Neuztraucies, tu visu esi sapratis pareizi – es šo recenziju publicēju tagad. Iemesls šai nolaidībai? Izvēlies vienu – es esmu slinks; biju aizņemts; esmu kretīns; man par maz maksā; nebija elektrības; klaviatūras taustiņi par stingru; saules aktivitāte. Nu, kad ar to ir tikts galā, beidzot, bez aizspriedumiem vari nodoties rakstam, kas veltīts vienai no gada labākajām spēlēm Saints Row: The Third.

Mūsu zvaigžņu sistēmas iecienītākās violetā tērptās bandas virsvadība, pēc neveiksmīga bankas aplaupīšanas mēģinājuma ir nokļuvusi tās īpašnieku gūstā kravas lidmašīnā, kas lidinās virs nepazīstamas teritorijas, taču satraukumam nav pamata, jo jau pēc mirkļa tā pēc absolūti absurdas bēgšanas ir pamanījusies pamest jau degošo lidojošo cietumu un piezemējas jaunā un vēl neapgūtā metropolē – Stīlportā. Protams, kā jau trešās ielas svētajiem ierasts nupat atklātā lielpilsēta, kā atriebība nupat satiktajiem indivīdiem, ir nekavējoties jāpārņem savā varā no trim tās pašreizējiem valdniekiem – kriminālas organizācijas dēvētu par Sindikātu, Meksikāņu restleriem un gotu hakeriem. Nejokoju un nepārspīlēju.

Neskaitāmu šautu brūču pārpildītais ceļš līdz pilsētas atslēgai ir vienreizēju piedzīvojumu, nepārspējamu situāciju un neaizmirstamu tēlu pilns, kas man ar pilnu pārliecību ļauj veikt sensacionālu paziņojumu – Saints Row: The Third nenoliedzami piedāvā vienu no pašām lieliskākajām kamapņām šogad. Meistari, kas strādā zem Volition karoga ir sarūpējuši dažas tiešām neaizmirstamas misijas, kuras diemžēl, baidoties izbojāt, es sīkāk neaprakstīšu un spēli kopā satur fantastiski uzrakstīts scenārijs.  Būšu pilnīgi atklāts, es pats nekad nebūtu gaidījis, ka to teikšu, bet seriāla trešā epizode nāk komplektā ar iespējams gada labāko sižeta līniju. Pavisam nopietni.

Ir viens faktors, kurš Saints Row: The Third nostrādā ideāli – spēle ir atmosfēriski lieliska. Tās atmosfēra? Absurda gangsteru fantāzija, kura realizējas ne tikai sižetā, sastaptajos tēlos un patiesi burvīgajā dialogā, bet arī gameplay’jā, ko man tīk dēvēt par „spēles procesu”. Zēni un meitenes no Ilinoisas, kā vienmēr ļoti augsti vērtē pielāgojamību un tā spīd arī šoreiz gan tēla izveidē, kas, kā kronis visam, piedāvā izvēlēties no septiņām balsīm, gan automašīnu pārveidošanā, kur iegādāties var durkļus, lai braukājot riņķī varētu laist gaisu ārā no līdzpilsoņu riepām, un visbeidzot arī tavu prasmju attīstībā. Kampaņas gaitā virtuālais tu iegūs dažas visnotaļ noderīgas spējas un iespējas, piemēram, vērā ņemamu un apskaužamu   izturību pret svinu un iespēju ar telefona zvanu pasūtīt tanka piegādi uz pašreizējo adresi. Pielāgojamības iespējas ir visnotaļ absurdā līmenī, nu, piemēram, tev tiek dota iespēja spēlēt kā ar milzīgu rozā vibratoru bruņotam klozetpodam, kas izklausās pēc zombija. Jau atkal – pavisam nopietni. Runājot par mehāniskām ierīcēm, Saints Row pasaulē ir sastopams visnotaļ plašs šaujamieroču klāsts, kurus, pateicoties veiksmīgai šaušanas mehānikai, ir tīrais prieks pielietot sadzīvē. Protams, arī tos ir iespējams uzlabot līdz pašai pilnībai. Vēl plašāks ir transportlīdzekļu sortiments, kas piedāvā visu sākot no nobružātiem un pelēcīgiem ģimenes auto līdz iznīcinātājam un lidojošam motociklam, taču šos pārvietošanās līdzekļus būtu vēl patīkamāk izmantot, ja to vadība būtu atsaucīgāka.

Stīlporta ir skaista, industriāla, nedaudz futūristiska un pārsteidzoši detalizēta lielpilsēta, kuras galvenais  mērķis ir kalpot par tavu smilšukasti. Blakus prāvajam sižeta misiju klāstam ir iespējams nodarboties ar dažādām ārpusdarba aktivitātēm, kas nodrošinās ar apkārtējo, khem, respektu vienlaikus arī papildinot bankas kontu, piemēram, Mayhem un tā variācijām (nodari pilsētai pēc iespējas lielākus bojājumus) vai profesora Genkī šovu (pats psihopātiskākaits TV raidījums), vai arī apdrošināšanas krāpšanu (nekādas simulācijas, tikai lekšana priekšā satiksmei). Izvēle ir gana plaša, taču jāsaka, ka diemžēl blakus nodarbju skaits ir nedaudz samazinājies un daži tīri labi sānu misiju paveidi ir zuduši, taču kopumā Stīlportā ko darīt ir gana.

Zuduši ir daudzspēlētāju režīmi, taču, es ļoti šaubos vai kāds par to lies gaužas asaras, vai arī vispār to pamanīs, jo pēc tiem nav absolūti nekādas vajadzības. Saints Row: The Third joprojām iekļauj iespēju visas iedomājamās stulbības veikt kopā ar biedru kooperatīvi, taču no jauna ir nācis Whored režīms. Kaut arī idejiski tas ir gaužām standarta – aizstāvies pret viļņiem arvien spēcīgāku pretinieku – Saints Row izpildījumā… tā ir viena no vājprātīgākajām lietām, ko nācies redzēt. Jautrība garantēta.

