam seriālam.

Ja nu ļoti gribās – TD4 tagad ir Abandonware un to bez atlīdzības var ielādēt kaut vai šajā lapā.

Vienā teikumā: Interesanta, taču brīžiem kaitinoša braukšana, bez savas atmosfēras, taču ar vairāk izklaides iespējām kā lielam vairumam mūsdienu spēļu.

Seriāls GTA pasaulē ir izaudzis līdz ikonas mērogiem, taču tā notika, tikai pēc trešās daļas izdošanas, kas radīja pilnīgi vai jaunu žanru spēļu pasaulē. Lai gan patiesībā pie tā paša sandbox stila pieturējās arī pirmās divas spēles, tikai šķiet, ka tajā laikā par to visiem bija nospļauties, jo divu dimensiju pasaule nevarēja uzburt to brīvības sajūtu ko izdarīja stipri klučainā 3dimensiju versija.

Jāsāk ar to, ka GTA2 un GTA3 nav dažādas versijas, bet drīzāk dažādas spēles. Spēles stils, process un filozofija ir pilnīgi citādāka. Ja GTA3 ir kā lirisks pastāstiņš ar inovatīvām idejām savā laikā, tad GTA2 ir pavisam neveiklā situācijā novietotas klasiskas idejas. Kamēr GTA3 spēles stils ir mierīgs, jautrības un izklaides pilns, tad GTA2 ir ātrs, konkrēts un sarežģīts, kā profesionālais kibersports.

Ir nepieciešami labi attīstīti refleksi spēlējot GTA2, jo spēles temps ir daudz lielāks, pie kāda mūsdienu izlutinātais spēlmanis ir pieradis. Pateicoties tam, ka kamera kustas tik veikli, ka reizēm var sajust brokastu garšu mutē, mēs ne vella neredzam kur tad mēs tādā tempā steidzamies. Ir tikai pāris bultiņas, kas norāda aptuvenu virzienu. Nav pat īsti saprotama pilsētas uzbūve, kas ir kas, kur var iet, kur nē, jo no augšas viss izskatās diezgan neskaidri.

Pats spēles process it kā būtu pamatā tā pati Lielā Auto Zādzība. Dodamies pie telefona, saņemam kādu krimināla rakstura uzdevumu un dodamies to pildīt. Pa ceļam varam ņemt jebkuru mašīnu no ceļa, darīt pāri mietpilsoņiem un kaitināt policiju. Taču kāpēc tas viss nesagādā ne tuvu tādu jautrību, kā tas bija ar 3 dimensiju GTA?

Spēles iespējas ir ļoti ierobežotas. Praktiski nav nekas cits, ko darīt, kā vien ātri braukt pa ceļu, no kura mēs redzam pāris kvadrātmetrus. Vai griezties ap savu asi un šaut. Nu protams vēl īpaša poga tiek dota, lai varētu izdot nepieklājīgas dabiskas izcelsmes skaņas caur orālo un anālo atveri. Un tam tiek atvēlēts vesels taustiņš, kuru kopējais skaits spēlē nepārsniedz 10.

Ja skatāmies no iznākšanas laika konteksta, spēle protams saturēja dažas inovatīvas lietas. Ilūziju par brīvības sajūtu spēlē. Un desmit gadu vecumā tev ir pilnīgi vienalga, ka tur nav nekā ko darīt un spēles process ir vairāk mokošs nekā izklaidējošs. Šāda vecuma cilvēki atrod izklaidi arī vienkāršā braukšanā pa ietvi pāri gājējiem.  Tomēr tiem cilvēkiem, kas mēdz arī domāt ar galvu, šī spēle varētu likties vienkārši lieka laika notriekšana, nedz izklaide atpūtas nolūkos. Šodienas kontekstā, tā nav īsti vairs spēle pēc definīcijas, jo Flash spēles pārlūkos mēdz sagādāt vairāk jautrības un prieka.