Saints Row: The Third nevar gluži lepoties ar īpaši spēcīgu vizuālo sniegumu vai smieklīgi milzīgu poligonu skaitu auto modeļos, taču man visnotaļ patika Volition algoto mākslinieku piekoptais stils un pilsēta kopumā bija pārsteidzoši detalizēta. Turpretī ausis mielot noteikti sanāks. Pirmkārt, tēlu ierunātāji ir pastrādājuši lielisku darbu, sākot ar aktieriem, kas parūpējušies par sešām dažādām galvenā varoņa balsīm (neskaitīsim zombiju), līdz Halkam Hoganam un Sašai Grejai. Otrkārt, radio stacijas, it īpaši tā, kura aplaimo ar aizgājušo gadu mūziku ir lieliskas, iekļaujot tādus mūziķus kā Motley Crue, Frankie Goes To Hollywood, Run DMC, Talk Talk un Aldo Nova, kā arī mūzika lieliski tiek izmantota arī dažās no misijām.

Diemžēl The Third ir problēmas ar tehniskiem bagiem. To ir visnotaļ maz, taču, kad tie parādās tie pieprasa spēles restartēšanu, jo tālāka misiju izpilde ir neiespējama. Piemēram, man gadījās instance, kad helikopters, kurā bija paredzēts iekāpt, pie manis tā arī neatlidoja un citā gadījumā pēc ielādes ekrāna es parādījos nevis auto blakussēdētāja sēdeklī, bet turpat uz ielas un noskatījos, kā mans šoferis aizbrauc bez manis.

Es līdz pēdējam mirklim biju vienaldzīgs pret Saints Row: The Third un uzskatīju, ka gaidāma absolūti debila viduvējība. Dievs, kā es kļūdījos! Saints Row: The Third ir viena no gada labākajām spēlēm, kas tevi lieliski nogādā pavisam absurdā un līdz galam jautrā pasaulē, kura piedāvā kaudzi aizraujošu piedzīvojumu. Scenārijs, tēli, misijas, mūzika un visbeidzot spēles process izcili saplūst vienā trakā veselumā. Ja vēl neesi paspējis doties ceļojumā uz Stīlportu, tad beidz vienreiz lasīt šīs muļķības un skrien uz veikalu pēc spēles kopijas!

Papildus iespaidiem noskaties mūsu “Ašo“.

Vienā teikumā: Pārsteidzoši lielisks ceļojums absurdā pasaulē.

Mūsu vecais draugs, renesanses laika slepkava Ecio Auditore, ir gatavs savam pēdējam piedzīvojumam spēlē Assassin’s Creed: Revelations, taču fanus māc šaubas, vai Ubisoft tagad sākuši piekopt Call of Duty taktiku, katru gadu izdodot jaunu spēli sērija un neko būtisku neizmainot. Vai šādus vārdus var attiecināt uz jaunāko Assassin’s Creed spēli, un, pat ja tas ir tā, vai spēle ir pietiekami aizraujoša, lai tik un tā būtu iegādes vērta?

Kā jau minēju, Assassin’s Creed: Revelations ir iepriekšējo divu spēļu galvenā tēla gulbja dziesma – citās Assassin’s Creed spēlēs mums viņu vairs neredzēt. Ecio ir kļuvis vecāks, pieredzējušāks, viņš ir gatavs atklāt sava senča Altaīra bibliotēkā glabātos noslēpumus, kamēr mūsdienu varonis Desmonds Mailss guļ dziļā komā iekš animusa ierīces. Tiesa, sirmā bārda vien Ecio neļaus piekļūt ordeņa noslēpumu krātuvei, viņam nāksies atrast piecas Masjafas atslēgas, kas pavērs durvis uz Altaīra zināšanu krātuvi, taču to izdarīt nebūs viegli, jo atslēgas atrodas templiešu rokās osmaņu pilsētā Konstantinopolē jeb Stambulā, kas tad arī ir šīs spēles vienīgā pilsēta (ja neskaita nelielo Masjafu).

Konstantinopole ir liela, taču kaut kādā ziņā tai nepiemīt grandiozitāte, kāda bija iepriekšējā spēlē attēlotajai Romai, taču ir patīkami būt vidē, kas vismaz arhitektūriski diezgan pamatīgi atšķiras no Itālijas pilsētām, kas pēc iepriekšējām divām spēlēm ir jauka pārmaiņa. Lai arī Ecio ir kļuvis manāmi vecāks, savus akrobāta un kāpelētāja talantus viņš nav zaudējis, turklāt, turku draugi – arī slepkavu ordeņa biedri – viņam piešķirs hook blade jeb kā es to latviskotu – kāpelējamāķi, kas ļaus manāmi ātrāk sasniegt augstākas virsmas un padarīs visu šo procesu vēl dinamiskāku. Vēl no jauninājumiem vērts pieminēt arī izpletni, kas noderēs, lecot no augstākiem torņiem, protams, ja lejā nav atrodama Ecio tik ļoti iemīļotāsienakaudze.

Assassin’s Creed: Revelations atgriežas lielākā daļa iepriekšējās un labākās Assassin’s Creed spēles elementu – vēl joprojām ir iespēja radīt savu slepkavu brālību, spēles gaitā rekrutējot jaunus biedrus, vēl joprojām pilsētā atrodami torņi, tikai šoreiz nevis Bordžu ģimenes, bet gan templiešu, kuru pārvaldnieks jānogalina un tad jāaizdedzina signāluguns torņa galā, lai bijusī templiešu bāze nu kļūtu par slepkavu mītni. Misijas vēl joprojām ir pietiekami aktuālas un daudzveidīgas, lai noturētu spēlētāju interesi, taču nevar noliegt, ka Revelations ir pirmā spēle sērijā, kurā atklāti trūkst inovāciju. Te gluži vienkārši nav teju neviena jauninājuma, kas būtiski ietekmētu spēles procesu, tāpēc Revelations tikpat labi varētu būt divpadsmit stundu gara papildus satura paka Assassin’s Creed: Brotherhood.

Labi, es melotu, ja teiktu, ka nav pilnīgi nekādu uzlabojumu. Pirmkārt, nu Ecio ir iespēja kļūt par bumbu meistaru – pašam no dažādām sastāvdaļām izgatavot dažāda veida sprāgstvielas – letālas, apdullinošas un visu pa vidu. Spēles izstrādātāji lēš, ka ir simtiem dažādu bumbu variantu, bet, ņemot vērā, ka man tās spēles gaitā nācās izmantot ļoti reti, es šo par radikālu jauninājumu gluži nesauktu. Otrs jauninājums gan ir pagalam neveiksmīgs – Ubisoft šķietami aptrūkušās idejas, un kaut kādu nesaprotamu iemesludēļviņi nolēma spēlē iestrādāt tower defence minispēli. Ik pa laikam slepkavu bāzes apdraudēs templiešu uzbrukumi, kurus būs jāaptur, spēlējot iepriekš minēto tower defence minispēli, kuras laikā būs taktiski jāizvieto barikādes, kā arī padotie – slepkavas, lai apturētu templiešus no viņu plāniem ieņemt savu bāzi. Diemžēl kontroles šajā minispēlē ir ļoti neveiklas, un, godīgi sakot, tā gluži vienkārši ir garlaicīga.

Sižetiski spēle nebūt nav slikta, jo uzsvars šoreiz vairāk likts uz Ecio kā tēlu un viņa attiecībām ar vairākiem kolorītiem personāžiem, arī kādu itāļu jaunkundzi. Īsti nevaru teikt, ka Assassin’s Creed: Revelations attaisno savu nosaukumu, jo spēles beigas man kārtējo reizi sagaidāja vilšanos, taču par to bez spoileru izklāstīšanas runāt nav iespējams. Vai es minēju to, ka šajā Assassin’s Creed atkal iespējams spēlēt kā Altaīram? Nu, vismaz piecās salīdzinoši īsās, taču patīkamās epizodēs, kas nedaudz atsauc atmiņā pirmo spēli. Vizuāli Assassin’s Creed vēl joprojām spēj priecēt ar veiksmīgu un detalizētu pilsētas attēlojumu, taču citādāk tā izskatās ļoti līdzīgi pērnā gada spēlei.

Ir pienācis tas brīdis, kad jauna spēle Assassin’s Creed sērijā vairs nav nekas īpašs, ļoti gaidīts un pārsteidzošs. Jā, Assassin’s Creed: Revelations vēl joprojām piedāvā pietiekami daudz labu misiju, kā arī asiņaini foršo stealth spēlējamību, lai izklaidētu gan sērijas fanus, gan jaunpienācējus, taču labi vien ir, ka šī ir beidzamā daļa, kuras darbība norisinās renesanses laikā, jo nu beidzot ir laiks kam jaunam un inovatīvam.

Vienā teikumā: Assassin’s Creed: Revelations ir kā divpadsmit stundu gara papildus satura paka iepriekšējai spēlei.

Apskats tapis sadarbībā ar:

Skat, Call of Duty iznācis! Jā, es arī nespēju noticēt, ka jau ir gada nogale. Šo seriālu vērojam jau kopš tālā 2003. gada un esam piedzīvojuši visnotaļ interesantus laikus. Nu ir pienācis brīdis atskatīties uz jaunāko epizodi – Call of Duty: Modern Warfare 3.

Apskats veidots sadarbībā ar:

Jau izsenis senie latvieši ar visu sirdi ir nīduši EA par kādreiz laba braukšanu seriāla sabojāšanu.  Tad ieradās varenie Criterion un atgrieza sprāgonī dzīvību ar Hot Pursuit reinkarnāciju. Ilgi nebija jāgaida, lai uz tiem pašiem kauliem tiktu salipināta jau nākamā seriāla daļa – The Run. Kurā virzienā Black Box turpina vest seriālu?

Kad pie izstrādātājiem ieraudzīju, mazo Losandželosā bāzēto kompāniju, bezspēcībā nolaidu rokas, ieliku galvu starp ceļiem un sagatavojos kārtējam triecienam. Ja man būtu jāsakārto kompānijas, kuras prot sačakarēt spēles visvairāk, tad Black Box noteikti būtu topa augšgalā. Un tieši viņi strādāja pie Need For Speed The Run.

Neticēsiet, bet šai NFS daļai atkal ir sižets. Spēlētājs ir viegli nīstams izlēcējs, kas parādā mafijai vairākas Norvēģijas minimālās algas. Bet naudas, ko atdot, protams nav. Lai izkļūtu no klišejiskās situācijas, varonim jāpiedalās autosacensībās, kurās galvenā balva glābs viņa dzīvību no mašīnu preses.

Izbraucot no San francisko mēs esam 205. pozīcijā, un līdz finišam – Ņujorkā, jātiek līdz 1. vietai. Nepūlieties izdomāt, kāpēc visi nesāk vienā laikā, un kāpēc pārējie braucēji stāv uz vietas konkrētos posmos un gaida spēlētāju. Loģikas šeit nav. Šeit ir Maikla Beja cienīgs trilleris, kurā mašīnas nepārvēršas par milzīgiem robotiem, lai cik bieži tās arī nemestu lejā no kraujas.

Mašīnu vadība daudz nav mainījusies kopš Hot Pursuit laikiem. Tā joprojām ir lēna, smagnēja, un rada iespaidu, ka stūri griež 3 gadīgs bērns vai vismaz punduris, kam rokas nesniedzas sagriezt stūres ratu pa 90 grādiem. Šoreiz mašīnas gan tiek iedalītas – viegli vadāmās, vidēji vadāmās un grūti vadāmās. Atšķirības trasē gan īsti nav. Tikai dažām ir izslēgta saķeres kontrole.

Mašīnu modeļi viens no otra neatšķiras ar neko vairāk, kā vien virsbūvi. Visi spēkrati vadās pilnīgi identiski. 70to gadu NISSAN un mazā Impreza mierīgi turēsies līdzi un pat apdzīs visus Lambo un Pagani modeļus. Tātad mašīnu izvēle ir tikai gaumes jautājums, un nemaina mašīnu izturēšanos trasē. Tomēr to klāsts un modeļu detalizācija ir tik laba, kādu vien kārtīgā braukšanā varētu vēlēties. Un bez pirkšanas, ik pa laikam varēsiet iebraukt kādā benzīntankā, lai nomainītu spēkratu uz vēlamo. Tos visupirms atverot progresējot spēlē.