Arī GTA2 satur radio stacijas automašīnās, vieglo, sarkastisko kriminālo humoru, dažāda veida automašīnu zagšanu, pilsētas daļu atvēršanu un tas šķiet bija vienīgais, kas piespieda vispār saņemt drosmi no GTA2 turpināt uz GTA3.

Šķiet ir iemesls, kādēļ pirmās divas GTA sērijas bija nemanāmas un praktiski tādas arī palika. GTA3 tikai sāka piedāvāt spēles procesā to, kas pietrūka ceļā no garlaicības, līdz fantastiskai inovācijai un te nav runa par 3D tehnoloģijām, bet gan uzvedumu daudzveidību un spēles procesu, kas jebkurā pieaugušajā acumirklī pamodina bērnu. Kamēr, piemēram, Worms seriālā ieiešana 3D ērā bija katastrofa, GTA sērijā tas bija glābiņš.

Tā vien rodas iespaids, ka spēle ir domāta vai nu cilvēkiem tālajā 1999. gadā vai tādiem spēlētājiem, kam baudu sagādā arī nemitīga Quake2 spēlēšana vai Counter-strike. Pārējie, šajā garadarbā, neko priekš sevis, visticamāk neatradīs.
Starpcitu, GTA2 jau laiciņu ir Abandonware un var tikt ielādēta lielā daļā abandonware lapu. Kā piemēram šajā.

Vienā teikumā: GTA seriāla pirmsākumi ne tuvu nav tik cēli vai interesanti, kā pēcteči, šajā gadijumā -garlaicīga un neērti spēlējama daļa.

Pavisam nesen manā rīcībā nonāca informācija, ka Re-volt ir nonākusi abandonware sarakstā, kā rezultātā, pašsaprotami, sameklēju spēli un ielādēju. Spēli vai programmu pie Adandonware pieskaita tad, kad tās veidotāji vairs neliekas par to ne zinis, ir pagājuši vismaz 5 gadi pēc izdošanas un nav iespējams to vairs nekur iegādāties. Šajā gadijumā pat veidotāju mājaslapa vairs neeksistē. Tad nu es ielādēju šo spēli un jāsaka, ka vēl pat mūsdienām patiešām izcils braucamgabals.

Spēles tēma ir radiovadāmo mašīnu sacensības izmantojot dažādus palīglīdzekļus. Sacensības visbiežāk izvēršas ļoti spraigas un interesantas. Pretinieki ir diezgan spēcīgi un to braukšanas prasmes nemainās mainot grūtības līmeņus, mainās tikai vispārējais mašīnas ātrums un sadursmju sekas -fizikas līmenī. Tātad jebkurā grūtības līmenī sacensība turpināsies līdz pašam finišam un diezgan bieži var  sanāk uzvara tikai par pāris centimetriem, kas vienmēr ir ļoti atalgojoši un aizraujoši. Tas varētu būt mīnuss svētdienas braucējiem, jo būs nepieciešams kāds laiciņš līdz apradīsiet ar vadību un spēsiet veiksmīgi finišēt priekšā AI pretiniekiem. Pretinieki nereti mēdz izmantot vēl neatvērtas – ātrākas mašīnas.

Papildus vienkāršai braukšanai, mums ir iespēja ieslēgt vai atslēgt tā saucamos pick`up`us, kas spēlē izskatās kā zibentiņu ikonas. Paņemot kādu no tiem, pēc nejaušības principa jūs iegūsiet kādu ieroci ar kura palīdzību varēsiet patraucēt citiem braukt – tipiskie – izliet uz ceļa eļļu, šaut priekšā braucošajiem, kā arī iespēju uzsprāgt pašam, apturēt laiku uz pāris sekundēm, paātrināt savas mašīnas gaitu un tā tālāk. Jebkurā gadijumā vienkāršu ripināšanos var pārvērst kaujas laukā, lai padarītu visu interesantāku.