Taču vislielākās asaras jālej par pašu spēles procesu. Neba jau nu problēmas ir ar pašu braukšanu, bet spēles ideju un tās īstenojumu. Viena no lietām, ko braukšanās ienīstu visvairāk ir tā saucamā catch up jeb piedzīšanas “fīča”, kas neļauj spēlētājam atrauties un to pašu izdarīt AI braucējiem. Rezultātā neatkarīgi no tā cik slikti vai labi tu brauktu, nav nekādas nozīmes censties, jo sacīkstes vienmēr būs blakus aizdomīgi ātri lidojošajiem konkurentiem. Kas braukšanu kā tādu padara pilnīgi bezjēdzīgu un negodīgu.

Taču vissliktākais elements ir tas, ka pilnīgi viss līdz pēdējam līkumam spēlē ir skriptēts līdz riebumam. Katra satiksmes mašīna, katrs konkurenta izrāviens priekšā, katra policijas mašīnas kustība ir iepriekš iestudēta, un katru spēlēšanas reizi pieturas pie scenārija. Radot iespaidu, ka visu spēli tu vienkārši spied 2 pogas, lai tikai tiktu cauri zemas kvalitātes filmai, nevis lieto interaktīvu mēdiju. Tā kā 3 reizes avarējot vienā vietā, 4. varbūt atcerēsies kādā tieši veidā satiksmes mašīnas vai policija tevi notrieca no ceļa.

Un, jā, policija šajā spēlē ir maniakāli psihopāti, kas tiek galā ar ātruma pārsniedzējiem, tos vienkārši grūžot nost no klintīm. Tādu paņēmienu vajadzētu legalizēt un pie stūres esošo mērkaķu īpatsvars krasi samazinātos.

Visnegaidītākais jauninajums ir video spēļu ģeniālākais izgudrojums kopš ielādes laikiem – quick time events, jebšu kā latvieši to mēdz saukt – čo za huj? Ik pa laikam, sižeta dzīts, lecīgais varonis izkāps no mašīnas un skries ar kājām, kausies, bēgs no suņiem un nodarbosies ar citiem sporta veidiem, kamēr spēlētājam tik jauzsit pareizais taustiņš pareizajā brīdī. Jūtos mazliet netīrs to sakot, taču dažreiz šie anālie iespraudumi pat ir gana interesanti un lieliski uztur noskaņu tēmai, par ko tad īsti ir šī spēle. Jo redzi, tas tev nav nekāds officiālais legālo trašu Šifts, bet tuvākā ekranizācija Gumball formātam, kāda spēlēs līdz šim ir redzēta. Iztrūkst tikai ballītes pie Hefnera. Vienīgā problēma, ka PC platformai bieži nevar saprast, kuru taustiņu spēle no tevis pieprasa, jo visas miljards bultiņu pogas uz klavieres izskatās vienādi.

Daudzspēlētāju režīmam, EA turpina grūzt savus logus (lasīt ar o nevis uo). Kamēr Battlefield mocās ar battlelogu, NFS seriālam jau trešo reizi ir pievienots Autolog, kas uztur sīku statistiku par visu, ko dari, un ļauj par katru sīkumu sacensties ar draugiem, kuriem visticamāk šī spēle tā pat nebūs, tāpēc tabulas stāvēs bēdīgi tukšas. Papildus klasiskajiem režīmiem, klāt nācis arī izaicinājumu režīms, kurā sacentīsities ar draugu laikiem dažādu uzdevumu izpildē, par nelaimi gan, braucot ar tiem pašiem nelaimīgajiem AI pretiniekiem, nevis pašiem draugiem.

Grafiskais noformējums ir NFS the Run labākā īpašība, kurai cieši seko audio kvalitāte. Protams, par šiem labumiem ir jāpasakās Dice, kas ir nodevuši savu Frostbite 2 dzinēju Blackbox rīcībā, kas piedāvā visus šos jaukumus. Daudzveidīgie un patiešām skaistie līmeņi, pa retai reizei noņem uzmanību no briesmīgā spēles procesa. Tomēr redzot, ko grafiski piedāvā Battlefield 3, var redzēt, ka Blackbox pilnībā neprot pareizi izmantot dzinēja piedāvātās iespējas. It sevišķi personāžu kvalitātes ziņā. Tomēr ainavas un mašīnas izskatās lieliski. Arī tehniski nepiedzīvosiet daudz kļūdu. Tiesa, spēle var būt diezgan prasīga pret PC dzelžiem.

Kopumā The Run atstāj iespaidu kā viena gara lielbudžeta mākslas filma par mašīnām, nevis video spēle. Jo visu stundu garumā, kamēr brauksiet kampaņu, nevienā brīdī nekontrolēsiet situāciju, bet spēle to darīs jūsu vietā. Un spēlētājs ir tikai opcionāls papildus elements. Lai gan mašīnu izlase un grafiskais noformējums padara spēli vismaz vizuāli baudāmu, tomēr tās process ir vienkārši nomācošs, liekot domāt, ka pie šīs spēles pavadītais laiks ir vēl vairāk bezjēdzīgs kā parasti. Jo tā nav nedz laba filma, nedz arī izaicinoša spēle. Sacīkstes ir nomācoši iestudētas, paredzamas un garlaicīgas – izravējot sacensību garu no produkta pilnībā. Starp mašīnu modeļiem nav nekādas atšķirības. Sižets labāk būtu nemaz nebijis. Atcerieties visu laiku sliktāko NFS spēli – Undercover? Mani pārņem dīvaina Deja vu sajūta. Ja tev patīk kā mašīnas izskatās un īsti neinteresē, kā tās darbojas, šī spēle tīri labi pat varētu apmierināt vienkārša vizuālista prasības. Auto fani, turieties pa gabalu, jo šis brīnumdarbs tikai sabojās dienu. Maigi izsakoties kaudze ar nepareiziem lēmumiem un draņķīgs gala iznākums.

Vienā teikumā: The Run pilnīgi noteikti ir turpinājums traukties lejup pa kvalitātes kalnu pēc nelielajiem Criterion centieniem atgriezt seriālu uz pareizā ceļa.

Par godu tēvzemes dzimšanas dienai, nodošu jūsu kārajām acīm savu video ieskatu Elder Scrolls jaunākajā spēlē. Lieki netērējot tinti vārdos, lai video runā pats par sevi.. vai vismaz es video ietvaros.

Beidzot ir izdevies daudz maz salipināt kopā safilmētos video materiālus, piešūt audio daļu un nodēvēt gala produktu par Battlefield 3 apskatu, tiem, kas vēl atrodas uz sētas – ir vērts meklēt šo produktu rokā, vai nē.

Lieki neizplūstot garos tekstos, lai video pastāsta to, ko nepieciešams zināt par vienu no galvenajiem EA flagmaņiem šogad.

Divus gadus pēc pārsteidzoši labā Batman: Arkham Asylum Rocksteady mums piedāvā jaunu Betmena spēli. Vai arī šoreiz miljardieris sikspārņa kostīmā piedāvā lielisku virtuālo izklaidi? Uzzini Matīsa video apskatā, kuru ierunājis Tomāts.

Apskats jāsāk ar atzīšanos, ka neesmu pārāk liels cietserdes Heroes spēlētājs, un mana vispārējā pieredze ar šīm spēlēm aprobežojas pie dažām stundām ar Heroes 3 un 4. Tāpēc mans skats uz Heroes VI vairāk būs jaunpienācēja viedoklis, bez īpaši padziļinātas seriāla daļu salīdzināšanas.

Tātad Heroes of Might And Magic 6, jeb kā tagad tas tiek nosaukts par vienkārši Heroes VI, ir gājienu stratēģija ar RPG piesitienu, līdzīgi kā bezgalīgais Warcraft 3 modu daudzums, kas ir pārvērties atsevišķā žanrā, kuru pārvalda League of Legends un Dota`s. Taču reālā laika pogu dauzīšanas vietā, šajā seriālā mūsu uzdevums ir kārtīgi apdomāties sava gājiena laikā un izdarīt pareizos lēmumus savā tempā.

Nezinātājiem – spēles process sastāv no divām daļām – pasaules klejošanas un kaujām. Pasaules izpētes skatā, mūsu personāžu grupa kā viena vienība ceļo, atklāj jaunas teritorijas, resursus, par kuriem pilsētās noalgot papildspēkus, kā arī uzlabot pašas apdzīvotās vietas. Kauju skatā spēlētāja grupa tiek nolikta pretīm pretinieku komandai, un gājienu formā pa taktiskajiem lauciņiem ir jāizvieto komandas dalībnieki un jātiek galā ar visiem pretiniekiem. Protams tas nebūtu Might And Magic, ja viss šis process nebūtu ievīstīts klasiskā Fantasy formāta pasaulē.

Spēles sižets banāli un degradējoši akcentē fantasy pasaules lielākos stereotipus, piedāvājot spēlētājam vēl vienu standarta kampaņu, kas, šķiet, nav mainījusies nu jau vairāk kā 40 gadus, kopš pirmatnējiem D&D piedzīvojumiem pie fiziskajiem spēļu galdiem. Pieņemu, ka darbojošās personas vai vismaz karojošās puses spēles visumā darbojas jau kopš iepriekšējām daļām, jo ar tiem netiek nekur iepazīstināts. Spēle sākas notikumu epicentrā, lieki neaizraujoties ar pasaules iepazīstināšanu, tāpēc Heroes pasaules jaunpienācējiem varētu nākties uzmeklēt iepriekšējo daļu sižetu, lai varētu visam izsekot līdzi. Kampaņa izvedīs spēlētāju cauri 4 daļām, katrā liekot spēlēt citas frakcijas pusē – pie svētajiem, gaišajiem paladiniem, pie ugunīgajiem demoniem, pie tipiski zaļiem miroņcilvēkiem un zilganas labo, miermīlīgo frakcijas, kas slepenībā sapņo iekarot visu pasauli. Protams, ka spēlētājs ir melnstrādnieks, izsūtāmais un prostitūta polistiskajām spēlītēm, kura uzdevums ir iziet ārpus nocietinājumiem un iedot karaļvalstu ienaidniekiem ribās. Tiem, kas pārāk nav ieinteresēti vēl vienā tipiskā Fantasy stāstā, būs gana daudz laika, lai koncentrētos uz pašu spēles procesu. Tas ir gana detalizēts un pašpietiekams, lai sižeta zemais līmenis netraucētu kopējai spēles vērtībai.

Kampaņas iziešana, jau diezgan agri, sāks pieprasīt no spēlētāja pilnu koncentrēšanos un domāšanu līdzi, lai tiktu galā pat ar pirmajām lielajām pilsētu iekarošanas kaujām. Taču pats spēles process nav tik sarežģīts, lai to nevarētu ātri apgūt arī tie, kam šī būs pirmā Heroes spēle. Taču padziļināta tā apgūšana prasīs gana ilgus pētniecības darbus, kā jebkurā citā līdzīga žanra spēlē. Maču laikos varēsiet atrast gana daudz dažādus artefaktus, kas uzlabos varoņu parametrus, kā arī būs visas iespējas apgreidot visai plašus prasmju kokus, kas dos ne vienu vien noderīgu pāridarīšanas prasmi.

Ubisoft ar visiem spēkiem cenšas pierādīt, ka viņu sātaniskais DRM ir pilnībā pamatots, iesaistot spēlē komūnas iespējas, kas cenšas atspēkot patstāvīga interneta pieslēguma pieprasījumu. Tiesa šo iespēju esamība spēlē ir nelietderīga un nepārdomāta. Spēli ir iespējams savienot ar Skype, kas manā gadījumā tikai pamatīgi nogļukoja un izmeta mani no vairākām skype sarunām, kuras nekādīgi nebija saistītas ar spēli. Bez tā, varat piekļūt globālam spēles čatam un sarunāties ar citiem spēlētājiem neatkarīgi kāda veida mačā esat. Un protams, Ubi mēģina arī popularizēt savu Uplay platformu ar dažādiem sasniegumiem un apbalvojumiem, lai par iegūtajiem punktiem iepirktu jaunus personāža attēlus un citus nevajadzīgus sīkumus, kas pilnībā neatspēko DRM pāridarījumu, pieprasot vienmēr būt tiešsaistē, lai spēli spēlētu.

Līdzīgi kā iepriekš ir iespēja spēlēt paštaisītos mačus, gan pret AI, gan dzīviem cilvēkiem internetā. Šoreiz gan paralēli mača varonim, ir iespējams vākt kopējo pieredzi savam izveidotajam personāžam pa visām spēlēm kopā. Atverot dažādas papildus iespējas un būvējot spēlētāja statistiku. Seriāla kopējās popularitātes kritums, kopš 3. daļas ir izteikti manāms daudzspēlētāju režīmos. Spēlētāju skaits daudzspēlētāju režīmā nebūs izteikti milzīgs un būs grūti izveidot spēles, kas būs lielākas par 1 pret 1 režīmu.