Trašu un mašīnu skaits, salīdzinājumā ar mūsdienu spēlēm ir paliels. Viens no lielākajiem spēles plusiem ir iespēja atvērt ļoti daudz papildus saturu. t.i. mašīnas un trases. Tā pat ir dažādi braukšanas veidi, lai to izdarītu. Vienkāršas sacensības izvēlētā trasē, čempionāti, cīņa ar laiku, īpašo zvaigznīšu atrašana trasēs, īpašā triku trase, kur jāsavāc 20 zvaigznītes, īpašo uzvelkamo mašīnu bonuss sacensības. To visu izdarot var atvērt vairāk kā 30 trases un vairāk kā 20 mašīnas. Kas vien ir liels stimuls turpināt spēlēt.

Bez tā, spēlei ir pievienots trašu editors, ar kura palīdzību mēs varam veidot paši savas trases, brīdī, kad ar esošajām sāk palikt par maz. Trašu editors ir neticami vienkāršs un ērts, kas ļaus jebkuram spēļu amatierim sameistarot savus meistardarbus, ko pēc tam padalīt ar draugiem sacensībās.

Lieki piebilst par daudzspēlētāju režīmu līdz pat 12 braucējiem. Diemžēl publiskie serveri jau sen kā tukši, tāpēc, ja ir vēlme spēlēt ar citiem spēlētājiem, pašam vien būs jāmeklē līdzbraucēji pa spēļu forumiem.

Spēles vadība ir izstrādāta patiešām lieliski un mazās mašīnas lieliski simulē tālvadības mašīnu vadāmību un fiziku. Tiesa, ar klaviatūru var būt apgrūtinoša vadāmība atsevišķām mašīnām, dēļ īsās šasijas un vieglā svara. Īpašu baudu šī spēle var sagādāt ja jums ir kāds no spēļu vadības rīkiem – stūre vai pults.

Spēles grafisko pusi parasti nepiemin runājot par klasiku, tāču šis nebūt nav no briesmīgākajiem gadijumiem, kā var redzēt arī pēc skrīnšotiem. Skaņas kvalitāte ir ļoti augstā līmenī, kā jau sava laika A klases spēlei. Un tomēr – 1999. gads nav tik sena pagātne.

Spēli var iegūt  abandonware mājaslapā, kā piemēram šajā

vai šeit. Diemžēl pastāv liela iespēja, ka uz jūsu datora varētu rasties tehniskas ķibeles, par cik spēle nav veidota win NT sistēmām. Tad varat izmantot šo 1207 patchu (732kb, .zip fails) Margot at the Wedding dvd . Vienkārši iekopējiet visu tā saturu spēles direktorijā. Vajadzētu darboties normāli uz vairumu sistēmu. Ja arī pēc tā uzlikšanas spēle tomēr izmet errorus saistībā ar parametriem, mēģiniet spēli novietot mapē, kuras nosaukumā nebūtu atstarpes. Piemēram C:/program files/revolt/ vietā pārceliet uz C:/revolt/ .

Vienā teikumā: Paveca spēle, taču vēl joprojām formā un patiešam jautra laika pavadīšana ar padaudz atveramo saturu un atalgojošu spēles procesu.

Nesen Bethesda izlaida turpinājumu seriālam, tā noskaņās, neapzinoties, pievērsos arī veco Fallout daļu spēlēšanai. Šoreiz tieši otrajai. Ir neskaitāmi cilvēki, izteikti Fallout fani, kas tikai un vienīgi ar labiem vārdiem runā par pirmajām divām daļām, bet ne pārāk iejūtīgi par trešo turpinājumu. Tad nu mēģināju saprast kādēļ.

Jāsāk ar to, ka 1998. gadā, kad spēle iznāca, nepavisam nebiju Fallout fans, bet šķiet par tādu kļuvu tieši trešās daļas dēļ.