Kopumā Heroes VI izpilda savu uzdevumu un dod jaunu satura paku žanra cienītājiem. Šī daļa vairāk varētu piesaistīt arī jaunas asinis, jo zinātāji oficiālajos forumos apgalvo, ka H6 esot daudz pretīmnākošāka par tās priekšgājējiem, ļaujot vēl vieglāk iejusties Heroes pasaulē.  Tomēr pie spēles paliks tikai šaura auditorija, kas jau deviņdesmito gadu beigās pavadīja neskaitāmas stundas klejojot pa Latvijā tik ļoti populārajiem Heroes 3 plašumiem. Mūsdienu konsolizētā un izlutinātā auditorija, kas paraujas vairs tik uz spožu grafiku un vienkāršotu vadību, pārskries pāri Heroes 6, kā kārtējam B klases atkritenim, galvenokārt pateicoties klasiskajai cietserdes PC spēļu pieejai gan spēles procesā, gan lietotāju saskarē. Tomēr H6 piedāvā diezgan labu gājienu lomu statēģijas produktu, kas spītīgi pieturās pie tradīcijām dēļ esošajiem faniem, īpaši nepārdodoties masu iegribām, par ko seriāla fani noteikti sajūsmā turpinās lauzt krēslus. Visiem citiem – ja vienmēr esi gribējis zināt kā izskatītos League of Legends savienots ar klasisku gājienu RPG, šī ir tava kārtējā iespēja pievienoties ballītei, šoreiz vēl vienkāršotākā formā.

Vienā teikumā: Heroes nemainīgi turpina pieturēties pie tradīcijām, izpatīkot faniem nevis masām.

Apskats tapis sadarbībā ar:

Šaujamprieki postapokaliptiskā pasaulē apvienojumā ar sacīkšu spēli, turklāt, jāiekļauj arī lomu spēles elementi – tik ambiciozs ir šūteru meistara Džona Kārmaka un id Software jaunākais darinājums, kurš nule kā nonācis geimeru ķepās. Bet vai Kārmaka kungam zem nosaukuma Rage ir izdevies izveidot ko vairāk par pliku id Tech 5 dziņa prezentāciju?Laikam jāsāk ar to, ka Kārmaka kunga Wolfenstein 3D ir tieši saistāms ar manis kā geimera pirmssākumiem – tā bija viena no pirmajām datorspēlēm, ko spēlēju, vēl joprojām palikusi atmiņā kā viena no visu laiku mīļākajām spēlēm. Teorētiski man vajadzētu būt ieinteresētam id Software jaunākajā veikumā, taču situācija izrādījās tieši pretēja – spēle jau no pirmajiem treileriem atgādināja tādu Borderlands klonu. Ja ne tieši, tad vismaz stilistiski un vizuāli pavisam noteikti. Ar nožēlu jāsaka, ka Rage netur līdzi iepriekš minētajai spēlei kvalitātes, jautrības un spēlējamības ziņā.

Vispirms par Rage kampaņu. Tās uzstādījums ir visai vienkāršs – Zemē ietriecas asteroīds, iznīcinot lielāko daļu dzīvības un padarot planētu par bezgalīgu bedlendu, tuksnešu, radiācijas un sagruvušu pilsētu kopumu. Par laimi vai par nelaimi, bet cilvēce tomēr izdzīvo, un spēles galvenais tēls Daniels Tošs atmostas šķirstā jau kādu laiciņu pēc tam, kad visi pārējie ir sākuši daudz maz atkopušies un izķepurojušies.  Tālāk sižets būtībā tiek izklāstīts ļoti minimālās devās, bet spēlē ir gana daudz dažādu frakciju, kurām teju visām kā vienai nepatīk bandīti un mutanti, kas ir arī Toša galvenie pretinieki un šaujamieroču mērķi iekš Rage. Nemaz nevilcinoties, Tošs saņem savu pirmo pistoli un dodas ierādīt, kur vēži ziemo, pildot dažādos ciematiņos un pilsētelēs atrodamo izdzīvojušo uzdotas misijas jeb uzdevumus.

Tagad, kad esam sapratuši, ka sižetam un tēliem nekāda lielāka nozīme par uzdevumu uzdošanu būtībā nav (kā izņēmumu varētu minēt Denu Hageru, kuru ierunā Džons Gudmens), jāpastāsta taču, vai to Rage ir vērts ielikt konsolē vismaz spēlējamības dēļ. Tas, ka spēle sevī apvieno gan automašīnas, gan šaušanu garantē to, ka vismaz pastāv sava veida daudzveidība – misijas tik tiešām mēdz būt dažādas, gan auto vadība gan ieroču klāsts pilnībā apmierina, taču jāuzsver, ka vairākām spēles sižetmisijām ir tendence nemaz neizmantot Rage plašo un atvērto pasauli, bet gan likt spēlētājam cīnīties pret mutantiem, bandītiem un visādiem citādiem mošķiem kādā slēgtā teritorijā, piemēram, alās.

Nevaru neuzteikt to, ka ieročus lietot tik tiešām ir patīkami, turklāt, Kārmaka komanda parūpējusies par to, lai pretinieki šķīstu un noasiņotu pietiekami skaisti, lai motivētu mūs turpināt baudīt šos priekus. Arī spēlētaja inventārs, pieejamie ieroči un jaunu objektu darināšanas iespējas ir vienkārši pārskatāmas un kopumā labi izstrādātas izvēlnes. Jāsaka, ka nekas ģeniāls, oriģināls vai revolucionārs te nav atrodams. Pasmeļoties idejas no Borderlands un nedaudz no Fallout, izstrādāts vērā ņemams, pieklājīgs šūteris, kuru no pūļa knapi izceļ tikai sacīkšu spēles elementi.

Tātad id Tech 5 dzinis sevi attaisnojis ir – spēle izskatās lieliski arī uz konsolēm, arī šaušanas mehānika ir ļoti laba. Viens no faktoriem, kas ļoti ietekmē Rage kvalitāti, ir checkpointu teju vai neesamība. Katru reizi, kad nonāc jaunā lokācijā, spēle automātiski saglabājas, taču tas nenotiek misiju gaitā, tāpēc, ja pats nesaglabāsi spēli ik pa laikam, nomirstot nāksies sākt no tā brīža, kad ienāci attiecīgajā ēkā vai alā, vai pagrabā. Ja uz PC quick save pogas dēļ šāda novecojusi saglabāšanas sistēma vēl būtu pieņemama, tad uz konsolēm tas īpaši traucē izbaudīt Rage. Neskaitot to, Xbox 360 versijā ir nopietnas problēmas ar tekstūru ielādi, it īpaši uzreiz pēc spēles uzsākšanas. Par garumu runājot, ja vēlēsies veikt pilnībā visu, ko Rage piedāvā, nāksies spēlē ieguldīt aptuveni 15 stundas, taču iziet tikai galvenās misijas nevajadzētu aizņemt vairāk par 8 stundām.

“Hei, Rage ir arī daudzspēlētāju režīmi!” sauc Kārmaka pielūdzēji. Tiesa, tādi ir veseli divi, bet neviens no tiem nav nedz Team Deathmatch, ne arī Capture the Flag. Ir gan kooperatīvais režīms, kurā vari spēlēt dažādas misijas, kas gan ar neko būtisku neatšķiras no tā, ko vari piedzīvot spēlējot vienatnē nedz uzdevumu, nedz pretinieku ziņā. Tad ir arī sacīkšu režīms, kurš ir ievērojami labāks par to, kas iestrādās vienspēlētāja kampaņā kaut vai tikai tāpēc, ka te pretiniekus būs vismaz nedaudz sarežģīti apdzīt un uzvarēt.

Ar visiem trim diskiem uz Xbox 360 konsoles Rage vizuāli ir, iespējams, skaistākā spēle uz konsolēm. Izstrādātāji piestrādājuši ne tikai pie tekstūru kvalitātes, bet arī pie tēliem – vizuāli tie izskatās teju tik dzīvīgi kā L.A. Noire varoņi, taču id Software nav spējīgi šos lieliskos modeļus pienācīgi izmantot praksē, jo tēli ir tukši un neinteresanti. To pašu var teikt arī par Rage sižeta līniju.

Sarosieties, PC geimeri! Periodā, kad es apskatīju Rage, tā uz mana datora bija pilnībā nespēlējama. Kā man vēsta interneta plašumi, es nebūt neesmu vienīgais, jo Rage ir nopietnas problēmas ar atbalstu ATI video kartēm, tāpēc pastāv iespēja, ka pie spēlēšanas netiksi vispār, tāpēc uz šīs platformas ieteikt spēli būtu nekorekti.

Rage nav slikta spēle. Tā nav lieliska vai ļoti laba, taču, ja tu vēlies pa vakariem pašaut mutantus un pabraukāties pa postapokaliptiskiem plašumiem, izņemot, ja esi PC lietotājs, tu varētu tai pievērst uzmanību. Un īstenībā tas ir arī pats skumjākais. Rage ir spēle, pie kuras strādājuši īsti meistari – par to nav ne mazāko šaubu, paskatieties tikai uz studijas iepriekšējiem darbiem. Haltūra ir maigākais, ko par tik vizuāli un tehniski skaistu, bet reāli parastu un neinteresantu spēli kā Rage var teikt. It īpaši, ņemot vērā, kas pie tās strādājuši.

Vienā teikumā: id Tech 5 dzinis ir iespaidīgs, ko nevar teikt par pašu Rage.

Nedaudz mulsinošs ir bardaks ar spēles nosaukumu, jo vietām spēle tiek dēvēta par WRC 2011, taču tas ir tiešs turpinājums pagājušā gada WRC jeb WRC 2010, no tiem pašiem autosimulāciju ekspertiem – Milestone.  Situāciju vēl sliktāku padara WRC seriāla eksistence PlayStation 2 laikmetā, kad spēle tika izdota līdz pat nosaukumam – WRC 3. Tieši ar šādu pašu nosaukumu, varam gaidīt vēl vienu rallija spēli no Milestone jau nākošgad. Tāpēc meklējot spēli veikalos, pārliecinieties par izdošanas gadu un platformu, un lai uz diska vāciņa būtu Mini Cooper rallija versija.

Šī gada dubļainajā produktā sastapsimies ar standarta režīmiem, kas mūsdienu braukšanu ainā ir kļuvuši par standartu. Ātrie braukšanas režīmi, kā viena sacīkste, cīņa par labāko laiku (lai gan tas ir viss uz ko rallijs balstās), rallija skola, kurā apgūsim rallija braukšanas pamatus u.c. Tā pat būs iespējams dalīt vienu ekrānu ar 4 draugiem. PC versijā gan tas izpaužas kā sēdvietas maiņa nevis vienlaicīga spēlēšana ar ekrāna dalīšanu.

WRC 2 piedāvā arī diezgan detalizētu karjeras režīmu, kas ļauj ne tikai individuāli cīnīties par personīgo izaugsmi, bet arī izveidot nelielu rallija komandu un to menedžēt cauri sezonām. Iespēju daudzums karjerā pašlaik pārspēj visus konkurentus. Varēsiet ne tikai braukt vairāk kā 70 trasēs un vairāk kā 20 mašīnās, bet arī kontrolēt komandas sastāvu, sponsoru izvēli un pat mašīnu tehnisko attīstību. Komandai varēsiet algot tehniskos un PR darbiniekus, kas veiks uzlabojumus mašīnai un meklēs jaunus sponsorus. Tā kā Latvija tagad jau gandrīz ir rallija lielvalsts, tad darbinieku sarakstos nereti sastapsiet arī latviešus, tiesa, ar tikpat izdomātiem uzvārdiem, kā gadskārtējā komandu sporta spēlē no EA Sports. Tomēr būs iespēja sastādīt izteikti nacionālu komandu.