Fallout 2 sākas kādā pilsētā, kur galvenais varonis tiek īpaši izraudzīts, lai dotos uzdevumā sameklēt G.E.C.K `u un atdzīvinātu vidi ap pilsētu. Nezinātājiem – GECK (Garden Eden Creation Kit) ir īpašs koferītis, kas atradās katrā no Bumbu patvertnēm, lai pēc iznākšanas varētu atjaunot dzīvo dabu, kas būtu nopostīta atomkara gadijumā. Tad nu mums ir jādodas uzdevumā atrast vienu un atnest atpakaļ. Pašsaprotami, kas tas nebūt nav tik vienkārši. Jāpārmeklē daudzas pilsētas informācijai, tad bumbu patvertnes (Vaults) paša GECK`a meklējumos.

Spēles grafiskais iepakojums no 1998. gada skatpunkta ir lielisks. Lai gan tajā laikā palēnām sāka attīstīties 3dimensiju spēles, 2dimensiju spēlēm bija daudz labāks noformējums dēļ tehnoloģiskajām iespējām un datoru jaudas. Pat pašlaik, pēc 10 gadiem, spēle izskatās vairāk nekā pieklājīgi un tā nebūt nav lieta, kas no tās atbaidītu.

Par izsmalcināto skaņu celiņu mums būtu jāpasakās Markam Morganam, kas rakstijis mūziku arī tādām spēlēm kā Planetscape Torment,Descent 2, kā arī pēdējā laikā filmām un seriāliem, kā Shark, One Tree hill u.c. Pateicoties skaņu celiņam, izveidotajai ilūzijai par pasauli un daudzšķautnainajiem uzdevumiem spēles atmosfēra ir radīta fantastiska. Ir nepieciešamas tikai dažas minūtes, lai pilnībā iejustos pasaulē.

Taču, kā parasti ir arī mīnusi, jo pat Fallout nav ideāls. Lielākais mīnuss, kas atbaidītu mūsdienu vidusmēra spēlētāju varētu būt interfeiss. 1998. gadā protams bija pavisam citi standarti un lai gan pie spēlēm tā pat strādāja desmitiem cilvēku, tās ne tuvu nebija tādā līmenī kā pašlaik un ne tikai no tehnoloģiskā viedokļa, bet arī psiholoģiskā un ergonomikas.

Kvestu pārlūkošana ir dramatiski briesmīga, kas var nobiedēt mūsdienu izlutināto cilvēku. PipBoy`ā mēs neredzam nekāda veida pierakstus par sarunām vai uzdevumu detaļas. Ir tikai pats uzdevums pāris vārdos – piemēram – atrast GECK vai Sameklēt kaut kādu nebūt detaļu kādai iekārtai. Vismaz uzdevumi ir sašķiroti pa pilsētām, taču tas arī ir vienīgais veids, kā spēle nāk pretī spēlētājam. Visi pieraksti ir jāveic pašam uz papīra lapām, lai nesanāktu skraidīšana uz priekšu un atpakaļ dēļ sliktas atmiņas, un tad pat NPC ne vienmēr atkārto visu uzdevumu pilnībā un spēlētājs paliek uz ielas, kasot pakausi. Nav runa, par precīzas vietas atzīmēšanu kartē vai bultiņām, kas rāda virzienu, taču ja saglabātos vismaz pilna detalizācijas par uzdevumu, tas vismaz būtu kaut kas.

Vēl no ergonomiskas, murgs ir ne tikai uzdevumu pārskatīšana, bet arī viss pārējais interfeiss. Svētdienas spēlētājam bez spēļu pieredzes vajadzēs kārtīgi pasvīst, lai apskatītu kaut informāciju par objektu, kas atrodas inventārā. Labās pogas turēšana, tad vilkšana velns viņ zin kur? Kas ko tādu vispār var iedomāties? Tas laikam ir iemesls kāpēc spēlēm līdz sāka dot pamācību grāmatiņas.

Tā pat objekti ar kuriem spēlētajs varētu darboties, nekādīgi nav izcelti. Vienīgais kas atliek ir pieliekties tuvāk ekrānam (pateicoties zemajai izšķirtspējai, ne pārāk tuvu) un vienveidīgajā, pelēcīgajā vidē saskatīt objektus, kas nereti nepieciešami uzdevumu izpildei.

Tālāk, kā jau kārtīgā RPG, nevis Action-RPG, kas mūsdienās ir populārāki, kaujas pilnībā notiek gājienos. Spēlētājam nav jābūt meistaram arī straujā peles kustināšanā. Mierīgi var vienu roku var norādīt uzdevumus un dzerot tēju vērot brutālās animācijas, kā pilnīgā maltajā gaļā tiek pārvērsti personāži. Laikam jāpiemin arī, ka spēlē nav nekādi mūsdienu reitingi vai ierobežojumi. Viss ir 100% realistiski un patiesi, cik vien patiesi var būt iedomātā situācija. Cilvēki patiešām ir savtīgi, rupji, nepieklājīgi, uz ielām var atrast prostitūtas, ir pat iespēja filmēties porno filmās, un, ja ar ložmetēju tuvā attālumā šauj pa cilvēku, tad attiecīgi viņš arī tiek samalts gabalos. Un nogalināt var visus bez izņēmuma. Tas, kā tu pēc tam pabeigsi uzdevumu, tā ir tava problēma.

Šķiet pirms desmit gadiem kašķīgās māmiņas ASV vēl nepievērsa uzmanību vardarbībai spēlēs, tapēc Fallout2 ir šķietami lielāka rīcības brīvība, vienīgi ko dod tā brīvība, ja nav īsti daudz ko darīt? 1998. gads nebija Sandbox laikmets, tāpēc vienīgais ko vari darīt, ir staigāt, pildīt uzdevumus. Un visa burvība slēpjas garajos tekstos, kas jālasa, mūzikā un dizaineru darbā. Bez kārtīgas spēlētāja iztēles, iejusties var būt pagrūti. Tie laiki, kad spēlēs bija arī jāpiedomā un jāpiepūlas, ir pagājuši, taču vienmēr ir iespēja tur atgriezties ar tādām spēlēm kā Fallout2.

Fallout2 ideja un atmosfēra ir fantastiska, taču līdz ko runa sāk iet par spēlēšanu, viss mainās. Kvesti ir garlaicīgi un pliekani, nesaprotamas norādes, lieka klīšana apkārt, tirgotājiem nav naudas, par ko nopārdot savāktos labumus, un interfeiss ir lietojams tikai ar kārtīgu smadzeņu sasprindzināšanu. Tas ir gandrīz vai kā spēlēt lomu spēli mežā ar bariņu jokaino cilvēku, kad viss ir jādomā un jāiztēlojas pašam. Taču, laikam jau tieši to nozīmē burti RPG – Role Playing Game.

Spēlēt gribētājiem, lūk neoficiāls patch, kas izlabo kaudzi kļūdu, kā arī ļauj spēli palaist uz Windows Vista, kas normālos apstākļos 640x.. izšķirtspēju neļauj atvērt pa visu ekrānu, taču palaist logā Fallout 2 nav iespējams.

Vienā teikumā: Klasisks meistardarbs no spēļu slavas zāles īpaši rūdītiem geimeriem, kam mūsdienu spēles liekas par vieglu un pliekanu.

EA izstrādātāju studija EA Canada 2000. gadā beidza darbu pie leģendāras Need For Speed sērijas spēles, kas bija priekšpēdējā no sērijas, pirms tā kļuva par milzīgu naudas rausēju, tjūninga flagmani, taču pēdējā, kuras kvalitāte nepiekāpās peļņas iespēju priekšā.

Porsche unleashed romantika slēpjas EA pieejā. Atšķirībā no mūsdienu ‘mainstream’ filozofijas, tālajā 2000. gadā, kad EA vēl arī izstrādāja spēles, ne tikai izdeva, viņi vēl domāja par kompromisu starp spēles kvalitāti un peļņu. Spēlē nav tikai elementi, kas patiktu lielajai masai, bet pie spēlējamības ir piedomāts īpaši. NFS5 bija īpaša galvenokārt ar to, ka visa spēle veltīta tikai Porsche koncernam. Klīda baumas, ka Porsche, bija tikai sekundāra izvēle, pēc tam, kad Ferrari atteicās slēgt līgumu ar EA par spēles izveidi.

Galvenā spēles atšķirība, no Underground ēras spēlēm ir lokācijas. Tā vietā, lai visās sacensībās atkārotu tās pašas pilsētas fagmentus, spēles darbība norisinās leģendārās un skaistās vietās visapkār pasaulei, ar īpašiem raksturīgiem elementiem.

Tā pat neraksturīgi, ka NFS5 pieejami divi karjeras veidi – Evolūcijas un Porsche Testa braucēja. Abi divi ir tam laikam orģināli un revolucionāri režīmi tāda mēroga spēlē.

Evolūcija ir īpaša ar to, ka spēlētājam ir iespēja iziet cauri Porsche mašīnu attīstībai no 1950. gada līdz 2000. Attiecīgi, jābrauc ar dažādiem klasiskiem automobīļiem. Spēles process tik daudz nebalstās uz vizuāli dažādiem modeļu veidiem, kā uz tehnisko evolūciju. Galvenokārt tiek dota iespēja no sirds izbraukāties ar 356, 911, 914, 944, 959, 928 sērijas mašīnām, kas ir Porsche slavenākās sērijas. Čempionātu formātā, spēlētājs brauc sacensības, papildina savu garāžu ar arvien jauniem vēsturiskiem modeļiem, un turpina spēli cauri raksturīgākajiem gadiem.

Otrs no karjeras veidiem ir Testa braucējs. Spēlētājs tiek nolīgts, kā Porsche uzņēmuma testa braucējs, un tā uzdevums ir izpildīt dažādus manevrus ievērojot īpašus noteikumus. Šeit uzsvars ir ne tik ļoti uz ekonomisko situāciju un automašīnu krāšanu garažā, kā uz automašīnas vadītspēju.

Ir grūti būt objektīvam par spēlēm ar kurām uzaug. Taču arī šajā sērijas spēlē ir mīnusi. Galvenais no tiem ir mašīnu vadāmība, kura mainijusies pēc pirmajām 4 daļām un reizēm ir ne tik daudz izaicinoša kā kaitinoša. Taču to ir iespējams uzlabot pieregulējot mašīnas uzstādijumus kā arī tehniski apgreidojot.

Grafiskā jeb mākslinieciskā puse, atbilstoši 2000. gadam ir ļoti moderna un kvalitatīvi nostrādāta. NFS 5 (Porsche 2000 Eiropas versija, vai Porsche Unleashed ASV versija) izmanto, tajā laikā, neraksturīgu cenšanos attēlot attēlu realistiskos toņos nevis spilgtos, tā pat tekstūrās nereti tiek izmantotas fotogrāfijas.

Skaņas kvalitāte arī ir līmenī. Dažādie Porsche modeļi ar sev raksturīgām dzinēju skaņām. Mūzika spēlē ir tikai elektronika, un šī bija pēdējā sērijas spēle, kur skaņu celiņā netika iekļauti populāru mūziķu hīti. No apkārtējās vides nereti nāk trokšņi, kas imitē darbību trases malās, ko tehnisko iemeslu dēļ nevarēja attēlot vizuāli.

NFS 5 patiešām ir leģendāra un īpaša no dažādiem aspektiem. Kopumā šī ir pēdējā kvalitatīvā sērijas spēle pēc klasiskajiem NFS sērijas motīviem – dārgas mašīnas, ekskluzīvas lokācijas. Pat, ja pirms tam nebijāt Porsche cienītājs, šī spēle dod visas iespējas iemīlēt šīs vācu mašīnas.

Vienā teikumā: Produkts no klasisko spēļu slavas zāles, kas vismaz vienreiz jāpamēģina katram sevi cienošam geimerim.