Tomēr spēles labākā puse ir daudzspēlētāju režīms. Spēle ļauj ātri un vienkārši ielēkt sacīkstēs un sākt braukt. Nav ilgi jāgaida kad sāksies sacensība, vai kad izveidotajā istabā ienāks pietiekams skaits spēlētāju. Tepat arī lielākais mīnuss – spēlētāju skaits. Lai gan spēle piedāvā gana noslīpētu un plūstošu veidu kā sacensties kārtīgās rallija sacensībās, vismaz uz PC platformas, būs problemātiski atrast spēlētājus, kas atbilstu jūsu līmenim, jo to kopējais skaits vienlaicīgi reti kad pārsniedz dažus desmitus. Ļoti iespējams, tas tāpēc, ka spēle ASV iznāks tikai 2012. gada sākumā.  Tomēr produkts piedāvās ļoti saspringtus daudzspēlētāju čempionātus un cīņas arī par statistiku, kurai var piekļūt spēles officiālajā lapā un pašā spēlē. 

Spēles fizika sākumā iemet lielāko akmeni produkta lauciņā. Iemesls, kāpēc rallijā ir priekšas piedziņas mašīnas nav zināms, taču šie transporta līdzekļi lieliski sabojā pirmo iespaidu par karjeras režīmu un spēles fiziku, jo gandrīz visu pirmo pusi šajā režīmā pavadīsiet braucot ar mazām priekšas piedziņas mašīnām. Nespēja ieiet līkumos pamatīgi traucē šo mašīnu vadībai, rezultātā gandrīz visus līkumus nāksies braukt ar rokas bremzes palīdzību un īstā spēles garša parādīsies tikai pie pilnpiedziņas klasēm. Tomēr arī starp šiem spēkratiem fizikas simulācija reizēm mēdz izstrādāt dīvainus trikus ar mašīnu vadību, tomēr ne tik dramatiskā līmenī, kā tas notiek Dirt 3. Mašīnu vadība pilnīgi noteikti ir daudz realistiskāka par Codemasters bezceļa arkādēm.

Tehniski Milestone vēl joprojām dzīvo deviņdesmitajos. Lai apdeitotu spēli, ir jādodas uz officiālo mājaslapu, manuāli jāielādē ielāps, un tas vēl jāvelk no 3. puses lapas, kur jāgaida 2 minūtes rindā, ja neesi reģistrējies. Laikā kad gandrīz jebkura cita PC spēle atjaunojas automātiski, ieejot pašā spēlē.

Tiem, kas neizmanto Logitech G27 un līdzīga līmeņa izstrādājumus, būs zināmas grūtības ar spēles vadības ierīcēm. Atšķirībā no pagājušā gada WRC spēles, šī beidzot ņēma pretīm arī manu stūri, taču nav iespējams pieregulēt jūtīguma uzstādijumus, rezultātā turpināt braukt ar klaviatūru bija labākais risinājums. Neskatoties uz izstrādātāju simulāciju saknēm, šī spēle vislabāk būs spēlējama ar pogām uz klaviatūras vai pults.

WRC 2 ir officiālā FIA spēle, kas nozīmē, ka sacīkstēs visu laiku neuzvarēs visādi Keni Kluči, bet rezultātu tabula sekos daudz reālistiskākām tendencēm. Kopējais grūtības līmenis, braukšanas spēļu cienītājiem liksies daudz par vienkāršu un īstu izaicinājumu pieredzēsiet tikai daudzspēlētāju režīmos. Rallija posmi ir gana gari, lai ļautu uzbūvēt iespaidīgu pārsvaru pār AI konkurentiem gandrīz katrā sektorā.

Grafiski spēle ne tuvu nestāv līdzi Dirt piedāvātajiem labumiem, taču acis ēdošas šausmas arī neredzēsiet, kamēr vien neapstāsieties trases malā, lai sasveicinātos ar kroplajiem līdzjutējiem. Audio daļa ir tik briesmīgā līmenī, ka spēli bija grūti izbaudīt bez ļoti skaļas savas mūzikas klausīšanās spēles laikā. Navigatora balss un izteicieni ir izteikti kaitinoši, un ceļa diktēšanu papildina pilnīgi nevajadzīgi komentāri, kas nekādā veidā nepalīdz braukt labāk. izvēlnēs laiku kavē lēta porno mūzika un mašīnas joprojām skan kā tālvadības kuģīši. Vienīgā audio daļa, kas patiešām ir līmenī, ir mehāniskie bojājumi mašīnai, kas ļauj atpazīt vainu pēc skaņas vien.

Ja esat noguruši no ūberpopsīgajām Džimnikanām un spoguļu piekariņu izvēles, WRC 2 jūs aizvedīs tieši pāri ceļam otrā grāvī, piedāvājot kārtīgu ilūziju par simulāciju tiem cietserdes rallija faniem, kas ir iedomājušies, ka spētu neaptīt kārtīgu WRC mašīnu ap pirmo priedi. Koncentrēšanās uz officiālo ralliju un trašu garums ir daudz autentiskāks par visām Dirt reinkarnācijām kopā. Tiem, kas vēlas mašīnīšu spēlīti 5 minūtēm, WRC 2 ir jāmet līkums, jo šī spēle ir tai mērķauditorijai, kas labprāt lietainās svētdienas pavada lauku ceļa malā tālā Latvijas nostūrī, lai ik pa minūtei tiktu apšļakstīts ar dubļiem no garām paziboša divu litru pilnpiedziņas bezceļu monstra. Svētdienas braucējiem šis produkts vairāk liksies kā darbs nevis izklaide. Lai gan pirmais iespaids par spēli ir visai zems, tā dīvainā veidā ievelk arvien vairāk, jo ilgāk to spēlē. Līdz līmenim, kur tā vietām sāk atgādināt izcilo Colin Mcrae Rally 2.0. Arī saturs ir gana daudz. Karjeras režīms vien prasīs vismaz 10 stundas no jūsu dzīves. Trašu skaits ir pietiekami liels, lai visas nepaliktu atmiņā, un joprojām varētu justies kā īstā rallijā lidojot pār mēru ātri cauri nezināmiem līkumiem pat pēc vairāku desmitu stundu braukšanas. Taču diemžēl nevienā brīdī nepamet sajūta, ka WRC 2 nav no sirds taisīts meistardarbs, bet gan kārtējais maksas pasūtijums no FIA, lai tikai popularizētu sportu.

Vienā teikumā: Rallija pus-simulators tikai īstiem sporta faniem.

Apskats tapis sadarbībā ar: